Pirmdiena, 15. aprīlis, Varda dienas: Gastons, Aelita

“Dzīve ir pārāk īsa, lai nedarītu to, kas patīk” draugiem.lv

- 17.02.2024

img_5602Keitu Prokopčenko daudzi Dublinas latvieši droši vien atceras kā mazu gaišmatainu meitēnu, kura vienmēr bija kopā ar savu mammu Ritmu latviešu nedēļas nogales skoliņā “Saulgriezīte”.
Nu jau divus gadus viņa ir studente Dun Laoghaire Institute of Art and Design & Technology un mācās veidot filmas. Pirmā Keitas studiju projekta ietvaros izveidotā īsfilma “Let me buy you a coffee” (“Ļauj man nopirkt tev kafiju”) ir iekļuvusi Īrijas lielākā filmu festivāla programmā.

Tā plašai publikai būs redzama Dublin International Film Festival ietvaros, kas notiks no 22.februāra līdz 2.martam Dublinā. Tā ir pieteikta arī vairākiem citiem filmu festivāliem, kuri notiks rudenī, tāpēc apstiprinājums vēl tiek gaidīts.
Pagaidām apmēram 3 minūtes garā īsfilma vēl nav publiski apskatāma un par to varu pastāstīt vien to, ka tā ir veidota kā šausmu filma, kas, kā atzīst pati Keita, ir viņas mīļākais žanrs.
Lai filmu varētu veidot, ikvienam no 22 kursa studentiem bija jāuzraksta projekts un no tiem tika izvēlēti vien 5, kuriem tika dota iespēja tikt realizētiem. Keitas ideja bija to vidū un viņa pati saka, ka ir ārkārtīgi laimīga gan par radošo filmas veidošanas procesu, gan par rezultātu. Kopumā process aizņēma apmēram trīs mēnešus, kad diendienā notika darbs – gan plānošana un filmēšana, gan montāža un skaņas apstrāde. Topošā filmu veidotāja stāsta, ka tas bija komandas darbs, kurā palīdzēja ne vien kursa biedri un draugi, bet arī viņas ģimene. Filmēšanas vieta bija Keitas un viņas vecāku māja, bet aktieri – viņas draugi, kuri ir Trinity koledžas studenti, puisis studē matemātiku, bet meitene – bioloģiju.
Jautāta, kāpēc tapa tieši šausmu filma, viņa smejas un saka, ka kopš tīņa gadiem šī žanra filmas ir skatījusies ar vislielāko interesi.
“Kad bija jāraksta filmas projekts, es padomāju, ka man ļoti garšo kafija un patīk šausmu filmas. Tā nu saliku šīs abas lietas kopā. Man pašai patīk filmas, kurās sākumā viss rit tā mierīgi, bet pēkšņi notiek kaut kas šokējošs.”
Ja kādam šķiet, ka “šausmenes” veido drūmi, ar dzīvi neapmierināti un depresīvi cilvēki, tad šis pilnīgi noteikti neattiecas uz Keitu. Viņa ir ļoti gaišs un saulains cilvēks, ar milzīgu apņēmību un enerģiju.
Viņa atceras, ka filmēšana viņu aizrāvusi jau no pavisam maza vecuma. Sākot ar apmēram 8 gadu vecumu Keita vispirms ar telefonu, pēc tam ar planšeti ne tikai fotografējusi, bet arī filmējusi, kad vien bija izdevība. Pirmā viņas video stāstiņu varone bija māsas meita Kristiāna, kura bija gatava realizēt daudzas Keitas idejas, un arī šodien, 16 gadu vecumā, ir viņas atbalsts.
“Ja es šaubos par kādu no savām idejām, es jautāju Kristiānai, ko viņa par to domā, jo zinu, ka viņa to novērtēs visgodīgāk un atklāti pateiks, ja kaut kas neder,” stāsta Keita.
Jautāta, kāpēc izvēlējās studēt tieši šajā jomā, Keita saka, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nedarītu to, kas ļoti patīk. Māsa un brālis gan pirms studiju izvēles izdarīšanas teikuši, ka vajadzētu padomāt par ko citu, nevis filmu režiju. Viņa arī lieliski zīmē un daudzi teikuši, ka varbūt vajadzētu mācīties to darīt profesionāli. Uz to Keita saka, ka viņai ļoti patīk cilvēki un negribētos darīt kaut ko vienai savā istabā, un filmā ir daudz lielākas iespējas – vari salikt kopā ne tikai vizuālo, bet arī skaņu un daudz ko citu.
Talantīgā māksliniece izvēlējās to, ko pati visvairāk gribēja, un saka, ka to ne mirkli nav nožēlojusi.
Keita stāsta, ka iekļūšana izvēlētajā koledžā nebija vienkārša, papildus vidusskolas atestātā iegūtajiem punktiem tika vērtēts iesūtītais portfolio un notika intervija ar uzņemšanas komisiju.

