Otrdiena, 18. jūnijs, Varda dienas: Madis, Alberts

Latgaliete Īrijā palīdz ukraiņiem, latviešiem un citiem draugiem.lv

- 28.02.2023

dscn24761Latgaliete Dzintra McConnon dzīvo Īrijā kopš 2004.gada un atbrauca šurp no Rēzeknes novada Strūžānu pagasta.
Tāpat kā daudziem citiem, arī viņas mērķis bija papelnīt naudu, lai varētu dzīvot labāk Latvijā. Tomēr viss ir iegrozījies tā, ka viņa joprojām dzīvo Zaļajā salā un palīdz iebraucējiem – ukraiņiem, latviešiem un citiem gan tulkojot dažādās iestādēs, gan mācot angļu valodu un dodot padomus grūtā brīdī. Šo gandrīz 19 gadu laikā Īrijā ir piedzīvots ļoti daudz.

“Atbraucu viena pati pie draudzenes, kura jau šeit dzīvoja gandrīz gadu. Viņa dzīvoja uz laukiem, bet es pilsētā. Es nevienu citu šeit nepazinu, ar draudzeni tikāmies vienreiz nedēļā, kad viņai bija brīvs un viņa ar savu draugu atbrauca uz pilsētu iepirkties. Bija neizsakāmi grūti, jo jutos vientuļi un ļoti gribējās atpakaļ uz mājām pie dēliņa, kuram toreiz bija tikai 7 gadi un pie vecākiem.
Atbraucot uz Īriju man angļu valodas zināšanu nebija. Mans pirmais darbs bija sēņu lasīšana, kurš ilga tikai 5 nedēļas, jo man paveicās un es dabūju darbu fabrikā. Ne strādājot sēnēs, ne fabrikā angļu valodas zināšanas nebija vajadzīgas, jo ar priekšniekiem runāja cilvēks, kurš zināja angļu valodu. Sākumā es īrēju istabu pie lietuviešu pāra, tad viņi pārbrauca dzīvot uz laukiem un man arī bija jāpamet tas dzīvoklis. Toreiz, tāpat kā tagad, bija diezgan sarežģīti atrast istabu vai māju, lai īrētu, un angļu valodas nezināšana to vēl vairāk sarežģīja. Beigu beigās es ievācos dzīvot pie savām darba kolēģēm. Man tika atvēlēta viesistaba, jo brīvu guļamistabu nebija. Viesistabā bija divvietīga sofa, uz tās arī gulēju. Bija dikti neērti, bet es nesūdzējos, jo vismaz dzīvoju ar cilvēkiem, kurus es pazinu.”
Dzintra atceras, ka kādu dienu tas pats lietuviešu pāris piedāvājis iekārtot darbā gaļas fabrikā un dzīvot kopā ar viņiem. Tas nozīmētu, ka viņiem nebūtu jāņem svešinieks mājās un katram no viņiem būtu mazāk jāmaksā par īri. Dzintra piekritusi, jo darbs fabrikā skaitījies prestižāks nekā sēņu lasīšana.
“Tad, kad lasīju sēnes, darba grafiks bija nenoteikts, sākām strādāt 7 no rīta un nezinājām, kad būsim atpakaļ no darba, tas varēja būt 16:00 vai arī 1 naktī. Atceros, ka ar darbu bija tā, ka citreiz strādājām piecas dienas un citreiz trīs dienas nedēļā. Grūti bija tad, kad bija daudz brīvā laika. Kad atbraucu, interneta vēl nebija un mums nebija iespējas stundām ilgi runāt ar saviem tuviniekiem kā tagad. Viena minūte izmaksāja vienu eiro un ja papildināji telefona kredītu par 10 eiro, tad nekāda garā runāšana īsti nesanāca.”
Četrus mēnešus pēc atbraukšanas Dzintra iepazinās ar savu tagadējo vīru. Tā kā viņš ir īrs, tad tieši viņš bija tas, kurš palīdzēja latgalietei apgūt angļu valodu.
“Iemācījos runāt angliski, katru dienu praktizējot sarunvalodu, vīrs bija ļoti labs un pacietīgs skolotājs un vienmēr atbalstīja mani.”

