Īrijas galvaspilsētā Dublinā, plašajā Cabinteely parkā atrodas vēsturiska 18.gadsimta lauku māja, kura tikai dažkārt tiek atvērta apmeklētājiem. Taču nu jau kādu laiku šī nama durvis ir atvērtas kādas studentu īsfilmas veidotājiem, kurus kopīgā projektā ir apvienojusi topošā režisore Keita Prokopčenko, latviete, kura Īrijā dzīvo kopš 3 gadu vecuma. Viņa šogad beigs studijas filmu veidošanas programmā Dun Laoghaire Institute of Art and Design & Technology, bet pati atzīst, ka viņas ceļš uz šo profesiju ir sācies jau bērnībā.

Keita Prokopčenko:
“Kad es biju maza, man vienmēr patika uzņemt dažādus videoklipus, kopš biju ļoti maza. Pat uz mammas podziņu telefona, kaut kā, ar kadriem. Mana māsas meita Kristiāna, viņa ir 4 gadus jaunāka par mani, un ar viņu es parasti filmējos, viņa bija mana aktrise. Es biju vienmēr aiz kameras, filmēju un viņu koriģēju.
Es biju ļoti kautrīga skolā, kad augu. Bet tad, kad jau pieaugu, es sāku uztraukties, ka gribētu būt režisors un taisīt filmas, bet es nezinu, vai es to varēšu, varbūt tas nav priekš manis. Bet tad es izaugu no tā un teicu – ok, es iešu uz augstskolu un mācīšos uzņemt filmas, jo es nezinu, kā tikt, kur sākt, man nav paziņas.
Tad es gāju uz to kursu, es iegāju tur un es nezināju, visi tā kā kameras zināja, es nezināju. Es visu filmēju uz telefona.
Tad es pat nezināju programmas, es neko nezināju un domāju, ak Dievs, varbūt es neesmu tik laba un man nesanāks. Bet tāpēc es tur biju, lai mācītos.
Tagad es esmu pēdējā, ceturtajā gadā un visus tos gadus mani izvēlējās kā režisoru. Katru gadu es taisīju šausmu filmu un visi bija salikti lomās. Šogad es arī beidzu projektu ar šo filmu kā režisors un tas nozīmē, ka es esmu galvenā. Mūs sadala, ko tu visu pēdējo gadu mācīsies, un tad es gāju kā režisors. Man dabūt to bija tā kā – ak dievs, es atnācu un neko nezināju un biju arī kautrīga, bet tagad es iznācu ar to, ko visi grib. Un arī tajā kursā tikt ir tik grūti. Ja tā mazā “es” sevi tagad redzētu, es pat neticētu. Tagad, kad es esmu šeit un daru šo, projektu, kas ir ļoti liels, lielas idejas un sarežģīts, tad man liekas – kāpēc man tagad to beigt, ja tik labi tagad iet? Šis ir tikai sākums.
Tāda māja, kostīmi, mums kamerā visādi knifi ir, mums ir briesmonis ar rokām, tad vēl skaņa un vajadzēs komponistu, mūziku likt. Tur ir ļoti daudz sarežģītību, bet es gribu labāk visu maksimāli. Es negribēju pabeigt skolu un neizlikt pilnīgi visu.”

Īsfilma “Atceras, ja izdzīvo” būs Keitas un viņas studiju biedru diplomdarbs, tā būs šausmu filma. Tās tapšanā piedalās kopumā apmēram 50 cilvēki un lielākā daļa no viņiem ir studenti.
Keita Prokopčenko:
“Priekš augstskolas ir tā, ka mani vērtēs kā režisoru, to, kurš liek skaņu un arī mācās par skaņu, arī viņam atzīmes būs tikai par to, kā viņš uzlicis skaņu. Šis nav tikai mans projekts, tas ir mūsu visu un arī viņi grib to perfekti izdarīt.”
Par filmas sižetu atklāsim vien to, ka tās darbība notiek 19.gadsimtā un mūsdienās, tajā būs mistika, spoks un negaidīts sižeta pavērsiens beigās.
Bet aizskartas ir arī dziļas tēmas, piemēram, depresija vai fakts, ka gadsimtiem ilgi vīrieši bijuši noteicēji daudzās jomās, arī mākslā. Keita atzīst, ka filmu nozarē, īpaši, šausmu filmu veidošanā vīrieši ir bijuši dominējoši, taču mūsdienās viss pamazām mainās.
Keita Prokopčenko:
“Es runāju ar saviem skolotājiem un viņi teica, ja tu esi šausmu filmu žanrā, tie jau ir specifiskāki cilvēki. Tu esi sieviete un, cerams, ka būs tā: tu ieej istabā, kur ir desmit cilvēki, bet tikai divas ir sievietes. Uzreiz būs tāda attieksme – kāpēc viņas ir te, ko viņas dara? Tas nedaudz ir kā bonuss.
Bet jā, viss mainās, viss paliek daudz labāk, jo stundas ir ļoti garas, bet viss iet tā ļoti labi uz priekšu. Ir respekts liels pret visiem, man ir tāda sajūta. Pagātnē ir bijis traki, bet es nāku, man liekas, labā laikā.”

Jautāta par to, kāpēc viņa ir izvēlējusies tieši šausmu filmu veidošanu, Keita atzīst, ka tās viņai vienkārši šķiet interesantākas, vizuāli spilgtākas un caur tām var vislabāk izpausties.
Keita Prokopčenko:
“Kad es biju tīneidžeris, es ļoti daudz sāku visu kaut ko zīmēt, man bija tendence uz šausmu vizualizēšanu. Jo tas cilvēkiem vienmēr interesē, arī tad, ja nepatīk, vienmēr būs – kas tur bija un kāpēc. Arī tad, ja notiek kaut kas slikts, visi grib zināt, kas tas ir. Cilvēkiem vienmēr tas interesē, viņi vienmēr gribēs zināt, kas tur notiek. Un tad tu vari viņus šokēt. Un tad, kad tu viņus šokē, tu vari kaut ko ļoti nopietnu un svarīgu pateikt caur to visu.
Tā es gribēju arī ar šo filmu. Ir tās šausmas, un spoks un vēl kaut kas, bet tad tu saproti, ka zem tā visa ir kaut kas, ko es ļoti gribu tā nopietni pateikt. To pašu var, protams, arī ar drāmas žanru, bet ar šausmu filmu, man liekas, tu to vari pavisam citādākā veidā. Un arī vizuāli, un mūzika un skaņa – tas viss liekas tāds piepildīts. Nav garlaicīgs.” (smejas)
Keitas līdzgaitnieki šajā projektā ļoti atzinīgi vērtē viņas talantu, idejas un aizrautību, kā arī atzīst, ka var sajust arī režisores nedaudz citādāko – latvisko pieeju darbam.

Michael Antonio Keane (filmas producents un menedžeris):
“Es tiešām novērtēju, cik konkrēta viņa ir, dodot norādījumus un viņai ir ļoti oriģināls domāšanas veids. Viņa nāk ar daudzām gudrām idejām, kad runa ir par šausmu žanru, manuprāt, par šī žanra izjūtas nodošanu un daudz iedvesmas smelšanos no Tima Bērtona un tamlīdzīgām lietām, un tas ir patiešām jauki. Es domāju, ka Keitai ir ko teikt, kad runa ir par gotisko šausmu žanru, un tas ļoti labi parādās arī šajā īsfilmā.
Es domāju, ka viņas pieeja ir ļoti latviska, ļoti rūpīga un, viņa izturas pret visiem ļoti laipni un ar cieņu, un mēs visi jūtam, ka strādājam kopā viens ar otru, nevis viens otram, un viņa ļoti cenšas nodrošināt, ka visi tiek cienīti un ka visiem patīk veidot šo šausmu filmu. “
Georgia Maguire (aktrise):
“Keita ir lieliska. Viņa ir tik izcila, tik talantīga tajā, ko viņa dara. Kā režisore viņa pilnībā ļauj man justies mierīgi. Viņa ir ļoti mierīga, bet tajā pašā laikā viņai ir fantastiskas idejas un viņa ir izcila savā režijā. Viņa zina, ko dara, un, līdz šim šajā projektā ir paveikusi ļoti labu darbu. Un es domāju, ka viņas darbs ir neticams, un viņas uzmanība detaļām ir apbrīnojama. Un es domāju, ka šis projekts būs absolūti lielisks, pateicoties smagajam darbam un detalizētībai, ko viņa ir ieguldījusi šajā projektā.
Es domāju, ka ir lieliski savienot dažādas kultūras. Es domāju, ka vienmēr var atrast kaut ko atšķirīgu, neparastu un iedvesmojošu, kad apvieno dažādas kultūras. Tāpēc jā, es noteikti domāju, ka viņa ir ienesusi kaut ko ļoti unikālu šajā projektā.”

Keita Prokopčenko:
“Es negribu būt kā īru režisore, bet noteikti kā latviešu režisore Īrijā. Tas ir svarīgi, jo pagātnē latviešu filmas nav bijušas tik lielas, ka citi ārpusē tās zina. Man ļoti gribas, lai tas mainās. Es gribu to turpināt un kādu dienu uztaisīt filmu latviski un tieši filmēt Latvijā. Bet to, man liekas, vajag darīt ar kaut kādu citu skatījumu. Pat, ja liekas, ka tas ir riskanti un labāk tā nedarīt, man liekas, ka tieši to vajag latviešu filmām.
Man varbūt tieši patīk, ka esmu ārzemēs, jo es varu turpināt šeit iet uz priekšu, bet es tāpat iešu kā latviete vēl. Mēs neesam tik daudz un gribas iet un pierādīt – redzi, to visu var arī ārpus Latvijas. Jo tas ir svarīgi un tas ir tas, ko es ļoti gribu uzturēt.”
Runājot par nākotnes plāniem pēc diploma iegūšanas, Keita atzīst, ka viņa ir apdomājusi dažādus darbības virzienus, un, lai arī pagaidām neko konkrētu nav izlēmusi, viņa uz nākotni raugās ar pozitīvu optimismu.
Keita Prokopčenko:
“Man tieši patīk tas, ka es nezinu, kur es būšu pēc dažiem mēnešiem. Es varu būt Ņujorkā, es varu būt tepat. Bet vienmēr tas ir tā, ka tu nezini, kas notiks rīt. Man patīk.”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

—