Ilze Ceiča ir triju brīnišķīgu bērnu māmiņa, floriste un vienkārši uzņēmīgs un aktīvs cilvēks. Organizē floristikas kursus interesentiem un, kā jau daudzi būs pamanījuši, arī ekskursijas pa Īriju no Dublinas.
Īrijā Ilze ir jau sesto gadu, sākumā atbrauca šurp caur aģentūru, ar darba atļauju uz 3 mēnešiem. Šī izdevība tolaik maksāja apmēram 2000 Ls. Pirmās 2 nedēļas strādāja Rušā, siltumnīcās pie tomātu audzēšanas, pēc tam gan pati sameklēja citu darbu Donabeitā.

Piedzīvots ir daudz kas, arī slēpšanās no Imigrācijas dienesta ierēdņiem, kuri tolaik „nelegālos” tvarstīja, negaidīti ierodoties mājās. Aģentūras garantētā darba atļauja (work permit) bija derīga tikai 3 mēnešus, taču, šim termiņam beidzoties, neviens mājup nebrauca, bet meklēja darba iespējas tepat Īrijā. Īri tolaik par latviešiem nezināja neko un tāpēc bija kuriozas situācijas – Ilzei jautāja, vai mūsējie ēd kartupeļus, vai zina, kas ir televizors, un mācīja, kā tas jāieslēdz. Līgums ar aģentūru paredzēja obligātu valodas apmācību. Atbraucot Ilzes angļu valodas zināšanas aprobežojās ar to, cik bija apgūts skolā, un, ņemot vērā īru akcentu, sākotnēji saprasties bija grūti. Ilze atceras, ka ar savu „landlēdiju” sazinājās rakstiski, jo uzrakstīto saprast bija vieglāk.
Ilze toreiz atbrauca viena, Latvijā palika viņas meitiņa Alise, abas bija šķirtas 2 gadus. Tomēr, līdzko tas bija iespējams, Ilze meitu atveda uz Īriju.
Šeit ir piedzimuši 2 dēli – Ališers un Aleksandrs. Tolaik, kad puikas bija pavisam mazi, Ilzes darbs bija māju tīrīšana un dēlus viņa ņēma līdzi jau no pāris mēnešu vecuma. Ir strādāts daudz un ar 2 mazuļiem tas nebūt nebija viegli. Liels palīgs mammai ir lielā meita Alise, kas lieliski prot tikt galā ar mazajiem brāļiem, to redzējām arī mūsu tikšanās reizē.
Neskatoties uz to, ka Ilze viena audzina 3 bērnus, jau kādu laiku viņa savās radošajās idejās un praktiskajos padomos dalās ar tautiešiem floristikas kursos Dublinā, Limerikā un Dundalkā. Tas nav bizness, bet drīzāk gan iespēja sevi piepildīt un darīt to, kas patīk. Viņa pati saka, ka to uzsākot nebija gaidījusi tik lielu interesi un nu jau brīžiem šķiet, ka ir uzņēmusies par daudz. Pēkšņi izrādījās, ka neatliek laika ko veltīt bērniem, tagad jāmēģina visu sabalansēt un sakārtot. Tomēr lielākais ieguvums no šīs darbošanās ir tas, ka ir satikti daudzi fantastiski cilvēki, un ir iespēja būt kopā ar līdzīgi domājošajiem.
Floristika ir Ilzes sirdslieta, ar to viņa nodarbojās Latvijā, apmeklēja kursus Bulduros, strādāja ziedu veikalā. Savulaik bija plānots uz tā balstīt biznesu šeit, Īrijā. Kopš 2007.gada Ilzei šeit ir sava firma un cerība izveidot ziedu salonu. Dublinas Uzņēmējdarbības padomes darbinieks, kurš vadīja Ilzes biznesa plāna izstrādi, atzina, ka ar šo biznesu iespējams pelnīt teju pus miljonu eiro gadā.
Lai varētu uzsākt darbību un saņemt bankā kredītu, bija nepieciešams atrast veikalam telpas. Nav vērts atvērt ziedu salonu pilsētas nomalē vai šķērsieliņās, kur nav iespējams novietot auto, veiksmīgam biznesam nepieciešamas telpas centrā. Pie šī fakta viss arī apstājās. Lai kur Ilze griezās – Dublinas centrā, Blančardstaunas tirdzniecības centrā, Svorda tirdzniecības centrā – visur saņēma atteikumu. Formālais iemesls, kas tika minēts, – šajās vietās ziedus jau ir iespējams nopirkt (piemēram, veikalos „EuroSpar”). Ilze pieļauj, ka viens no atteikumu iemesliem bija fakts, ka viņa ir ārzemniece, otrs – nevēlēšanās pieļaut konkurenci, piebilstot, ka toreiz Dublinas centrā nolūkotās telpas joprojām stāv tukšas.
Ilze ir mēģinājusi arī strādāt īru ziedu veikalos, bet atzīst, ka viņas „nervi netur”. Neprot viņa veidot „konveijera” pušķus bez radošas pieejas, saliekot ziedus kopā kā slotas. Īri kā pircēji lieliski prot novērtēt skaistas un gaumīgas ziedu kompozīcijas, tikai šobrīd viņiem nav daudz iespēju izvēlēties.
Neskatoties uz diezgan saspringto dzīves ritmu, Ilze atrod laiku arī sev. Kopš viņa sāka interesēties par ajūrvēdu, saprata, ka jāiet gulēt un jāceļas reizē ar sauli. Viņa mostas 5 no rīta, lai izbaudītu laiku, kad saulīte ir jau uzlekusi, bet pasaule vēl mostas un bērni vēl guļ. Tas ir laiks, kad Ilze var būt pati ar sevi, sakārtot domas un idejas, smelties spēku jauniem radošiem veikumiem.
Par nākotni runājot, viņa saka – ar sirdi vēlētos atgriezties Latvijā, jo pārāk ilgi jau ir būts prom, bet prāts saka, ka tas šobrīd nav iespējams. Ilzei ir sapņi, ko viņa cer īstenot šeit. Šobrīd galvenais viņas dzīvē ir bērni, bet tie paaugsies un tad, ņemot vērā Ilzes uzņēmību un sparu, noteikti izdosies tas, kas domās ilgi jau ir lolots. Gan savs bizness, gan radošo ideju piepildījums, gan tas, kas, citiem neatklāts, mīt dvēselē.