“Patiesībā māksla ir spogulis, kas atspoguļo nevis dzīvi, bet to kas tajā spoguļojas.” – saka O. Vailds. Īru izcelsmes rakstnieks savas dzīves laikā uzrakstīja tikai deviņas pasakas, kuras apkopoja krājumos „Laimīgais princis un citi stāsti” un „Granātābolu namiņš”. Tās bija iecerētas kā stāsti pieaugušajiem, un vairāk nekā simt gadu pēc autora nāves šīs pasakas vēl aizvien sajūsmina lasītājus jebkurā vecumā. Tāpat kā Laimīgais Princis, Bezdelīga, Lakstīgala, Punduris un Zvaigznes Bērns, arī pats Oskars Vailds ir mūžam jauns.
(„Laimīgais princis”)
“– Apmetīšos pārnakšņot tur, – viņa nolēma, – vieta patīkama, un svaiga gaisa arī netrūks. – Un Bezdelīga nometās pie Laimīgā Prinča kājām.
– Kāda man zeltīta guļamistaba, – apkārt lūkodamās, viņa klusi pie sevis noteica un gatavojās doties pie miera, bet tieši tajā mirklī, kad jau taisījās paslēpt galviņu zem spārna, viņai uzpilēja liela ūdens lāse.
– Dīvaini! – Bezdelīga iesaucās. – Pie debesīm nav neviena mākonīša, zvaigznes spīd dzidras un spožas, un tomēr līst lietus. Klimats te, Eiropas ziemeļos, patiešām ir drausmīgs. Meldram gan lietus palaikam patika, bet droši vien aiz tīrā egoisma.
Tad nopilēja otra lāse.
– Kāds labums no statujas, ja zem tās nevar patverties no lietus? – sūrojās Bezdelīga. – Būs laikam jāapskatās pēc kāda kārtīga skursteņa. – Un viņa nolēma laisties prom. Bet, pirms viņa paspēja izplest spārniņus, nopilēja vēl viena lāse, un Bezdelīga palūkojās augšup un ieraudzīja — ak vai, ko viņa ieraudzīja!
Laimīgā Prinča acis bija pilnas asaru, un pa zeltītajiem vaigiem tās ritēja uz leju. Mēnessgaismā Prinča seja izskatījās tik skaista, ka mazās Bezdelīgas sirsniņā ielija žēlums.
– Kas tu tāds esi? – viņa vaicāja.
– Es esmu Laimīgais Princis.
– Tad kādēļ tu raudi? – Bezdelīga brīnījās. – Tu esi mani galīgi izmērcējis.
– Kad es biju dzīvs un man bija cilvēka sirds, – statuja stāstīja, – es nezināju, kas ir asaras, jo dzīvoju Sansusī pilī, kur bēdām ieiet nav atļauts. Dienu es ar saviem biedriem rotaļājos dārzā, bet vakarā Lielajā Zālē vadīju dejas. Dārzam visapkārt slējās ļoti augsts mūris, un man pat prātā neienāca apvaicāties, kas atrodas viņpus tā — tik skaists bija viss ap mani. Galminieki mani sauca par Laimīgo Princi, un laimīgs es patiešām arī biju — ja vien izpriecas var uzskatīt par laimi. Tā es dzīvoju, un tā es nomiru. Bet tagad, kad esmu miris un viņi uzcēluši mani šeit tādā augstumā, es varu ieskatīties savas pilsētas postā un nabadzībā un, kaut arī man ir svina sirds, es nespēju par to neraudāt.
– Kā, vai tad viņš nav viscaur no zelta? – Bezdelīga izbrīnījusies sev vaicāja. Viņa bija pārāk labi audzināta, lai aizvainojošas piezīmes izteiktu skaļi…
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie