Pasaules Latviešu amatieru teātru savienības (PLATS) rīkotais diasporas amatierteātru festivāls “PLATS solis” šogad notika jau ceturto reizi un šoreiz tā mājvieta bija Anglijas pilsēta Pīterboro. Tā dalībnieki ar savu enerģiju, radošo garu un teātra mīlestību četru dienu garumā piepildīja ne vien divus pilsētas teātrus, bet arī majestātisko, deviņsimt gadus seno Pīterboro katedrāli.

Lielākais diasporas teātru saiets tika atklāts katedrālē ar svētbrīdi, ko vadīja LELB Pasaulē Lielbritānijas un Īrijas apgabala prāvests electus Imants Miezis, bet tā dalībniekus sveica arī britu karaļnama pārstāvis Tims Sīls un Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē Juris Lots.
Festivāla gaitā teātri no deviņām valstīm klātienē parādīja 17 izrādes, kuras vērtēja gan profesionāla žūrija četru ekspertu sastāvā, gan arī Draugu žūrija un klātesošie kolēģi. Īrijas latviešu teātris “Sliedes” šoreiz festivālā rādīja divus uzvedumus – Baibas Gaigras režisēto Jāņa Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” un Sandras Bondarevskas iestudēto Hermaņa Paukša lugu “ Princešu modinātāji”, kura žūrijas vērtējumā saņēma festivāla sudraba diplomu.
Ekspertu žūrijā šogad darbojās četri profesionāļi no Latvijas – teātra zinātniece Guna Zeltiņa, režisors, pedagogs un aktieris Herberts Laukšteins, Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis un horeogrāfs un dejas pedagogs Jānis Purviņš.
Festivāla piesātinātajā programmā līdztekus izrādēm bija iekļautas gan meistarklases, kur dalībnieki varēja mācīties un pilnveidot savas prasmes, gan tradicionālā, jautrības un smieklu piepildītā izsole, gan diskusijas, un arī izstādes. Vienā no tām varēja aplūkot fotogrāfa Guntara Līča darbus – 54 spilgtus mirkļus, kas iemūžināti iepriekšējo gadu festivālu “PLATS solis” izrādēs.

Guntars Līcis: “Šo festivālu, manuprāt vislabāk raksturo tas, ka šeit sabrauc tie cilvēki, kuriem ir svarīgi būt latviešiem. Tie, kuriem ir svarīgi spēlēt teātri, tie, kuriem ir svarīgi satikt draugus, satikt paziņas un kopīgi darīt to, ko mēs visvairāk mīlam – uzstāties uz skatuves. Es domāju, ka tas ir tas lādiņš, kas mums katram ir vajadzīgs, lai mēs varētu saglabāt mūsu latvietību gan uz vietas Latvijā, gan ārpusē dzīvojot, un saprast, ka mēs esam viens vesels. Bilžu ir daudz vairāk, no nometnēm, no “Piecām salām”, kādiem vēl festivāliem, kur tās pašas sejas no dažādiem kontinentiem, no dažādām valstīm ir vienojušies kopīgai darbībai un man ir bijis tas gods visus fotografēt. Bildes ir, es viņas arhivēju. Es domāju, tā ir mana misija. Tāds liels vārds “misija”, bet es tā domāju, ka tā varētu būt – dokumentēt to, kas notiek ārpus mūsu zemes.”
Festivāla “PLATS solis” mākslinieciskais vadītājs Ingmārs Čaklais uzskata, ka šāda pasākuma organizēšana nav viegla, bet festivāla lielākā vērtība ir tā, ka tas stimulē dalībnieku izaugsmi un meistarību.

