Pirms vienpadsmit gadiem, aizsākot 3×3 kustību Īrijā, neliela entuziastu grupiņa pat iedomāties nevarēja, ka nometnes augustā daudzu gadu garumā kļūs par neatņemamu latviskās dzīves daļu Zaļajā salā. Lai arī organizatoru grupas sastāvs gadu gaitā ir mainījies, 3×3 gars viņos tik ļoti iesakņojies, ka, šķiet, jau dzīvo savu dzīvi. To mainīt nav spējusi pat divu gadu pandēmija.

Viņiem atlika tikai sabraukt ierastajā vietā Lough Lannagh atpūtas centrā, lai saprastu, šī ir viņu, Īrijas trīsreiztrīsnieku vieta. Starp dalībniekiem gan tādi, kas nav izlaiduši nevienu nometni, gan tādi, kuri nometnē piedalās pirmoreiz. Par to, kādas sajūtas 3×3 nometne raisījusi jaunajos dalībniekos, varēsim noskaidrot nedēļas beigās. Taču to, kā pēc divu gadu attālinātajām nometnēm, jūtas jau rūdītie trīsreiztrīsnieki, gan varam noskaidrot.
Mārtiņš Punculis saka: “Ir pagājuši trīs gadi, kopš bijām šeit. Būs vai nu ļoti labi, vai slikti… Nē, būs tikai ļoti labi! Citādi nemaz nevar būt.” Nadīna Zavadilika atzīst, ka sajūta esot kā atgriežoties mājās. “Pat mans suns, kam parasti svešās vietās grūti pierast, šķiet, atceras Lough Lannagh un jūtas tā, it kā šo trīs gadu nav bijis,” viņa vēro savu mitelšnauceru, kas ērti atgulies zālītē pie nometnes Info centra. Lāsma Andersone atceras pirmās nometnes Īrijā un salīdzina ar šo gadu: “Toreiz vairāk bija tāda organizatoriska birokrātija, daudz vairāk sarakstu un parakstu, un darba plānu. Tagad ir tā, ka visi jau zina, kas kuram jādara. Viens otru saprot no pusvārda un gatavošanās norit raiti un bez uztraukuma.”

“Cilvēki ir noilgojušies pēc nometnes. Ja iepriekšējās reizēs ļaudis parasti sabrauca ap pusdienas laiku, proti, pāris stundas pirms nometnes atklāšanas pasākuma, kam jāsākas tikai pēcpusdienā, tad pirmie nometņotāji šogad ieradās jau astoņos no rīta. Tas jau vien rāda, ka 3×3 daudziem ir pietrūcis,” atzīst nometnes rīkotāji.
Īpaši emocionāli izvērtās nometnes atklāšana. Latvijas karogu mastā vilka nometnes vadītājs Lauris Karpovs. Kā palīgus viņš izvēlējās divus nometņotājus – gados vecāko saieta dalībnieku Andri Grebi un jaunāko, pusgadu veco Eilīnu Graigu. Savukārt himnu dziedot, Latvijas 3×3 padomes priekšsēdētāja Inese Krūmiņa aicināja visus uzlikt roku uz sirds, šādi apliecinot, ka dziedam ne tikai ar balsi, bet arī ar sirdi. Latvijas vēstnieks Jānis Sīlis, uzrunājot nometņotājus, sacīja, ka ir ļoti gandarīts par to, ka pirms pieciem gadiem, ierodoties Zaļajā salā viņa pirmais publiskais pasākums Īrijā bija tieši 3×3 saieta atklāšana. Tagad, atgriežoties Latvijā, viņa pēdējais pasākums atkal ir 3×3 saiets. “Es savas darba gaitas Īrijā sāku ar 3×3 un beidzu arī ar 3×3 un par to man ir liels prieks,” savu uzrunu noslēdza vēstnieks.

Jānis Atis Krūmiņš, vērtējot 3×3 saietu attīstību Īrijā, ir gandarīts: “Ja pirmajās nometnēs jums bija jāpiestrādā pie tā, lai nometnē radītu īstu 3×3 sajūtu, tad tagad tā rodas automātiski jau pirmajā satikšanās dienā.” Viņam taisnība. 3×3 saietu kustība Īrijā pilnveidojas un aug tāpat kā 2013. gadā Lough Lannagh ciematā iestādītais Latvijas ozols. Tas sakuplojis un izstiepies gandrīz karoga masta augstumā, un nu jau lepni šūpo savus zarus līdzi Latvijas karogam.

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie