Latviete Aiva Keçeli uz Īriju atbrauca pirms vairāk kā 20 gadiem. Daudzus gadus nostrādājusi šeit tirdzniecības jomā, viņa nolēma piepildīt savu sapni strādāt “pašai uz sevi” un uzsāka savu biznesu. Vispirms tas bija pavisam neliels veikaliņš, kur var iegādāties kafiju, dažādus našķus un sīkumus, bet nu jau vairāk kā gadu Kilkenny pilsētā darbojas arī viņai piederošs kāzu kleitu salons ar simbolisku nosaukumu “The Ambers” (Dzintari).
Aiva atzīst, ka, strādājot algotu darbu, viņai vienmēr bijis grūti izturēt to, ka kāds viņu komandē un bieži vien neņem vērā viņas viedokli dažādos darba jautājumos. Vispirms pirms dažiem gadiem nolēmusi atvērt mazo veikaliņu, bet nebija atmetusi domu, ka gribētos kaut ko “sirdij”, kaut ko gaišu, strādāt ar jauniem un skaistiem cilvēkiem.
Kad Aiva gatavojās savām kāzām un meklēja līgavas kleitu, viņa apmeklēja vairākus salonus Īrijā, bet neatrada to, ko vēlējās. Jo viņai nebija prātam ne vien kleitu piedāvājums, bet arī pārdevēju attieksme pret klientiem. Tāpēc tika pieņemts lēmums pēc kleitas doties uz Latviju.

“Es savu līgavas kleitu nopirku Rīgā, salonā “Belle” uz Avotu ielas. Tur bija sieviete, kas mani iedvesmoja. Tas, kā viņa izturējās pret mani, bija tik superīga tā attieksme, salīdzinot ar to, kā bija salonos Īrijā. Es sapratu, ka tas ir tas, ko es gribētu darīt. Vienmēr, kad es šo cilvēku atceros, es kļūstu ļoti emocionāla.”
Aiva notrauš no vaiga asaru un saka, ka nezina toreiz sastaptās darbinieces vārdu, kura, visticamāk, diezin vai atceras līgavu, kas pirms vairāk kā 2 gadiem pie viņas nopirka savu īpašās dienas kleitu.
“Tas bija mans iedvesmas brīdis. Es sapratu, ka te tas ir – tas ir tas baltais un skaistais, ko es gribētu darīt. Visi uz mani skatījās ar šausmām, bet es atcerējos to attieksmi salonos Īrijā un teicu – es izdarīšu labāk. Es gribēju šurp atvest to labo attieksmi, ko es pieredzēju Latvijā.”
Ar pirmajiem līgavu kleitu dizaineriem Aivu kopā saveda kāda draudzenes draudzene, kas šajā jomā darbojās kā aģente. Biznesa atvēršana tomēr prasīja lielākus ieguldījumus, nekā sākumā bija plānots, un pirmais gads bijis patiešām grūts.

“Finansiāli man palīdzēja gan vīrs, gan mamma, un tomēr nācās ņemt arī kredītu. Šobrīd, kamēr nomaksāšu kredītu, esmu “mīnusos”. Nebija jau arī tā, ka pēc atvēršanas te visi skrēja šurp, bija jāiekaro sava vieta. Bija ļoti, ļoti grūts gads. Bet, tā kā man nav iespējas atkāpties, es tikai uz priekšu. Ceru, ka ar katru dienu paliks labāk. Nu jau arī paliek.”
Viņa atzīst, ka visu pirmo gadu darbojusies ar domu, ka pagaidām nav svarīgi nopelnīt, galvenais – lai pietiek naudas īres, rēķinu, nodokļu, kas nav mazi, un citu maksājumu nosegšanai.
“Tāds nu šis bizness ir, ļoti specifisks, un arī prece, ko pārdodu, prasa milzīgus finansiālus ieguldījumus. To arī ļoti ietekmē situācija pasaulē – krīzes, kari.”
Aiva stāsta, ka nu jau ir sapratusi, kāda stila kleitas patīk līgavām Īrijā. Viņa saka, ka kāzu dienai viņas visbiežāk izvēlas klasisku un elegantu stilu – kleitas bez daudziem spīguļiem vai dziļiem šķēlumiem. Klientes ir bijušas dažādu tautību sievietes – ne vien īrietes, bet arī spānietes, brazīlietes, ukrainietes u.c.. Nevienu latviešu tautības līgavu gan pagaidām nav nācies ietērpt, saka Aiva.
Līgavas kleitas vidējā cena salonā ir apmēram divi tūkstoši eiro, kādas ir nedaudz lētākas, citas – nedaudz dārgākas. Aiva atzīst, ka dārgākās kleitas no dizaineriem neņem.

Viņa saka, ka nākas strādāt septiņas dienas nedēļā un tikai retu reizi izdodas izkārtot brīvdienas, lai kaut kur aizbrauktu. Līgavas uz salonu aplūkot kleitas nāk pēc pieraksta un tas nenotiek katru dienu, bet Aiva joprojām strādā arī savā mazajā veikaliņā Kilkenny stacijā.
Par to, vai izdodas līgavām sniegt to īpašo attieksmi, ko pati izbaudīja salonā Rīgā, būtu jājautā klientēm, saka Aiva. Taču, vērojot, ar cik lielu mīlestību un uzmanību ir iekārtotas telpas, un klausoties Aivas stāstījumā par viņas pavisam nelielo, bet skaisto salonu, nerodas pat mazākās šaubas par to, ka ikvienas klientes pieredze ir tik lieliska, cik vien tas ir iespējams.
Aiva novēl ikvienam, kurš jūt aicinājumu uzsākt savu biznesu, spert šo soli un vienkārši darīt. Viņa atzīstas, ka pati ļoti ilgi šaubījās par savām zināšanām un spējām un neticēja, ka ir “biznesa persona”. Pārliecību un ticību sev sniedza mazais veikaliņš, kuru viņa atvēra apmēram četrus gadus pirms salona.
“Tas ir ļoti mazs bizness, bet ar to es sapratu, ka es to varu, un sāku domāt par kaut ko lielāku. Tagad es izbaudu, ka varu būt pati sev priekšniece. Ja kaut kas sanāk – super! Ja nesanāk, tad zinu, ka tā ir mana kļūda un es no tā mācos. Es esmu vairāk aizņemta, man ir vairāk stresa, reizēm ir nervu sabrukums, es biežāk slimoju, man ir daudz vairāk jāstrādā un dažkārt neatliek laika nekam citam. Bet es nekad savā dzīvē neesmu jutusies labāk. Man nav jāiet uz darbu ar asarām, šī aizņemtība un stress ir pilnīgi citādāki. Šīs ir cita veida grūtības, kuras tu gribi pārvarēt, caur kurām tu sevi cel, lai tiktu uz priekšu. Es jūtos brīva.”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

FOTO: baltic-ireland.ie