“Savā portfolio es ieliku ne tikai manis filmētos video, bet arī savus zīmējumus, dzejoļus un pasakas. Lai viņi redz, kas es esmu.” Komisija novērtēja viņas radošumu un apstiprināja studiju pieteikumu.
“Es nezinu, kā viss notiks tālāk, bet tagad es izbaudu to, ka varu satikt tik dažādus un interesantus cilvēkus, ka varu tik daudz iemācīties un darīt to, kas man ļoti patīk. Man patīk, ka visu laiku ir kaut kas jauns, ka ir dažādas radošas idejas un varu tās realizēt.”
Koledžā Keita pašlaik apgūst daudzas filmu veidošanas jomas – režiju, scenāriju rakstīšanu, video un skaņu operatora darbu, producēšanu un daudz ko citu, bet studiju pēdējā gadā, ceturtajā kursā būs jāizvēlas specializācija. Keita bez lielas šaubīšanās saka, ka viņas izvēle noteikti būs režija.
“Es jau bērnībā vēroju, kā mana mamma darbojās latviešu skoliņā, ar kādu atdevi viņa visu darīja. Tur es iemācījos, ja kaut ko dari, tad tas jādara par visiem 100% tik labi, cik vari. Mani ne pārāk saista stāvēšana pie kameras vai filmas montēšana, es priecājos, ja to var izdarīt kāds cits, kam tas patīk un padodas. Režijas jomā gan gribu iemācīties tik daudz, cik vien iespējams.”
Keitas kursabiedri ir ne tikai no Īrijas, bet arī no dažādām citām valstīm, un viņa saka, ka katram ir savs stils un savs stāsts, un ir ļoti interesanti viņus visus iepazīt. Studente stāsta, ka koledžā katra nedēļa ir savādāka un mācības notiek caur projektiem, sadarbojoties gan ar kursa biedriem, gan pasniedzējiem.
Keitas pirmo filmu koledžas pasniedzēji novērtējuši augstu un par to liecina ne tikai tai veltīti atzinīgi vārdi, bet arī fakts, ka tā ir to divu kursa studentu veidoto filmu vidū, kuras skola pieteica Dublinas starptautiskajam filmu festivālam.
“Manu pirmo filmu rādīs uz lielā ekrāna, tas nozīmē, ka es kaut ko daru pareizi un tagad tikai jāturpina,” atzīst Keita.
Izvēli kļūt par režisori būs jāapstiprina viņas skolotājiem, kuri trešā kursa beigās izvērtēs, kā viņai veicies katrā no studiju jomām. Lai pierādītu, ka viņa grib un var darboties kā režisore, Keita papildus studijām plāno veidot savu filmu. Tā būs vampīru filma, komēdija, viņa piebilst, un smejoties stāsta, ka mammai jau aizsūtījusi foto, kurā redzams zārks, ar lūgumu, vai viņa varētu ko tādu izgatavot jaunajai filmai.
Kad uzdodu jautājumu par, to, ko jaunā režisore gribētu sasniegt pēc studijām, viņa kļūst domīga un pēc krietna brīža saka: “Kad es pati ieslēdzu kādu filmu, tad viss pazūd – visa pasaule pazūd un tu esi tajā stāstā. Man pēc filmas noskatīšanās vienmēr ir kāda sajūta. Katrai filmai ir sava sajūta. Es gribētu uztaisīt tādu filmu, pēc kuras cilvēki kaut ko izjūt. Māksla un filmas ir tas, kā es izpaužos. Piemēram, ja man kaut kas nepatīk vai apbēdina, es par to varētu taisīt filmu, pārvēršot to par kaut ko foršu. Gribētu taisīt lielus projektus, lielas filmas, satikt daudz cilvēkus, braukt pa pasauli, vienkārši taisīt visādas filmas.” Un smejoties piebilst: “Un kādreiz saņemt Oskaru!”
Keita uzsver, ka ir svarīgi zināt, kas esi un ko gribi, to darīt no visas sirds un ticēt sev, tad viss izdosies.
“Es vienmēr eju kā latviete. Es dzīvoju Īrijā un mans skatījums uz šo valsti un mans stāsts ir citādāks nekā pašiem īriem, es varu ar to dalīties un kaut ko dot. Varbūt kādreiz uztaisīšu kādu filmu arī latviski. Latvijā arī ir tik daudz stāstu. Mūsdienās nav svarīgi, kādā valodā ir filma, tagad ir subtitri un citas iespējas. Es nedomāju aizmirst Latviju. Mēs mājās runājam latviski, svinam latviešu svētkus. Lai arī es tur nedzīvoju, man tas ir svarīgi. Es vienmēr saku, ka esmu “latvian filmmaker”.
Saruna beidzas, bet pēc tās man joprojām gribas smaidīt. Keita sapņo, lai pēc viņas filmām skatītājam paliktu sajūtas. Tā noteikti būs, jo jau tagad, iepazīstot viņas personību – apņēmību, gaišo enerģiju un pozitīvo skatījumu uz dzīvi, rodas sajūta, ka pasaule ir kļuvusi gaišāka.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
apvienots



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie