Piektdiena, 19. jūlijs, Varda dienas: Jautrīte, Kamila, Digna

Vasarsvētki “Straumēnos” draugiem.lv

- 02.06.2009

gmaja1_1Pagājušās nedēļas nogalē Anglijā – Daugavas Vanagu fonda īpašumā „Straumēni” notika ikgadējā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldes Lielbritānijā rīkotā Sinode un Draudžu diena.
Arī šogad ar prāvesta Andra Abakuka un LELB pārvaldes Lielbritānijā priekšnieka profesora emeritus Dr. Reinharda Vītola laipnu ielūgumu arī mācītājs Uģis Brūklene un vairāki pārstāvji no Īrijas latviešu draudzes bija tur un kā viesi piedalījās gan Sinodē, gan Draudžu dienā, kuras ietvaros notika arī Vasarsvētku dievkalpojums.

Sestdien, 30.maijā, Sinodes laikā, līdztekus gan prāvesta Andra Abakuka, gan pārvaldes priekšnieka Dr. Reinharda Vītola, gan Lielbritānijas draudžu priekšnieku ziņojumiem un darbības pārskatiem, arī Īrijas draudzes pārstāvji un mācītājs Uģis Brūklene stāstīja par iepriekšējā gada laikā paveikto. Jau pagājušajā pavasarī toreiz mūsu pavisam jaunās draudzes cilvēki piedalījās Sinodē Rofantas muižā un stāstīja par situāciju un draudzes tapšanas vēsturi. Šoreiz jau bija daudz vairāk veikumu, par ko ar gandarījumu un lepnumu pastāstīt.
Pēc vakariņām elegantajā viesistabā notika vakarēšana, kuras laikā mājnieki, mēs, ciemiņi no kaimiņu salas, un arī īpašā viese no Amerikas – LELBA pārvaldes priekšniece prāveste Lauma Zušēvica dalījās pieredzē un domās par dažādām garīgajām un praktiskajām problēmām ārpus Latvijas draudžu dzīvē. Lai arī mūsu situācija un apstākļi ir atšķirīgi no ilgus gadu desmitus trimdā darbojošos draudžu situācijas, kurām ir gan liela pieredze, gan stabils finansiālais pamats, daudzas problēmas ir kopīgas. Kā piesaistīt draudzēm “jaunatbraucējus”, kuri gan Lielbritānijā, gan Īrijā lielā skaitā ir ieradušies pēdējo gadu laikā, kā nodrošināt, ka šie cilvēki saņem informāciju par iespēju saņemt garīgo aprūpi un atbalstu krīzes situācijās, kā arī dzirdēt kristīgo vēsti dzimtajā valodā – par šīm lietām domā kā Amerikā, tā Lielbritānijā un Īrijā. Pēckara trimdas tautiešu izveidoto draudžu lielākā rūpe ir gan draudžu locekļu cienījamais vecums, gan tik dziļi iesakņotās tradīcijas, ka tās ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami mainīt. Savukārt mūsu draudzei vēl tradīcijas jāveido, bet mums visiem – jāaug un jāmainās.
Svētdien „Straumēnu” zviedru zālē notika svinīgs un skaists Vasarsvētku dievkalpojums, kurā kalpoja seši mācītāji, tai skaitā daudziem Īrijas latviešiem pazīstamā mācītāja Elīza Zikmane, un sprediķi teica mācītāja Lauma Zušēvica.
Pēc svētku dievkalpojuma visi baudīja pusdienas, vēlāk noklausījās LELBA pārvaldes priekšnieces prāvestes Laumas Zušēvicas referātu un noslēgumā – baritona Pētera Sviļa koncertu.
Vasarīgi siltais laiks un “Straumēnu” apkaimē skatāmās tik ļoti latviskās ainavas, kā arī visapkārt skanošā dzimtā valoda un pusdienās baudītās desiņas ar skābiem kāpostiem lika sajusties gandrīz kā Latvijā. Ja vien blakus pļavā ganītos brūnaļas, nevis aitas, un putnu dziedāšanu netraucētu netālu esošās autostrādes vienmērīgie trokšņi, pavisam reāli varētu iedomāties, ka esam Latvijā.
Patiesā interese, ar kādu sirmi vīri un māmuļas iztaujāja “īrijiešus” par viņu draudzes dzīvi, par cilvēkiem un nākotnes plāniem, ļauj ticēt, ka šīs skaistās un saturīgās dienas deva pieredzi un gandarījumu gan mums, ciemiņiem no zaļās salas, gan mājniekiem. Mēs saņēmām ārkārtīgi daudz sirsnības un laba vēlējumu, uzzinājām līdz šim garām paslīdējušus faktus par vēsturi, sastapām interesantus un brīnišķīgus cilvēkus un ceram, ka arī paši spējām parādīt savas atvērtās sirdis un domas. Atvadoties asaras iemirdzējās daudzās acīs, prom devāmies garīgi bagātāki, emocionāli aizkustināti un cerībā, ka mums visiem šīs tikšanās palidzēs turpmāk vienam otru izprast vēl labāk.
Īpašs mūsu paldies veltīts prāvesta Andra Abakuka kundzei Rūtai Abakukai, kura bija lieliska un iejūtīga gide nelielajā ekskursijā Birmingemas apkaimē, kas mums izvērtās par patiesi emocionālu un skaistu piedzīvojumu.
Lai cik dažādi mēs esam un dažādi raugāmies uz dzīvi, šīs dienas apliecināja, ka Dieva vārds spēj atvērt visas durvis un sirdis.


