Savā ģimenes lietu advokāta praksē es vai ik dienas pārliecinos par to, ka no daudzām problēmām varētu izvairīties un šķiršanās process būtu krietni vien saudzējošāks, ja, jau uzsākot kopdzīvi, attiecībā uz justīciju pāris ielāgotu vairākas patiesības un censtos tās vienmēr paturēt prātā.  Ģimene (vairāk vai mazāk) tomēr ir kaujas lauks. Jo kopdzīvē ar otru cilvēku bez mīlestības ir arī daudz citu svarīgu aspektu. Nepieciešama savstarpēja iecietība un uzupurēšanās šī vārda vistiešākajā nozīmē. Divu cilvēku idilli mēdz krietni vien paplucināt nepieciešamība satikt ar radiem un draugiem, pārdzīvot dažādas krīzes (tajā skaitā arī valstiskas) un vienoties par bērnu audzināšanas jautājumiem. Un tā tālāk. Turklāt attiecības ģimenē gluži privātas vis nav, jo uz tām vienmēr ir iespējamas  attiecināt kādu civillikuma, krimināllikuma vai kāda cita likuma pantu. Tādēļ vecā patiesība „gribi mieru, gatavojies karam” attiecībā uz ģimenes laimi (vai nelaimi) ir īsti vietā.

Kad ģimenes cilvēki sāk staigāt katrs pie sava advokāta, tā jau ir aizlaista problēma, kurā katrs cenšas „segu vilkt uz savu pusi”. Ja viens no laulātajiem grib juridiski nodrošināties otram to nezinot vai izmantojot savas spēka pozīcijas, gaidīt adekvātu un mierīgu reakciju no otras puses ir gandrīz neiespējami. Bet situācijā „ja tu man tā, tad es tev šitā” uzvarētāju parasti nav. Tādēļ, uzsākot kopdzīvi, ir jāizvēlas ne tikai kāzu tērpi, vedēji un svinību vieta, bet arī ģimenes lietu advokāts, kuru laulātajiem  profilaktiski ieteicams apmeklēt kopīgi un tikpat regulāri kā zobārstu.

Kāpēc? Tāpēc, ka jurisprudences loģika un cilvēku loģika ir divas dažādas (un bieži vien pilnīgi pretējas) lietas. Vismaz reizi nedēļā kāds manā birojā ķeras pie galvas – tas taču nevar būt! Viņa man teica … Viņš man apsolīja …  Es domāju … Man likās … Bez juridiski pareizas rīcības un likuma prasībām atbilstoši noformētiem dokumentiem ikvienā, pat vissīkākajā jautājumā cilvēks var nokļūt katstrofālā situācijā. Lūk, piemērs. Šonedēļ Latvijas prese rakstīja par kuldīdznieci Sandru un viņas vīru, kuri, acīm redzot, zaudēs visus savus paprāvos īpašumus tikai tāpēc vien, ka parakstot dokumentus konsultējās nevis ar advokātu, bet gan viens ar otru. Diezin vai īpaši jākomentē fakts, ka tie nav tikai materiālie zaudējumi. Tā faktiski ir sagandēta kopdzīve, sabojāta veselība un arī nākotnes perspektīvas šajā situācijā ir visai bēdīgas. Šobrīd abi laulātie publiski ir paziņojuši, ka labāk sadedzināsies savā mājā nekā to atdos tiesu izpildītājam. Lūk, kāda traģēdija var rasties viena laikā nenokārtota papīra dēļ.

Īpaši izceļami ir gadījumi, kad runa iet par uzturlīdzekļiem bērniem. Naudas sūtīšana un nodošansa caur trešajām personām ne vienu vien manu klientu (tajā skaitā arī Īrijas latviešus) ir novedusi ne tikai pie nepieciešamības vienkārši samaksāt vēlreiz. Uzturlīdzekļu maksāšanas faktu pierādīt nevar un emocionālais sauciens „Es taču viņai uzticējos!” nav arguments nevienai tiesai. Parasti šīs situācijas beidzas ne tikai ar apmēram trīskāršiem materiāliem zaudējumiem (jo tiesāšanās ir dārgs prieks), bet arī ar lielu rūgtumu sirdī un nereti aizvainojums pret bijušo sievu projicējas arī attiecībās ar bērniem.

Ģimenes lietu advokāts ir jāizvēlas ļoti rūpīgi. Tā ir otra patiesība, kura būtu jāielāgo. Manuprāt, šobrīd Latvijas juridisko pakalpojumu tirgū ir izveidojusies neskaidra situācija. Dažādu jautājumu risināšanā var tikt iesaistīti advokāti, juristi, psihologi, mediatori, vienkārši pilnvarotās personas un katrs (vairāk vai mazāk profesionāli un godprātīgi) virza savu klientu uz tiesu. Tiesā šajā procesā reizēm iesaistas vēl trešās personas (prokurors, Bāriņtiesa un tml.) un tur tad (arī vairāk vai mazāk profesionāli un godprātīgi) jautājumam būtu jātiek izskatītam pēc likuma un taisnības. Bet tagad iedomājaties, no cik nejaušu cilvēku klātbūtnes ir atkarīgs jūsu liktenis! Katrs no viņiem ir tikai cilvēks ar visām no tā izrietošām sekām – garastāvokli, psiholoģiskajām īpatnībā, simpātijā, antipātijām, korupcijas risku … „Cilvēciskajam faktoram” ir liela nozīme un nereti samērā vienkārša situācija kļūst neprognozējama. Skaidrs, ka vislabāk ir vienoties vēl pirms tiesas, jo tikai tā jebkura jautājuma risinšanā abas puses var panākt vispozitīvāko efektu.

