Daudzas desmitgades tautieši ārvalstīs apvienojas pēc interesēm, dibinot korus, deju kopas, teātra studijas, novusa klubus un tamlīdzīgi. Bet, lūk, Īrijā ir apvienojušās šeit dzīvojošās vecmāmiņas, izveidojot radošo apvienību “Omītes uz salas”!

Šodien atrodamies Brejas ostā, kur vecmāmiņām notiek kārtējā tikšanās – šoreiz zīmēšanas meistarklase ar mākslinieci Santu Siliņu.

Santa Siliņa, māksliniece: “Šodien mums ir pirmā reize, varbūt, ka būs vēl kādas. “Omīšu uz salas” grupai, kur mums brīdi pa brīdim parādās arī kāds vectētiņš, šodien, varētu teikt, notiek zīmēšanas klase, jā, zīmēšanas klase. Es mēģinu parādīt pamatus zīmēšanai, skicēšanai, parādīt, kādā veidā sākt un iet uz priekšu novērojošā zīmēšanā, kas ir ļoti interesanta un arī ļoti veselīga, un kas ir ļoti laba mūsu mentālajai veselībai. Jo mēs pilnīgi absolūti atslēdzam jebkādu citu domāšanu tajā brīdī, kad mēs skatāmies un zīmējam. Un tad piepeši mēs pamostamies un esam atpakaļ šajā zemē.”

Kā vispār radās doma apvienot vecmāmiņas?
Inga Zvirgzdiņa, “Omītes uz salas” dibinātāja un vadītāja: “Tas bija tas slavenais ierobežojumu laiks, kad mēs nevarējām fiziski tikties, un gribējās tomēr nezaudēt to saziņas veidu ar omītēm. Un es izdomāju, ka vajag Facebook izveidot grupu – ko mēs darām, kad mēs nevaram tikties, ko mēs darām ar mazbērniem, kā mēs dzīvojam, ko mēs garšīgu gatavojam, vai mēs adām, tamborējam? Vienvārdsakot, par savām par savējo, par omīšu dzīvi.”

Ko jūs jau esat paveikušas un kādi ir nākotnes plāni?
Inga Zvirgzdiņa, “Omītes uz salas” dibinātāja un vadītāja: “Kad mēs sanācām pirmo reizi kopā, mēs izdomājām, ka mums ir jāsatiekas biežāk. Un tās biežākās tikšanās bija saistītas ar dažādām meistarklasēm, mēs gatavojām rotas, mēs gatavojām ēdienus, tad mēs satikāmies Lāčplēša dienā vienās mājās pie vienas labas un skaistas omītes, kura mūs uzņēma – mēs bijām pie Aijas. Tad mēs 18.novembrī atzīmējām Latvijas dzimšanas dienu Dublinā, mēs piedalījāmies svētku pasākumā. Un, protams, mums bija ļoti jauks Ziemassvētku pasākums un mums bija mazas Jaunā gada pasvinēšanas, viesības. Tad, protams, lielākie svētki mums bija Kultūras diena Dublinā – latviešu kultūras svētki. Un tagad mēs esam Brejā un mācāmies zīmēt ar Santu Siliņu – mūsu labo mākslinieci.
Ja mēs runājam par nākotnes plāniem, protams, ka mums katrai primāri ir turpināt darboties ar saviem mazbērniem. Mums ir lieliskas latviešu skoliņas Dublinā un visā Īrijā, mums ir lieliski mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, tāpēc septembris paies ievirzot mazbērnus tādās mums vēlamās lietās. Redzēs, kā viņi to visu uztvers, bet cerams, ka uztvers ļoti labi un piedalīsies, kā to darīja iepriekš. Tad uz rudens pusi mums ir plānā Miķeļdienas gadatirdziņš, pirms tam mums ir plānā Dzejas dienas. Lai gan par plāniem jau nevar tā runāt uzreiz un stāstīt visu, jo var nenotikt tā kā gribās, bet, protams, Latvijas dzimšanas diena, protams, Ziemassvētki.”

Pašas vecmāmiņas priecājas un lepojas ar savu radošo apvienību!
Marita Levica, vecmāmiņa Īrijā: “Man kā dubultai pensionārei ir ļoti daudz brīvā laika un, lai man nebūtu garlaicīgi, es labprāt piedalos “omītēs” un jūtos sabiedriska un aktīva”.

Laima Ozola, Niklāvs Miezis, no Brejas, Īrijā

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: baltic-ireland.ie