  1. Peļķes zvirbuļi”, nevis “Daugavas Vanagi”…Atklāta vēstule “Daugavas Vanagu” centrālās valdes priekšsēdim Jurim Augustam. Mīts par ārzemju latviešu organizāciju, tādu kā, piemēram, Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), Amerikas latviešu apvienība (ALA), nacionāli patriotisko garu un vēlmi cīnīties par latviešu tautas interesēm jau sen sabirzis putekļos. Par skandalozu jāuzskata fakts, ka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāti aģitēja, bet kādreizējā PBLA vadītāja, tagadējā Saeimas deputāte Vaira Paegle balsoja par Abrenes atdošanu Krievijai. Taču arī pārējā ārzemju latviešu sabiedrība, ar atsevišķiem izņēmumiem, pelnījusi lielu nosodījumu, jo laikā, kad vajadzēja pa visu pasauli skaļi protestēt pret Abrenes atdošanu, tie klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši.
    Arī Jūsu vadītā “Daugavas Vanagu” organizācija nodevīgā bezdarbībā noraudzījās uz okupācijas seku legalizēšanu. Tas šķiet absurdi, jo jūsu organizācijas viens no skaisti formulētajiem mērķiem skan šādi: “Aizstāvēt Latvijas neatkarību un brīvību.” Vai varbūt jūsu organizācija ir lišķīgu farizeju pulciņš, kas darbojas pēc principa – klausieties manos vārdos, neskatāties uz maniem darbiem!? 16.marts latviešu tautas vēsturē ir īpašs datums, kad atceramies varonīgos latviešu leģionārus, kuri cīnījās pret krievu okupantiem. “Daugavas Vanagu” organizācijai vajadzētu lepoties, ka tās rindās ir bijušie leģionāri un viņu aizsāktās cīņas pret okupantiem turpinātāji. Taču dzīvē vērojams pavisam kas cits. Latviešus, kuri šodien turpina leģionāru aizsākto, bet vēl nepabeigto cīņu pret okupantiem, kas joprojām ar savu klātbūtni apkauno Latviju, nepatīkami pārsteidza Jūsu vadītās “Daugavas Vanagu” centrālās valdes norobežošanās no 16.marta pasākumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Tā vietā, lai pildītu Jūsu organizācijas mērķi kopt un uzturēt latviešu vidū varoņgaru, nacionālo vienotību un morālo stāju, ārzemēs mītošie “Daugavas Vanagi” kā tādi prusaki paslēpās un nodevīgi atstāja savus bijušos cīņubiedrus un viņu sekotājus Latvijā vienus pašus aci pret aci ar okupantiem un pretlatvisko liberāļu varzu. Jums labāk zināms, ko kara laikā darīja ar dezertieriem un nodevējiem… Šogad, kad, tēlaini izsakoties, ložu ugunis uz mirkli pierimušas, Jūs, Juri August, kā tāds varonis 16.martā ieradāties Latvijā. Taču nevīrišķīgu gļēvumu grūti noslēpt. Vismaz Jums tas neizdevās. Pat Jūsu organizācijas biedri bija neizpratnē, kādēļ sarunā ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru tā arī nerunājāt par 16.martu un nosodošo valsts attieksmi pret leģionāriem. Kādēļ nepieprasījāt, lai prezidents un valdība beidzot pilda konstitucionālos likumus un, repatriējot okupantus un kolonistus uz viņu etniskajām dzimtenēm, likvidē noziedzīgās okupācijas sekas? Jums pat nepietika drosmes, lai plecu pie pleca ar Latvijas “Daugavas Vanagu” organizācijas vadītāju Jāni Ati Krūmiņu 16.martā stāvētu pie Brīvības pieminekļa un, parādot