Ingmārs Čaklais: “Ir teātris, kas ir ļoti vājā līmenī, kad startē, un pēc gada, diviem, trim, tu vienkārši redzi, ka viņš ir vienkārši pievilcis klāt ar savu meistarību, ar mērķiem, kurus izvirza, un ar gribēšanu, ko var izdarīt un ko var sasniegt.
Grūtākais ir tas, ka mēs kā komanda saskrienamies tikai šeit uz vietas dzīvajā. Un tādas atsevišķas lietas mēs esam paņēmuši programmā ļoti plaši. Pirmo reizi ir desmit meistarklases, pirmo reizi ir jākoordinē cilvēki paralēlos pasākumos. Mēs video izrādes mēģinām iesaistīt no tiem teātriem, kas neatbrauc. Grūtākais ir visus šos darbiņus saritmizēt, lai viss notiek. Kas nezina, mēs rekvizītus gādājam tepat uz vietas. Mēs lūdzam vietējiem palīdzēt, mēs meklējam iespējas, ja vajadzīgs, mēs taisām rekvizītus. Šīs te visas lietiņas sakoordinēt, lai tas būtu labā līmenī un būtu kvalitatīvi, tas varbūt ir grūtākais. Bet mēs tikām galā Stokholmā, tikām galā Bergenā un tikām galā arī Pīterboro.”
Vietējās latviešu kopienas pārstāve, Latviešu Kopienu asociācijas Apvienotajā Karalistē vadītāja Iveta Sūna, kura bija organizatoru stiprais atbalsta plecs uz vietas, Pīterboro, atzina, ka festivāla organizēšanas process ne vienmēr ritēja viegli.

Iveta Sūna: “Jā, es esmu iesaistījusies, tādēļ, ka tu esi kā vietējais iedzīvotājs šajā pilsētā un tu zini cilvēkus, ar ko kontaktēties un tu zini, ar ko runāt. Man kā organizāciju pārstāvim, es, protams, esmu atpazīstama seja un cilvēki mani pazīst un tā uzticība un uzticēšanās ir daudz lielāka, nekā, ja Ingmārs ar Daci to būtu darījuši vieni paši, cilvēki absolūti no malas. Bija atklāšanas ceremonija katedrālē, tur bija savādāka attieksme, mēs daudz veiksmīgāk sastrādājāmies, jo viņi vairāk ir atvērti kopienām. Mēs varējām daudz veiksmīgāk vienoties un sastrādāties. Teātris varbūt ir vairāk vērsts uz biznesu un viņi dzīvo no saviem ienākumiem, tad mums nācās daudzas detaļas atrunāt. Visnotaļ viegli nebija, droši vien arī Ingmārs varēs pateikt, ka salīdzinājumā ar citu valstu pieredzi, šī bija visgrūtākā.”
Ingmārs Čaklais: Es gribētu, ka “PLATS solis” tiešām kļūst par tādu vietu, kur visi diasporā esošie teātri agri vai vēlu satiekas. Vienalga, uz kādiem noteikumiem, vienalga, kā mēs vienojamies, kā tas notiek, bet ka mēs to darām. Varbūt, ja to regularitāti nevar izturēt katru gadu, tad varbūt ar laiku tas būs reizi divos gados, varbūt kaut kā savādāk. Bet es gribētu, ka te būtu visi, ka visi var parādīt savu labāko māksliniecisko kvalitāti. Es gribētu, no šī izrietot, lai katrs teātris ikdienā justu, ka viņi ir nozīmīgi tai mītnes vietā, kur viņi ir. Lai viņi justu, cik viņi ir nozīmīgi Latvijai, tiem cilvēkiem, kas pārstāv Latviju jebkādā līmenī, un ka viņi spētu to pateikt viņiem un tas būtu pietiekams stimuls šiem teātriem būt. Un katram teātrim es vēlu nepārtraukt ar degsmi iekšēju visu laiku sevi dzīt uz priekšu.”

Festivāls “PLATS solis” noslēdzās ar sirsnīgu un emocijām piepildītu apbalvošanas ceremoniju, kas norisinājās katedrālē, kur dalībniekus priecēja ne vien saņemtie apbalvojumi, bet arī vietējo pašdarbības kopu sarūpētā kultūras programma.
Vairāk kā pieci simti festivāla dalībnieku nu ir devušies uz savām mītnes zemēm un festivālā gūtās atziņas un emocijas droši vien sirdī glabās un pārdomās vēl ilgi, taču ikvienam no viņiem ir bijis kāds īpaši spilgts brīdis, ko noteikti gribējās paņemt līdzi uz mājām.
Rita Bojāre, amatierteātra “Pūpols” aktrise (Dānija): “Sajūta, ka tu esi mājās, sajūta, ka viens otru pazīst, lai gan tu pirmo reizi redzi cilvēku. Tas gars, tas latvieša gars, kas dzīvo ikvienā no mums, mūs tik ļoti vieno. Tā atmosfēra, tas siltums, tas mājīgums, kas dzīvo mūsos, latviešos.”
Indra Jākobsone, amatierteātra “Sliedes” aktrise (Īrija): “Spilgtākās emocijas un sajūtas bija tieši zviedru režisora lugai, ko spēlēja Zviedrijas jaunais teātris. Visvairāk mani iespaidoja aktrise, kura nebilda nevienu vārdu uz skatuves. Es izjutu tādas emocijas, ka man tiešām spalvas cēlās augšā. Un es sapratu, ka aktieris var nospēlēt savu lomu, nepasakot nevienu vārdu. Es uzskatu, ka tā ir ļoti liela māksla.”
Elizabete Barkus, amatierteātra “Sliedes” aktrise (Īrija): “Satikt visus, kas šeit ir, visi tik laipni. Man nenormāli patīk te, es negribu iet uz mājām. Vispār Pīterboro, es te gribu dzīvot. Es iemīlējos.”

Dace Čaklā, Birmingemas Mazā teātra aktrise (Lielbritānija): “Tos daudzos apskāvienus, tos, pat nevis komplimentus, bet to emociju nodošanu caur vārdiem. Jo tie vārdi bieži vien nāk no sirds un to tik labi var just. Un tas laikam ir tas labākais, ko var vispār vēlēties – ka tu sajūti to otru cilvēku ar šo pozitīvo emociju. Un kur nu vēl labāk, ja tu viņam esi devis šo emociju, jo tu esi radījis kaut ko skaistu uz skatuves, kas viņu ir tā ietekmējis, ka viņš to grib dot pretī. Tas laikam pats svarīgākais.”
Sarmīte Mončaka, Lielvārdes Tautas teātra režisore (Latvija): “Pašdarbība, protams, sākas ar iedvesmu, ar dzīvesprieku un tomēr ir pamazām jāsāk apgūt tie elementi, lai būtu arī gandarījums. Šī atvērtība pret tematiem un stiliem, stāvēt līdzās, neteikt tikai “patīk” vai “ nepatīk”, bet pateikt “es redzēju”, man liekas, ir milzīgs panākums no šī festivāla, …ko mani dalībnieki ir ieguvuši.”
Lāsma Pintere, amatierteātra “Momento” vadītāja un režisore (Itālija): “Tās sarunas neformālās, tas ir kaut kas! Ir forši dzirdēt visus viedokļus un es ļoti gribu dzirdēt visus viedokļus. Un man ļoti patīk, kad stāsta nevis vienkārši “tev bija laba izrāde”, nē. Man gribās dzirdēt, kur kas jāapdomā, vairāk tā kā… man gribas kritiku dzirdēt. Tādu labu, patiesu kritiku. Man gribas viņu dzirdēt, lai es varētu sevi uzlabot, man tas ir svarīgi.”
Kārlis Jurjāns, Minhenes letiņu amatierteātra “Brecelis” aktieris (Vācija): “Emocionālākais? Man patika vakardien izrāde par Lāčplēsi “Pumpurs – ceļā uz Lāčplēsi”. Kad izrādes noslēgumā Laimdota ar Spīdolu sāka sarunāties, tas dialogs, tā dinamika, kas tur bija, tas bija kaut kas! To es ņemu jebkurā gadījumā uz mājām.”
Guna Zeltiņa, festivāla eksperte, teātra zinātniece (Latvija): “Es aizvedīšu iespaidus par to, ka latviešu diasporas teātris ir ļoti dažāds, daudzveidīgs. Gan tematiski, gan ansambļu ziņā, pārstāvot visdažādākās paaudzes, no pusaudžiem līdz senioriem. To, ka tas ir ļoti piesātināts, daudzveidīgs, kā jau es teicu, teātris, kas tiešām dot tādus dzīvus impulsus, ko bieži vien profesionālajā teātrī ir grūti pamanīt. Man tas dod tiešām daudz svaigu iespaidu, pārdomu gan profesionālajā, gan cilvēciskajā ziņā un paldies par šo iespēju.”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.