Vienošanās ir māksla un šajā apgalvojumā nav ne mazākās ironijas. Iesaku pat vilkt zināmas paralēles ar medicīnu. Mēz zinām, ka labs ārsts ir tas, kurš perfekti pārzina visas medicīnas disciplīnas (sākot ar anatomiju un beidzot ar retām slimībām), bet īpaši perfekti viņš pārzin kādu noteiktu jomu. Tad mēs šo cilvēku saucam nevis par ārstu, bet speciālistu – neiropatologu, okulistu, ginekologu … Neviens nevar iedomāties, piemēram, ķirurgu, kurš prot tikai operēt aklo zarnu, bet nezina, kas ir  pneimonija – cilvēks ir viens vesels organisms, viss tajā ir savstarpēji saistīts un atkarīgs viens no otra.

Tieši tāds pats vienots vesels, savstarpēji saistīts un atkarīgs veidojums ir divu cilvēku attiecības. Manuprāt, izlīgums, kurš apmierina abas puses, iespējams tikai tad, ja šo procesu vada advokāts (vai jurists), kuram ir arī psihologa (vai mediatora) izglītība. Personīgi man no visiem mediācijas (samierināšanas procesa) jēdzienu skaidrojumiem visprecīzākais liekas formulējums, ka mediācija ir iespēja noformulēt problēmu, apspriest to,  tikt skaidrībā ar savām jūtām, saprast problēmu ne tikai emocionāli, bet arī juridiski un tikai tad nonākt pie lēmuma, kurš ir pieņemams visām strīdā  iesaistītajām pusēm.

Galvenie mediācijas principi nosaka, ka ģimenes (sadzīves vai biznesa) konfliktu gadījumā strīdniekiem kompromiss ir jāmeklē laprātīgi. Pusēm jābūt no sirds gatavām vienoties un katrs jebkurā brīdī var atstāt sarunu telpu, nepaskaidrojot iemeslus. Mediatoram (samierinātājam) jābūt neitrālam, godīgam un absolūti neieinteresētam. Strīdā iesaistītajām pusēm jātiek dotām pilnīgi vienādām tiesībām un konfedencialitātei jātiek garantētai. Tik cēlas (vai vēl cēlākas) idejas ir atrodamas ikvienā publikācijā par mediāciju. Taču reālajā dzīvē vide bez konfliktiem ir utopija un konflikts ir cilvēka dzīves pamats. Jo ja konfliktā iesaistītās puses būtu tik gudras, godīgas un saprātīgas, tās nemaz līdz konfliktam nenonāktu un jau pašā attiecību sākumā savas attiecības risināts gudri, godīgi un saprātīgi. Ģimenes lietu advokātam ir svarīgāk būt par abu pušu samierinātāju nekā būt par pārstāvi tiesā.

Izlīguma meklēšanai ārpus tiesas, manuprāt, ir spoža nākotne, tās iemesli ir pragmatiski un tos diktē objektīvā realitāte.  Tiesu sistēmā jebkurš jautājums var tikt risināts tikai divos veidos – ar atbildi „jā” vai ar atbildi „nē”. Izlīgums piedāvā variantus. Turklāt dzīve pierādījusi, ka tiesa strīdu risināšanā ir slikts (ja ne vissliktākais) palīgs. Ja konflikts tiek risināts ar izlīguma palīdzību, tas nozīmē tikai vienu – abas puses beidzot ir izpratušas, ka par konflikta turpināšanu būs jāmaksā daudz dārgāk. Izlīgumā puses vispirms vadās no cilvēciska taisnīguma principa, tiesa – pēc likuma. Bet likums, kā zināms, ir taisnīgs tikai teorētiski. Dzīvē cilvēkiem vajadzīgi nevis likumīgi, bet ātri un lēti risinājumi. Tā sabiedrībā ir izveidojusies nepieciešamība pēc advokāta – mediatora, kurš būtiski ekonomē klienta nervus, laiku un līdzekļus. Tā strīdu var atrisināt ātrāk, produktīvāk, saglabājot pašcieņu un, galvenais, tas palīdz cilvēkiem palikt psiholoģiski veseliem. Ko, protams, nevar teikt par tiesu tās klasiskajā izpratnē.

Ideālā situācijā vajadzētu būt tā, ka abi laulātie kopā griežas pie viena ģimenes lietu advokāta (kurš vienlaicīgi ir arī psihologs vai mediators). Kopā noskaidrojot visus „par” un „pret”, apzinoties iespējamos zaudējumus un ieguvumus, tiek uzrakstīts juridiski pareizs izlīgums par kura juridiskajām sekām atbildību uzņemas advokāts. Šo izlīgumu varētu salīdzināt ar notariālu aktu – dokumentu, par kura juridiskajām sekām atbild notārs. Es pat teiktu, ka šādu izlīgumu var nosacīti nosaukt par paša uzrakstītu tiesas spriedumu. Un tad atliek vien vienoties par izlīguma „juridisko iegrāmatošanu” – vai nu tas tiek apstiprināts tiesā vai pie notāra vai kādā citā veidā iegūst juridisku spēku un kļūst saistošs abām pusēm.

Speciāli portālam baltic-ireland

Inguna Baša, zvērināta advokāte
www.basha.lv ^[1]