Nelielā pilsētiņā Rušā, netālu no Dublinas, atrodas dārzniecība jeb, kā to dēvē Īrijā, – dārzeņu ferma, kur lielās stikla siltumnīcās saimnieko Pearse Ryan. Šis ir viņa dzimtas bizness jau vairākās paaudzēs, bet pavisam nesen, pirms nedaudz vairāk kā pieciem gadiem blakus siltumnīcām parādījās konteiners, kurā tika ierīkota neliela ceptuve. Tajā saimnieko Pīrsa dzīvesbiedre, latviete Iveta, kuras ceptās kūkas un citus gardumus pazīst visā apkaimē. Viņa uz Īriju atbrauca pirms vairāk kā 25 gadiem un līdzi atveda savu aizraušanos ar kūku cepšanu, kas aizsākās jau bērnībā.
Iveta Ryan:
“Man vienmēr patika, cepu kūkas no kādu desmit gadu vecuma. Ģimenē, kad dzimšanas dienas bija vai kas, tad vienmēr cepu.
Pirmo reizi aizgāju ne uz konditorejas, bet kulinārijas kursiem, kad man bija 11 gadi. Tur bija visi tādi pāri par 20-30 gadu vecumā, pat četrdesmitgadīgi.
Strādāju Latvijā konditorejā. No konditorejas atbraucu uz šejieni, tad pastrādāju mazliet fermā, tad pastrādāju sendviču (sviestmaižu) bārā, tad nostrādāju 10 gadus viesnīcā, pēc tam pārgāju uz lidostu. Nu, un tad, kad sākās kovids, tad lidostā darbs beidzās. Tad visi staigāja, visi kaut ko darīja. Tad man bija daudz laika visu kaut ko mājās cept. Visu kaut ko cepu un mēģināju, sāku vairāk mēģināt to, kas viņiem (īriem) labāk garšo.
Sāku kovida laikā cept, kad tepat Rušā Walsh’s krodziņš izdomāja, ka sāks piedāvāt tēju, kafiju. Īpašnieks pazīst manu vīru un viņš palūdza, vai es nevaru scones izcept. Sākās ar tiem, tad nāca rozīņu bumbas, lemon drizzle kūkas, brauniji. Aizgāja tādā apjomā, ka mājās vairs nevarēja to darīt un vajadzēja meklēt, kur citur to darīt.
Vienkārši nebija, kādi 4 vai 5 mēneši pagāja. Kamēr tu visu sagādā, kamēr pievieno ūdeni un elektrību.
Kaut kā no tā, vai bizness ies, vai neies, es nebaidījos. Kad es sāku cept eklērus un visu ko citu priekš krodziņa, tie pasūtījumi bija lieli un arvien vairāk. No sākuma bija mazāk pasūtījumu, bet tad jau aizgāja palēnām.
Vajag tikai sākt darīt. Nevajag pārāk daudz domāt – jā vai nē, kā būs vai kā nebūs. Vajag tik sākt darīt no viena gala un kaut kur jau tiks.
Nu, ir konkurence. Bet man ir cilvēki, kuriem es esmu taisījusi kāzu kūku, tad jau kristību kūku vienam, pēc tam otram bērnam, dzimšanas dienām.
Visgrūtākās, manuprāt, ir iestiprināšanas jeb confirmation kūkas. It sevišķi meitenēm. Puikām ir viegli – kaut ko par futbolu, lai būtu šokolāde. Bet meitenēm – ja ir kleita ar puķītēm un taurenīšiem, tad vajag , lai arī uz kūkas būtu tas, un lai arī tonis pieiet klāt.”

Apmēram 95% Ivetas klientu ir īri un viņu kūku gaume atšķiras no latviešiem, kā arī viņi ir diezgan slaveni ar savu noraidošo attieksmi pret ēdamlietām, kas nav pierastas. Tomēr Iveta atzīst, ka daļa viņas klientu pieņem arī latviskākas garšas.
Iveta Ryan:
“Ir arī īru ģimene, kas pasūta tikai medus tortes, jo, kad bērni bija mazi, viņiem bija auklīte, kas pieskatīja bērnus un viņa bija latviete. Viņi bija pieraduši, ka viņiem vienmēr taisīja medus kūkas. Tagad jau tās meitenes ir lielas, pāri par 30 gadiem.
Ir citi, kuriem tu iesaki pamēģināt varbūt šo labāk vai šo, viņi piekrīt un pēc tam saka, ka tas bija tiešām garšīgi.
Ir gan tādi, gan tādi. Ir arī latvieši, kuri neko citu nepagaršos kā tikai kaut ko vienu.”
Latviskās garšas nu ir klātesošas arī Ivetas dzīvesbiedra Pearse dārzeņu biznesā. Jau pagājušajā sezonā visi apkaimes latvieši brauca pie viņa, lai nopirktu gurķus – nevis tradicionālos garos siltumnīcas gurķus, bet mazos, kas Latvijā parasti tiek audzēti uz lauka. Uzsākt to audzēšanu vīram ieteica tieši Iveta.

Iveta Raiena:
“Vajadzēja šo to mainīt, ko audzēt, tur viss labi negāja. Es teicu vīram, ka visi ēd gurķus. No sākuma viņš neticēja un šaubījās: “Vai tad tiešām visi latvieši, leiši un poļi, jūs tik daudz tos gurķus ēdat?””
Tagad siltumnīcās, kur agrāk tika audzētas pupiņas, tulpes un lillijas, arī šosezon augs gurķi un pirmo reizi vesela siltumnīca ir atvēlēta arī latviešiem tik ļoti iecienītajām dillēm. Pearse saka, ka Īrijas veikalos nopērkamās dilles tiek importētas no Spānijas un ir salīdzinoši dārgas, bet viņa izaudzētajām cena būs patīkamāka. Daļa no tām būs gatava doties pie pircējiem jau pēc dažām nedēļām, bet nākamā porcija tuvākajās dienās vēl tikai tiks iesēta.
Pearse Ryan:
“Es nekad agrāk šo neesmu darījis, tātad šis viss ir jauns. Parasti mums šeit būtu kartupeļi, bet šogad mēs tos nolikām malā un iestādījām dilles. Nu, redzēsim kā ies.”
Gan dilles, gan gurķi tiek audzēti no Latvijā pirktām sēklām. Arī gurķi tiek stādīti pakāpeniski – daļa jau aug siltumnīcā un ir sasnieguši trešo vai ceturto lapu, bet citi tikko ir iesēti kastītēs, kas gozējas uz īpaša sildoša paklāja. Audzētājs sola, ka gurķu un diļļu ražu saviem klientiem varēs piedāvāt līdz pat oktobrim.
Pearse Ryan:
“Visas tukšās siltumnīcas būs pilnībā piepildītas. Tad mēs pārsēsim tur, kur tagad ir kartupeļi, kas būs gatavi pēc četrām līdz piecām nedēļām. Mēs sēsim atkal un atkal no jauna, un tā tālāk, līdz pienāks oktobra beigas.”
Vienā no siltumnīcām šobrīd aug arī kādas vietējās šķirnes kartupeļi, kuri tiks novākti jau maijā. Bet Pearse jau plāno izmēģināt arī kādu Latvijas kartupeļu šķirni.

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
FOTO: baltic-ireland.ie