Latviešu māksliniece, kroņu dizainere Brigita Stroda ir Īrijā aizvadījusi radošo darbnīcu, kas notika Maynooth universitātes Mākslas un humanitāro zinātņu institūta organizēta semināra ietvaros. Jautāta, kāpēc un kā viņa nokļuva šajā pasākumā, māksliniece atzīstas, ka tā rīkotāja un lektore, profesore Anna Hickey-Moody ir viņas draudzene. Cita starpā šeit jāpiemin, ka abu sieviešu dzimtā zeme ir Austrālija un profesores dzīvesbiedrs pēc izcelsmes ir latvietis.
Māksliniece stāsta, ka viņas draudzenes dinamiskais prāts nepārtraukti ģenerē dažādas idejas un viņa pēta to, kā no humanitāro studiju viedokļa kopā savienojas feminisms, dženderisms, kultūra un vēsture. Aizvadītā semināra tēma bija saistīta ar īriem nozīmīgu tēmu – groteskām viduslaiku figūrām “sheela na gig”, kurās attēlota kaila sieviete ar pārspīlētu vulvu. Viena no pētnieku teorijām vēsta, ka figūru groteskās iezīmes un atrašanās vieta baznīcās liecina, ka ar tām tika attēlota sieviešu seksualitāte, kā kaut kas atbaidošs un grēcīgi samaitājošs. Īrija ir valsts, kurā šo figūru koncentrācija bijusi viena no lielākajām.
Brigita stāsta, ka, plānojot semināra rīkošanu, profesore lūgusi draudzenei izgatavot kroni “vulvas purvā”, kas tiktu lietots kā šī semināra vizuālā identitāte. Kā daļa no semināra tika ieplānota kroņu darbnīca, kam māksliniece piekritusi ar prieku.
“Manai mākslinieciskajai darbībai ir divas daļas. Viena – es sēžu viena pati savā studijā un taisu kroņus. Tā otra daļa ir, ka es labprāt pasniedzu kroņu darbnīcas, jo šī ir mana iespēja sarunāties, būt ar normāliem cilvēkiem, nevis tikai būt māksliniecei savā ekskluzīvajā studijā. Tas man sagādā lielu prieku un es domāju, ka arī es cilvēkiem dodu prieku. Daļa no tiem jautājumiem, par kuriem es runāju savā kroņu darbnīcā saskan ar to, par ko Anna runā savās mācībās.”

Māksliniece stāsta, ka kroņu darināšanas darbnīcas galvenokārt ir vadījusi latviešiem, jo viņi zina par šādu iespēju, bet ir bijušas arī meistarklases citu tautību cilvēkiem. Viņa atzīst, ka šiem cilvēkiem attieksme pret kroņa darināšanu ir citādāka nekā mums – tā šķiet interesanta nodarbe, bet viņi kroni saista tikai ar monarhiju, kā varas simbolu.
“Mums, latviešiem, un daudziem citiem eiropiešiem vainags ir daudz redzamāks kā tautastērpa sastāvdaļa. Nevienu tas nepārsteidz, ka kāds staigā apkārt ar kroni, vainagu galvā. Iemesls, kāpēc es to saucu par kroni, ir tas, ka mums, latviešiem, ir ļoti specifisks tautas tērpa vainags un ļoti specifisks Jāņu vainags. Es netaisu nedz vienu, nedz otru. Ja kāds uztaisa vai kādam ir mājās mans darināts kronis, es ļoti lūdzu to nevalkāt vienu dienu gadā – Jāņos. Jo Jāņos ir ļoti svarīgi, ka tu izej ārā, ka tu plūc tos ziedus un tev ir lipīgi pirksti no tām sulām, un tu staigā visu dienu šo ēterisko smaržu reibumā. Tas ir viens tiešs veids kā būt saistītiem ar dabu, tāpat kā ielikt kājas zemē. Mums joprojām ir šī saikne un vienalga, vai tu strādā bankā, reklāmas aģentūrā vai citur, Jāņos visi latvieši izklīst pa laukiem.”
Jautāta, vai kroņa radīšanas procesā vispirms ir ideja un pēc tam tiek piemeklēts materiāls, vai arī viss sākas ar materiālu, Brigita atbild, ka ir dažādi, vienas receptes nav. Viņas kroņi top no ļoti dažādiem, ikvienam pieejamiem materiāliem – stieplēm, auduma, finiera, mežģīnēm, pērlēm un daudz kā cita, ko māksliniece atrod “humpalu” veikalos, tirdziņos gan Latvijā, gan citur pasaulē.
“Šad un tad man nāk ideja par kroni, konceptuāla ideja, ka es gribu attēlot to un to, tad es piemeklēju materiālus, kas atbilst šai idejai. Citos gadījumos es atrodu materiālus, un ļoti bieži ir tā, ka es atrodu kaut ko dīvainu, un saprotu – es tur redzu kaut ko. Piemēram, es Austrālijā veikalā nopirku topiņu, kas bija izrakstīts ar zelta pērlītēm. Tās man izskatījās kā mūsu tautas dziesmās vai pasakās aprakstītie zelta graudi. Es no tām izveidoju kroni, kas saucas “Zelta graudu birums”, un tā izstādes anotācijā teikts, ka “dažreiz viņiem patīk kārtoties rindās.”
Māksliniece saka, ka katram kronim ir savs stāsts. Viņa telefonā rāda fotoattēlu, kurā redzams kronis, kas veidots, no dažāda lieluma un formu atslēdziņām, un tā nosaukums ir “Mājas”.
“Šeit ideja bija pirmā un tad es sameklēju atslēgas. Mums Austrālijā bija projekts, kura ietvaros vēsturniece intervēja bēgļus vai cilvēkus, kuri bija nolēmuši doties bēgļu gaitās, un uzdeva viņiem jautājumu: “Ko jūs darīsiet ar savas mājas atslēgām?” Šis kronis ir stāsts par šo.”