godu kritušajiem leģionāriem, iedvesmotu latviešus šodien turpināt reiz iesākto cīņu par patiesi brīvu un neatkarīgu Latviju. Laikraksts “DDD” šobrīd Latvijā ir vienīgais preses izdevums, kas bez cenzūras un pastāvošā režīma diktāta raksta par latviešu tautai vissvarīgākajām lietām – nepieciešamību veikt deokupāciju un dekolonizāciju. Izmantojot mirkli, kad nenobijāties spert kāju it kā brīvajā Latvijā, uzaicinājām Jūs uz interviju. Sākumā nespēju noticēt, ka Jūsu sekretāre Solvita nejoko, pa tālruni atsakot jau iepriekš norunāto tikšanos. “Augusta kungs ir iepazinies ar jūsu laikrakstu un nevēlas sniegt interviju tādam preses izdevumam. Augusta kungs sniegšot intervijas citām avīzēm,” – tā atteikuma iemeslu formulēja Jūsu sekretāre. (Interesanti, kas tās ir par citām avīzēm – vai okupantu lapeles “Čas” un “Vesti Segodņa”?) Dzirdot tādu atrunu no Jums, Augusta kungs, kuram teorētiski būtu jābūt varonīguma paraugam visiem latviešiem, mani pārņēma tāda pretīguma sajūta, it kā es būtu pieskārusies slapjām gļotām. Prieks, ka dažiem ārzemēs mītošajiem latviešiem bija adekvāti nosodoša reakcija uz Jūsu izturēšanos. Piemēram, par atteikumu runāt ar “DDD” žurnālisti, kāds Amerikā mītošs latvietis izteicās lakoniski: “Ko varu teikt, ko neesmu jau teicis un rakstījis daudzas reizes par ārzemju letiņiem? Pilnīgi sūda brāļi. Izrādās, ka Juris Augusts no tās pašas šlakas!” Savukārt Kanādā dzīvojošs latvietis sacīja, ka tieši Jūsu nodevīgi gļēvās darbības dēļ viņš ir izstājies no “Daugavas Vanagiem”. Man kā sievietei Jūsu vietā ir kauns, ka ar tik gļēvu un vīrietim nepiedienīgu izturēšanos diskreditējat “Daugavas Vanagu” organizāciju. Varbūt pienācis pēdējais laiks mainīt organizācijas nosaukumu uz tādu, kas vairāk izteiktu tās patiesi bezzobaino būtību – piemēram, kā būtu, ja turpmāk Jūsu vadīto organizāciju sauktu “Peļķes Zvirbuļi”? Ja jau Jums nav kauna izliekties nesaprotam, kas patiesībā notiek Latvijā, kur latviešu tauta būtībā cīnās uz dzīvību un nāvi par savu tiesību atgūšanu savā Tēvzemē, tad nav ko slēpties aiz cēla un skaista nosaukuma. Kamēr neesat spējīgs plecu pie pleca ar bijušajiem Latvijā dzīvojošajiem leģionāriem un viņu gara drosmes mantiniekiem turpināt cīņu pret okupantiem par patiesi brīvu un neatkarīgu Latviju, labāk vairs savu kāju šeit nesperiet! Palieciet tur, kur esat! Pielikumā: Latviešu sieviešu atklātā vēstule gļēvajiem latviešu vīriešiem. Bez īpašas cieņas,
    Liene Apine LNF priekšsēdētāja vietniece, laikraksta “DDD” redaktores vietniece 02.04.2009.
    No: http://www.dddlnf.com/content/view/427/2/

  2. Polis - IRELAND saka:

    Artūrs arī ir atgriezzies.Kur biji pazudis?

  3. māsa - IRELAND saka:

    Čau, Arturčik! Kur biji pazudis, cīnījies par vietu Rīgas domē? Sorry, ka netiki ievēlēts! :lol: Arturčik ja tu turpināsi bezjēdzīgus meklējumus pagātnē, tad drīz ne vien Abreni, bet arī Rīgu pazaudēsi! :lol: Nemaz neesi mainījies pa šo laiku! :lol:



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie