Vairākus savas dzīves gadus Kristīne Balta ir pavadījusi Īrijā un ar šo valsti viņu saista ne vien šeit iegūtā darba pieredze, bet arī tas, ka te piedzimuši abi viņas dēli.
Pavisam nesen Kristīne atgriezās Latvijā un, uzvarot konkursā, ieguva Aizkraukles novada Izglītības pārvaldes vadītājas amatu.
Viņas pieredze izglītības jomā ir uzkrāta ne tikai Latvijā, kur Kristīne ir strādājusi gan par skolotāju un skolas direktori, gan bijusi Latvijas universitātes eksperte un jauno pedagogu mentore, bet arī Īrijā, kur viņa pēdējos divus gadus strādāja vidusskolā kā administratore.

Īriju Kristīne iepazina pirms daudziem gadiem, kad studiju laikā brīvlaikos brauca šurp, lai nopelnītu naudu mācībām universitātē. Pēc apprecēšanās abi ar vīru Jāni atbrauca uz Zaļo salu ar domu piepelnīties, lai Latvijā varētu uzcelt savu māju. Tieši šeit piedzima dēli Hugo un Juris, par ko Kristīne ir ļoti pateicīga Īrijai, sakot, ka, ja pāris dzīvotu Latvijā, viņiem bērnu tobrīd, visticamāk, nebūtu. Ģimene atgriezās dzimtenē, kad Jānim atklāja ļaunu slimību, kas pēc vairāku gadu smagas cīņas jauno vīrieti aizsauca mūžībā.
Kopš tā laika Kristīne bērnus audzina viena un tieši vecākā dēla Hugo nākotnes plāni viņu ar bērniem pirms diviem gadiem atveda atpakaļ uz Īriju. Jaunietis izlēma, ka vēlas studēt šajā valstī un, lai atvieglotu dēlam iespēju iegūt vietu izvēlētajā augstskolā, Kristīne ar abiem puikām atgriezās Zaļajā salā.

Hugo šogad šeit beigs vidusskolu un ārkārtīgi cītīgi mācās, lai savā Leaving Certificate iegūtu pietiekami daudz punktu, kas ļautu uzsākt studijas. Kristīne saka, ka teorētiski dēls varētu mēģināt Īrijas augstskolā iestāties arī ar Latvijas vidusskolas atestātu, taču pastāvošais nolikums par tā pielīdzināšanu šīs valsts punktu sistēmai nozīmē, ka pat ar vislabākajiem eksāmenu rezultātiem iegūt vietu prestižākajās studiju programmās Īrijā viņam nebūtu cerību.
Kamēr mamma ar brāli ir atgriezušies Latvijā, Hugo, kurš nu jau ir sasniedzis pilngadību, ir palicis Zaļajā salā, turpina mācības vidusskolā un gatavojas studijām.
Viens no būtiskiem iemesliem, kas mudināja Hugo izvēlēties studēt Īrijā, bija šejienes universitāšu augstie starptautiskie reitingi, stāsta Kristīne. Viņa piebilst, ka bieži vien jaunieši, izvēloties profesiju un augstskolu, neapzinās, cik svarīgs ir izvēlētās mācību iestādes reitings. Tas veidojas no augstskolu sadarbības un pētījumiem, kam Latvijā tiek atvēlēts ļoti neliels finansējums, atšķirībā no Īrijas.
“Man dažkārt šķiet, ka latviešu ģimenes bieži vien to neapzinās un nenovērtē tās lieliskās izglītības iespējas, kas viņu bērniem ir Īrijā. Tas, ko mūsu bērni var šeit iegūt, tikai vienkārši labi pabeidzot vidusskolu, ir milzīga dāvana.”

Kristīne ir bijusi “iekšā” abu valstu izglītības sistēmās, tāpēc lūdzu viņas viedokli par bieži dzirdētu apgalvojumu, ka Latvijā izglītības līmenis ir daudz augstāks nekā Īrijā. Viņa norāda, ka sistēmas abās valstīs ir atšķirīgas un šāds salīdzinājums ir ļoti virspusējs. Latvijā izglītība ir vispusīgāka, uzskata Kristīne.
“Manam jaunākajam dēlam šobrīd pamatskolā Latvijā ir jāmācās 16 vai 17 mācību priekšmeti, kamēr Īrijā bija 8. Jā, Latvijā iemāca vairāk, bet tajā pašā laikā Īrijā priekšmetus mācās tik dziļi, cik Latvijā šīs vispusības dēļ nemaz nav iespējams.”
Kristīne piebilst, ka daudzi varbūt nemaz nezina, ka Īrijas pārejas gada jeb Transition Year modelis ir daudzu starptautisku pētījumu objekts un tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem ja ne pasaulē, tad Eiropā noteikti. Pētnieki ir atzinuši, ka tas dod bērniem iespēju “izgaršot” dažādas jomas un saprast, kurā virzienā veidot savu karjeru.

Viņa atzīst, ka arī Latvijas izglītībā ir labas lietas, kuru nav Īrijā, piemēram, konsultācijas un bezmaksas interešu izglītība.
“Latvijā joprojām jebkurā skolā jebkurā priekšmetā ir paredzētas konsultācijas, kad skolnieks pēc stundām var aiziet pie skolotāja, ja viņš kaut ko nesaprot. Īrijā šādas iespējas nav un, ja bērns kaut ko skolā nesaprot, tad vecākiem ir lielas summas jāmaksā privātskolotājam. Latvijā skolās ir arī neskaitāmi bezmaksas interešu pulciņi, kuros bērni var sevi pilnveidot. No tāda viedokļa – jā, mēs bērniem iedodam vairāk. Bet tanī pašā laikā Īrijā tiek iedotas daudz dziļākas akadēmiskas zināšanas, kas palīdz apzinātai profesijas izvēlei. Piemēram, to, ko Hugo pašlaik mācās ekonomikas eksāmenam vidusskolā, es mācījos ekonomikas studiju trešajā kursā universitātē.”
Kristīne saka, ka daļēji var piekrist apgalvojumam, ka Īrijā ir ļoti viegli mācīties, bet arī tas nav viennozīmīgi.
“Ja Latvijā skolā visu vada konkurence – mums ir jāizdzīvo, sevi jāpierāda, jābūt labākajiem, tad Īrijā skolā valda labbūtība. Galvenais ir, lai tu jūties labi un dari to, kas tev patīk. Skola neskrien pakaļ skolēnam. Katra paša personīgā atbildība un izpratne ir – ko tu gribi sasniegt, kur gribi studēt un vai vispār gribi studēt. Taču tad, kad izvēlies kādu topa augstskolu, kur priekš iestāšanās ir nepieciešams savākt vairāk kā 500 punktus, tad vairs nevar teikt, ka ir viegli mācīties. Lai to sasniegtu, ir ļoti, ļoti daudz jāmācās.”

Runājot par iekļaujošo izglītību, kas Īrijā darbojas ļoti labi, Kristīne atzīst, ka Latvijā ar tās ieviešanu sokas ļoti grūti un, viņasprāt, problēma ir tajā, ka sabiedrībā kopumā trūkst empātijas un tas atspoguļojas arī bērnos.
Vēl viņa uzsver, ka, atšķirībā no Latvijas, Īrijā pedagoga profesija ir ļoti prestiža un skolotājs ir ļoti cienījams cilvēks.
“Strādājot skolā Īrijā es nekad nedzirdēju, ka varētu kāds apšaubīt skolotāja profesionalitāti vai ka vecāki komentētu, ka viņš uzdod par daudz vai par maz mājasdarbu. Tas vienkārši nevar notikt. Latvijā it kā ir tas modelis, ka trīsstūrī skola – vecāks – bērns visiem ir jāsadarbojas, bet šīs sadarbības nav. Vecāki reizēm skolu uztver tā, ka viņi ir pakalpojuma pircēji un pircējam vienmēr ir taisnība, tāpēc viņi var pateikt jebko un viņiem vienmēr būs taisnība. Arī Īrijā skolotāji ir dažādi, bet tur neviens pat nevar iedomāties, ka vecāki kaut ko aizrādītu skolai.”
Kristīne uzskata, ka Latvijā sabiedrībā valda liela agresija, kas atspoguļojas arī bērnos, bērniem trūkst disciplīnas, jo nav pietātes pret autoritātēm un tas viss arī rada vardarbību skolās.
“Ja vecāki mājās var atļauties skolotāju kritizēt vai aprunāt, tad ar ko tas bērns ir sliktāks?” ironiski jautā Kristīne un piebilst, ka tas veicina bērnā pārliecību, ka viņš skolā drīkst darīt jebko un pret jebkuru.
Viņa atzīst, ka Īrijas skolās fiziskā vardarbība jeb bullings ir gandrīz izskausts ar mērķtiecīgu programmu, kas tika ieviesta pilnīgi visās valsts skolās. Tomēr ļoti izplatīta ir emocionālā vardarbība, ir daudz dažādu atkarību un bērniem mentāli ir ļoti grūti.
Kristīne saka, ka nav pasaulē vietas, kur viss būtu ideāli, ne Latvijā, ne Īrijā, drīzāk ir jautājums – kur ir mana paša atbildība un ko es pats gribu sasniegt.
Viņa aicina latviešu vecākus Īrijā mudināt savus bērnus studēt, likt latviešu valodas eksāmenu, piebilstot, ka tā ir uzdāvināta iespēja atestātā iegūt papildus punktus.
“Ja tu savā ģimenē ar bērnu nerunā savā valodā, nedod viņam lasīt grāmatas latviski, tu viņam ar šo nozodz nākotnes iespēju. Tas nav tikai par kultūru, patriotismu vai dzimtenes mīlestību, tas ir arī par tava bērna nākotni. Ir bēdīgi, ja latvieši to neapzinās.”

Foto no K.Baltas personīgā arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.