Īrijā dzīvojošie latvieši skaistā maija sestdienā bija pulcējušies kopā, lai svinētu talantu svētkus. Latviešu Kultūras fonda Īrijā rīkotā pasākuma “Mans talants ir…” programma liecināja, ka visu vecumu latvieši, arī dzīvojot tālu no Latvijas, labprāt dzied, dejo, muzicē, spēlē teātri, raksta dzejoļus, cep kūkas, dara un rada vēl daudz ko.
Koncerta sākums pierādīja, ka Zaļās salas latviešiem arī ar humoru viss ir kārtībā, jo tautas deju kopas “Karbunkulis” puišu izpildītā “Mazo gulbīšu deja” zālē raisīja pamatīgu smieklu un aplausu vētru.
Pirms uz skatuves stājās koncerta dalībnieki, klātesošos uzrunāja Latvijas vēstniecības Īrijā konsulārās daļas vadītāja Elīna Grīntāle, kura organizatoriem novēlēja šo pasākumu turpināt kā tradīciju.
Latvijas vēstniecības Īrijā konsulārās daļas vadītāja Elīna Grīntāle:
“Tiešām, no sirds novēlu, lai šie kļūst par īstiem talantu svētkiem, kur visi dalībnieki spēj parādīt savu radošumu, savu talantu, un ar savu priekšnesumu spēj iepriecināt un iedvesmot citam citu. Un ir īpaši svarīgi, ka šādi pasākumi notiek tik tālu no Latvijas.”

Vairāk kā divas stundas ilgušajā talantu parādē skatītājus priecēja dziedošie bērni dažādos vecumos, no kuriem jaunākajai – Katei Kokorītei ir tikai 2 gadi. Viņa koncertā uzstājās kopā ar savu māsiņu Lauru un mammu Rasu. Jaunākās paaudzes dziedātāji uzstājās gan ansambļos, gan individuāli, daži rādīja arī savas klavierspēles prasmes un runāja tautas dziesmas. Pieaugušie savus talantus atklāja ne vien dziedot solo vai korī un spēlējot mūzikas instrumentus, bet arī uzjautrinot, izkustinot un saceļot kājās skatītājus, kuri nekautrējās koncerta laikā arī uzgriezt valsi.
Kā uzsvēra organizatori, pasākums “Mans talants ir…” nebija konkurss, bet gan iespēja būt kopā un ikvienam, kurš to vēlas, parādīt savus talantus citiem. Pateicības rakstus un piemiņas dāvaniņas saņēma ikviens dalībnieks, bet klātesošo balsojumā tika noskaidrots “Skatītāju simpātiju balvas” saņēmējs. Šoreiz ar pārliecinošu balsu vairākumu par balvas saņēmēju kļuva vokālā ansambļa “LA’IR Mazie” solists, astoņus gadus vecais Endijs Rudovics, kurš dziedāja Raimonda Paula dziesmu “Mafija”.
I.Mieze: Kas tev palīdzēja iemācīties šo dziesmu?
Endijs Rudovics: Rasa, mana krustmāte un Agrita, mana tēta māsa.
I.M.: Vai tas bija ļoti grūti?
Endijs: Nu, tā, ne īpaši.
I.M.: Cik ilgi tu mācījies šo dziesmu?
Endijs: Kādas divas nedēļas, man liekas.
I.M.: Vai tev pašam dziesma patīk?
Endijs: Jā, ļoti!
I.M.: Kas tev palīdzēja izdomāt to visu, ko Tu darīji uz skatuves?
Endijs: Mana krustmāte un mana mamma.

Muzikāli talantīgā Kate Šteinerte koncertā dziedāja Vara Vētras dziesmu “Māmiņai” un arī pavadījumu spēlēja pati uz klavierēm. Viņas vecāki atzina, ka ļoti lepojas ar savas meitas sasniegumiem.
Kitija Šteinerte: Šī dziesma bija veltīta visām Īrijā un ārzemēs dzīvojošām māmiņām. Mums tā bija paredzēta uz Māmiņdienu, bet cik nu ir mums tas laiciņš, kad mēs varam iemācīties tās klavierītes, tik ir. Bet vakar viņa vēl pēdējo iemācījās un teica: “Mammu, es gribu spēlēt!”
Augusts Šteinerts: “Mēs tiešām kā vecāki lepojamies!”
I.M: Kate, vai tas ir grūti iemācīties spēlēt klavieres?
Kate Šteinerte: Bija mazliet grūti, bet palika vieglāk, kad iemācījos. Tur ir tikai pieci akordi, tāpēc nebija tik grūti.
I.M: Kā tas ir – spēlēt un dziedāt vienlaicīgi, manuprāt tas ir dubultā grūti?
Kate: Ir, ir grūti, kad tu dziedi un spēlē. Bet es iemācījos, kā varēju.
I.M:Cik ilgi tu to mācījies?
Kate: Divas dienas mācījos uz klavierēm. Bet es jau zināju dziesmu no galvas, es to dziedāju pirms tam ar fonogrammu.
Augusts: Es gribēju pateikt to, ka viņai no sākuma bija jāpiespiež klavieres spēlēt. Bet tagad viņa jau pati spēlē. Var redzēt, ka viņai sāk iepatikties tā lieta. Jau sāk sanākt.
Kitija: Tāpēc, ka jau māk notis lasīt. Tagad, kad viņa šo dziesmu iemācījās un viņa pati to var, es redzu, ka mans bērns ir atvēries. Galvenais, lai viņa neapstājas.
I.M:Kate, vai tev patīk piedalīties pasākumos?
Kate: Ļoti! Man ļoti patīk dziedāt un spēlēt klavieres, visvairāk. Man ļoti patīk.

Pasākumā savus talantus parādīja arī tā vadītājas – Īrijas latviešu teātra “Sliedes” aktrises Aija Karpova un Jana Mackara, kuras bija iejutušās Kraukļa un Rumpumpeles tēlos no izrādes “Mazā raganiņa”.
159
I.M: Kā tu jūties?
Jana Mackara: Jūtos lieliski! Paldies par uzaicinājumu, pirmkārt! Bet jūtos kolosāli.
I.M: Kas bija pats grūtākais?
Jana: Piekrist! (smejas) Pēc tam jau viss aizgāja!
I.M:Pastāsti, kas šis ir par tēlu, kurā tu piedalījies pasākumā.
Jana: Šis ir kraukļa Abraka tērps un tēls no “Mazās raganiņas”. Mums teātrim bija šāda izrāde un tērps ir tieši no tās. Šis ir tērps, kurā es jūtos vislabāk, salīdzinot ar visām lomām, kas man ir bijušas līdz šim.
I.M:Vai nākošreiz piedalīsies?
Jana: Es tev atbildēšu, kad tu man to pajautāsi. (smejas)
I.M:Vai, tavuprāt, šādi pasākumi ir vajadzīgi un kāpēc?
Jana: Noteikti. Nekad svētku nav par daudz. Tas parastais, mirstīgais latvietis te ir ļoti iegrimis ritmā darbs-mājas-darbs-mājas, kam ir bērni, tiem vēl pulciņi. Tiem, kas kaut ko dara – dejo vai dzied – ir taču jāparāda citiem. Ir jābūt pašiem lepniem par to, ko esi iemācījies, par savu veikumu. Vecākiem jābūt lepniem. Parādīt, pabūt kopā, pasvinēt.
Ģimeniskais un sirsnīgais pasākums noslēdzās vēlu vakarā ar lustīgiem dančiem. Un arī ar domām par to, kā savus talantus attīstīt, lai nākamgad tie uzmirdzētu vēl spožāk.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.