Bet Brigita uzsver, ka viņai ir pilnīgi vienalga, ko kāds skatītājs saskata viņas radītajā mākslas darbā.
“Es nesaku, ko tev tur ir jāredz un jāinterpretē. Tas nav nepieciešams šim baudīšanas procesam. Bet bieži vien cilvēkiem interesē, no kurienes nāk ideja, tāpēc es viņiem dažreiz pasaku, kas bija man prātā, kad es radīju šo mākslas darbu.”
Viņa stāsta, ka ir veidojusi arī kāzu kroni, kurā ietvertas detaļas no abām dzimtām, kas tiek savienotas.
“Kad jaunajā ģimenē ienāk bērniņi, tad ar šo kroni viņam viegli var izstāstīt stāstus par abām dzimtām.”
Brigitas Strodas kroņu pamatā vienmēr ir aplis un viņa saka, ka tā ir spēcīgākā forma, kas vispār pastāv. Tai var piedēvēt metafizisko un ezotērisko, ja vajag, bet tā ir ļoti spēcīga bāze, uz kuras var būvēt jebko, atzīst māksliniece.
“Aplis ir šī mūžīgā enerģija, tur ir šīs mistiskās lietas un arī praktiskā lieta – tā ir stabila bāze. Kronis dzīvo uz galvas, tātad ar to kopā nāk tas viss, ko tu redzi, kad skaties uz cilvēku. Tā ir redzamākā cilvēka daļa. Kad mēs komunicējam ar cilvēku, mums ir kontakts ar cilvēka acīm, kas ir tieši zem kroņa. Tas ir stāsts par to, kas jau izskanēja šodien darbnīcā – tu esi tas, ko tu vēsti.“

Par to, kā savulaik aizsākās Brigitas Strodas kroņu darināšanas ceļš, māksliniecei ir savs stāsts, ar ko viņa dalījās arī meistarklasē.
Dzīvojot Austrālijā, 17 gadu vecumā viņa kopā ar mammu darināja savu tautas tērpu. Brigita kādā grāmatā bija redzējusi Lejaskurzemes līgavas vizuļu vainaga fotogrāfiju un pati sev pateikusi, ka to uztaisīs. Viņas prāts pretojies – tu to nevari, jo esi meitene un tas ir no metāla. Bet Brigitai patīk uzsvērt, ka doma par vainagu “nenāca no smadzenēm, bet no citurienes.” Pēc apmēram trīsdesmit gadiem, kad māksliniece jau dzīvoja Latvijā, bet strādāja Londonā, kādā veikalā viņa ieraudzījusi lampu un tai blakus – metāla mežģīni. To ieraugot, Brigita sapratusi – te ir viņas kronis. Tā viss arī sākās, ar šo no metāla mežģīnes darināto kroni.

Vairāk kā astoņus gadus māksliniecei ir bijusi veiksmīga sadarbība ar grupu “Tautumeitas”, bet savus pirmos kroņus dziedātājas darinājušas pašas, Brigitas vadītā meistarklasē. Mākslinieces radītos kroņus valkā ne tikai dziedātājas, bet arī cilvēki neskaitāmās pasaules valstīs. Viņa saka, ka kroņu vēl NAV tikai Grenlandē (bet Islandē gan ir!) Dienvidamerikā, Ķīnā, Indonēzijā, Vidusāzijā (Irākā, Irānā, Pakistānā, Afganistānā) un Āfrikā (izņemot Nigēriju). Tie “dzīvo” ļoti daudzās valstīs, galvenokārt tur, kur mīt latvieši.
Kad sarunas noslēgumā jautāju māksliniecei, ko viņai nozīmē latvietība, viņa atzīst, ka pēc pārcelšanās 1993.gadā uz dzīvi Latvijā, viņai bieži tika uzdots šis un līdzīgi jautājumi. Viņa atceras, ka toreiz par to vispār nedomāja, jo pašai bija skaidrs, ka viņa ir latviete, kas dzimusi Austrālijā. Taču cauri gadiem Brigita ir daudz domājusi par šo tēmu un ir noformulējusi savas domas šādos vārdos:
“Esmu austrāliete ar latvieša dvēseli, eiropietes pasaules uztveri un anglosakšu kultūras bagāžu. Atņemot jebkuru daļu no šī, es vairs nebūšu es.”
Brigitas Strodas meistarklasē Maynooth universitātē piedalījās 11 sievietes, kuru vidū bija arī latviete Ritma Prokopčenko.
Vērojot, kā katra dalībniece savam kronim izvēlējās materiālu un krāsas, kā veidoja tā formu, un cik dažāds bija gala rezultāts, māksliniece atzina, ka šis process ir kā slavinājums sieviešu radošumam.
Ritma pēc kroņu darbnīcas sacīja: ”Šī ir fantastiska iespēja, ka tāds meistars pie mums ir atbraucis. Esmu laimīga, ka man bija šī vienreizējā iespēja tikt pie sava kroņa. Es pilnīgi lidoju!”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.