Kad angļu valoda bija apgūta, Dzintrai pavērās labākas iespējas, un viņa pārgāja strādāt uz šūšanas fabriku, kur bija atbildīga par logo šūšanu uz darba drēbēm, vēlāk izmācījās par bērnudārza audzinātāju un kādu laiku strādāja bērnudārzā un arī skolā.
“Pēc tam es sāku nodarboties ar labdarību. Man bija sava grupa, kur es mācīju pieaugušajiem iebraucējiem angļu valodu. Vēlāk es strādāju par koordinatori organizācijā Failte Isteach (tulkojumā no īru valodas – Laipni Lūdzam ). Šajā organizācijā es ieguvu daudz dažādu tautību draugu. Migranti nāca pie mums mācīties angļu sarunvalodu. Starp citu, es joprojām ar to nodarbojos, bet ne kā koordinatore, tagad man atkal ir sava grupa un es mācu iebraucējiem angļu sarunvalodu.”
Pašlaik Dzintras darbs ir saistīts ar atbalstu bēgļiem no Ukrainas un viņa saka, ka viņai tas ļoti patīk.
“Es viņiem palīdzu nokārtot vajadzīgos papīrus, organizēju dažādus ceļojumus un aktivitātes, organizēju angļu valodas un citus kursus, un tiem, kuri nerunā angliski, arī tulkoju dažādās iestādēs (pie dakteriem, skolās, sociālajās iestādēs).”
Latviešu kopienai Monaganas pilsētā, kur Dzintra dzīvo, viņa ir pazīstama arī kā Cultural Champion of LINC (Linking Irelands New Communities). Šajā programmā tika sagatavoti 11 dažādu tautību iebraucēji, ar mērķi sniegt atbalstu minoritāšu pārstāvjiem dažādās dzīves situācijās, piemēram, komunicējot ar TUSLA (bērnu un ģimeņu aģentūra), ar sociālajiem dienestiem un citām iestādēm.
“Kā Cultural Champion es strādāju saistībā ar vietējo bāriņtiesu. Es tulkoju latviešu ģimenēm un bāriņtiesai, ja vajag un arī sniedzu atbalstu nelabvēlīgajām ģimenēm. Šī atbalsta ietvaros mācu gatavot ēst, kā plānot budžetu, kā pareizi audzināt bērnus Īrijā (ko drīkst un ko nedrīkst). Gandarījumu sniedz tas, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Dažreiz gan šķiet, ka man nav brīvdienu, jo zvanus saņemu gan sestdienās, gan svētdienās.”
Dzintrai ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem no dažādām valstīm, tāpēc vēl viens viņas darbs un hobijs ir viesu uzņemšana. Visu mācību gadu uz 4 vai 5 dienām uz Monaganu brauc studentu grupas no Francijas un Dzintra ir tā, kas savās mājās uzņem skolotājus. Vasarās pie viņas dzīvo studenti no Spānijas, kuri uz 3 nedēļām atbrauc šeit mācīties angļu valodu.
Varbūt tieši tas, ka ikdienā Dzintrai ir saskare ar dažādu tautību cilvēkiem, liek viņai vēl skaidrāk saprast, ka latviešu kultūras un tradīciju saglabāšana ir ļoti svarīgas. Ģimenē tiek atzīmēti gan Ziemassvētki, gan Lieldienas, un arī Jāņi, ja tie iekrīt brīvdienās.
“Mājās ar bērniem cenšos runāt latgaliski, bet dažkārt ir grūti, jo vīrs tā arī neiemācījās latviešu valodu. Kad uzņemu viesus no Francijas vai Spānijas, tad man ir jārunā tikai angliski, jo viņi šeit brauc mācīties angļu valodu. Regulāri braucam uz Latviju atvaļinājumā. Turp dodos ar vislielāko prieku, un, kaut gan pagājuši jau teju 19 gadi un tagad Īrija ir manas mājas, kad atgriežos šeit, tad gan ap sirdi ir dikti bēdīgi.”
Savu nākotni Dzintra tomēr saista ar Īriju, jo domā, ka vīrs uz Latviju diez vai vēlētos braukt un arī bērni negribētu mainīt dzīvesvietu.
Tomēr viņa ar smaidu saka: “ Nekad nesaki nekad, jo nevar zināt, kas mūs sagaida uz
priekšdienām. Galvenais, lai visiem būtu laba veselība un pozitīvs noskaņojums.”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
apvienots



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie