2025.gada 30. oktobrī ar opozīcijas un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm Saeimā tika pieņemts likums par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā sauktās Stambulas konvencijas, neskatoties uz protestiem, vairāku NVO, tai skaitā Eiropas Latviešu alvienības (ELA) un Eiropas valsts amatpersonu oficiālām vēstulēm.

ELA iestājas par eiropeisku domāšanas veidu, un kopā ar diasporu iesaistās un stingri pauž savu viedokli par Stambulas konvenciju, kas ir svarīgs un demokrātiju atbalstošs. Mēs turpinām runāt, izteikt viedokli un sekot līdzi notikumiem un informācijai, lai netiktu izdarīti un pieņemti nepareizi lēmumi, kas mums visiem var maksāt dārgi.
Saistībā ar notiekošo ELA apjautājās saviem biedriem, ko viņi domā par Latvijas izstāšanos no Stambulas Konvencijas un ap to sacelto dezinformācijas kampaņu, arī to, kāpēc biedrorganizācijas iestājas pret izstāšanos no Stambulas Konvencijas?

“Ja es zinātu konkrēti, kāpēc ap Stambulas konvenciju ir tik liela ņemšanās, būtu daudz vienkāršāk to risināt. Skatoties no ārpuses. Tā izskatās kā priekšvēlēšanu kampaņa, kur centrā ir jautājums par Latvijas lomu Eiropas sabiedrībā.
⁠Liela daļa Eiropas diasporas ir veidojuši savu ikdienu un dzīvi balstoties uz Eiropas pamatvērtībām – kustības brīvību. Tas, ka varam ceļot bez pasēm, dzīvot un strādāt bez ierobežojumiem Eiropas Savienībā ir kaut kas, ko uzskata par pašsaprotamu. Ja Latvija izstātos no Stambulas konvencijas, tas būtu spēcīgs signāls Eiropas kopienai, ka šīs eiropeiskās vērtības kaut kādā līmenī nav pieņemamas, ir maināmas un atņemamas. Man šī kopiena ir svarīga un es nevēlētos būt pasaulē, kur šīs vērtības tiek apšaubītas.
Es vēlos ticēt Latvijas valsts spējai veiksmīgi iekļaut ES konvencijas saturu Latvijas likumdošanā, lai tā atbilstu Latvijas prasībām. Tādēļ es primāri nepiekrītu vajadzībai izstāties, ja likums jau vienreiz veiksmīgi pieņemts un līdz šim nevienam nav darījis pāri (drīzāk palīdzējis). Vienlaikus – šis jautājums atņem tik daudz laika no, manuprāt, svarīgākiem jautājumiem – kā valsts drošība, veselības sistēma, izglītība un tautas saliedētība. Tā vietā, lai mēs savu valsti būvētu un attīstītu, mēs šobrīd šķeļamies par likumu, kas pamatā saka, ka sist ir aizliegts.”
Justīne Dace Krēsliņa, Eiropas Latviešu apvienības (ELA) priekšsēdētāja

“Tā ir ciniska un bezatbildīga manipulācija no atsevišķu partiju puses, Stambulas Konvenciju izmantot kā varas sagrābšanas un sabiedrības šķelšanas līdzekli. Es uzticos speciālistiem, NVO, kas jau gadiem nodarbojas ar vardarbības upuru atbalstu, kad viņi stāsta kā šī konvencija ir palīdzējusi jau šo pirmo pāris gadu laikā. Viens no būtiskākajiem aspektiem, man liekas darbs ar likumdošanu un likumsargājošajām instancēm, radot priekšnoteikumus operatīvai vardarbības apkarošanai un upuru aizsardzībai. Tīri simboliski – palikšana šīs konvencijas dalībvalstu sastāvā simbolizē Latvijas piederību Eiropas vērtību pasaulei, bet izstāšanas no tās, pietuvošanos austrumu kaimiņa ietekmes sfērai.
Kauns par to kā atsevišķi politiķi ir nodevuši savas partijas vērtības un savus vēlētājus. Es speciāli devos uz Rīgu, lai piedalītos protesta akcijā pie Saeimas. Tajā piedalījās arī NA un ZZS vēlētāji, kas jūtas nodoti. Man ir kauns, ka mana dzimtene, populistu saduļķota, sper soļus ļoti bīstamā virzienā. Man ir kauns maniem igauņu draugiem un paziņām skaidrot, kāpēc tas ir kļuvis iespējams un cik zemiskas manipulācijas tiek izmantotas šo mērķu sasniegšanā. Cik ļoti smagas sekas var būt no šādas pilsoņu radikalizācijas un agresijas veicināšanas.
Es ļoti ceru uz to, ka tiks iedarbināti visi iespējamie līdzekļi, lai šo risku novērstu. Trešdien pie Saeimas, es sajutu to pašu atmosfēru, kas valdīja barikādēs un atmodas laika demonstrācijās. Es redzēju ārkārtīgi daudz gaišu, izglītotu un nevienaldzīgu cilvēku. Ļoti daudz jauniešu, kas bija sagaidāms, bet nekāda gadījumā šo cilvēku grupu nevar nosaukt par „saujiņu feministu“, kā te mēģina apgalvot konvencijas pretinieki. Es redzēju visu paaudžu pārstāvjus no bērniem līdz sirmgalvjiem (man zināmai protesta dalībniecei bija 88 gadi), daudz vīriešu, manīju arī mazākumtautību pārstāvjus. Šī tēma ir svarīga Latvijas sabiedrībai un ceru, ka esam spējīgi izstūrēt no šīm bīstamajām krācēm. Un, kā jau iepriekš izteicos sociālajos medijos, vismaz viens labums no šī visa – iespēja jaunajai paaudzei piedzīvot dziedošās revolūcijas garu.”
Laura Šmideberga, Latviešu Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā priekšsēdētāja

“Latvija ir svarīgi neizstāties no Stambulas konvencijas, jo tas ir starptautisks līgums par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šāds solis bojātu Latvijas kā demokrātiskas valsts reputāciju. Saceltā ažiotāža ir LPV priekšvēlēšanu kampaņa. Konvencijai nav nekāda sakara ar dzimumu ideoloģiju. Man kā sievietei un Latvijas pilsonei tas sūta signālu, ka valsts mani neciena. Man kā latvietei, kas pieredzēja varas pārņemšanu Gruzijā ar ļoti līdzīgām metodēm, tas sūta trauksmes signālus par Kremļa līdzdalību un iejaukšanos Latvijas politikā. Es izlasīju Konvenciju un nesaskatīju tur neko neatbilstošu. Man ir svarīgi, lai Latvijā tiktu saglabātas dekokrātiskas un Eiropiskas vērtības un aizsargātas katra pilsoņa tiesības un drošība.”
Dace Džavašvili, Gruzijas Latviešu biedrība “Avesol”

“Mūs šobrīd dancina. Runa nav par vardarbību pret sievieti vai pret sociālo dzimumu, runa ir par nemiera celšanu un par Latvijas valdības šūpināšanu. Pēdējā laikā šūpina arī Lietuvu un Slovākiju, vienkārši ceļ nemieru cilvēkos. Mums ir jābūt vienotiem un modriem, taču tā vietā mēs esam viens pret otru.
Ar izstāšanos no Stambulas konvencijas Latvija parāda, ka tā pieder pilnīgi citai vērtību pasaulei, nevis Eiropai, kurai mēs gribam piederēt un kurā mēs iederamies. No savas puses, Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Fāru salas, Īslandes – visu šo valstu parlamentu spīkeri ir parakstījuši vēstuli, ko nosūtījuši Latvijai, lai apturētu šo procesus. Šīs valstis izrāda vēlmi saturēt mūs kopā, lai mēs būtu vienoti, izstājoties no konvencijas mēs pagriežam tām muguru.”
Austra Krēsliņa, Zviedrijas Latviešu apvienības (ZLA) Politiskās darba grupas vadītāja

“Latvija šobrīd atrodas ļoti nozīmīgā brīdī – tiek lemts ne tikai par dalību starptautiskā līgumā, bet arī par to, kādas vērtības mūs raksturos kā tautu. Stambulas konvencija nav vienkāršs dokuments ar paragrāfiem un pantiem – tā ir reāla aizsardzība cilvēkiem, kuri cieš no vardarbības, īpaši sievietēm un bērniem. Kā Latviešu pārstāvniecības Apvienotajā Karalistē (LPAK) priekšsēde esmu pārliecināta, ka šī konvencija ir nepieciešama Latvijai. Tā nenes ideoloģiju – tā nes cilvēcību, drošību un cieņu.
Diemžēl mūsu sabiedrībā ap konvenciju ir radies daudz pārpratumu un mītu. Jēdziens “gender” ir pārtapis par biedēkli, lai gan patiesībā tas apzīmē sociālās lomas un stereotipus, kas nereti ir vardarbības sakne. Tas nav stāsts par “jaunām dzimtēm”, bet par vecām sāpēm, kuras gadiem ilgi slēptas aiz klusēšanas un bailēm. Stambulas konvencija prasa, lai valsts ne tikai sodītu varmākus, bet palīdzētu upuriem celties kājās – lai policija, tiesas un sabiedrība strādātu kopā, nevis novērstos.
Mēs, diaspora, redzam, kā šī konvencija darbojas citās Eiropas valstīs – kā tā veido izglītības programmas, krīzes centrus, apmāca policiju un palīdz cilvēkiem noticēt, ka vardarbība nav liktenis, no kura jācieš klusējot. Latvijai atteikšanās no šīs konvencijas nozīmētu soli atpakaļ – ne tikai likuma, bet vērtību un reputācijas ziņā. Mēs taču zinām, cik smagi mūsu valsts ir cīnījusies, lai kļūtu par daļu no Eiropas, kur cilvēka cieņa ir augstākā vērtība. Vai tiešām tagad, kad lielākā daļa pasaules mūs redz kā demokrātisku un drosmīgu valsti, mēs gribam atteikties no līguma, kas simbolizē tieši šīs vērtības?
Starp latviešiem Apvienotajā Karalistē šis jautājums raisa ne tikai bažas, bet arī morālu satraukumu. Ja Latvija atteiktos no konvencijas, tā būtu ne tikai politiska, bet arī ētiska atkāpšanās. Tā būtu zīme, ka bailes un populisms spēj pārspēt veselīgu saprātu un līdzcietību. Mums, latviešiem ārpus dzimtenes, ir grūti to pieņemt – mēs redzam, kā valstis ap mums iet uz priekšu, bet Latvija riskē pagriezties atpakaļ. Tas nav ceļš, kuru gribam redzēt savai valstij.
Latvijai ir jāsaglabā dalība Stambulas konvencijā. Ne ideoloģijas, bet cilvēku dēļ. Jo valsts, kas sargā savus neaizsargātākos, ir valsts, ar kuru var lepoties. Un tauta, kas iestājas par taisnīgumu, nekad nav maza – tā ir stipra.”
Vera Antipova, Latviešu pārstāvniecība Apvienotajā Karalistē (LPAK) priekšsēde

“Vakar man pirmo reizi mūžā palika kauns par… nē, ne par savu valsti, bet par manas valsts pārstāvjiem Saeimā. Kā lai tagad paskaidroju saviem itāļu un šveiciešu kolēģiem, ka Latvija ir demokrātiska un uz Eiropu orientēta valsts, kur tiesiskā drošība un stabilitāte ir pamatvērtības, ja darbi runā tam pretī? Vai steigā atcelt tikai pirms diviem gadiem pieņemtu lēmumu, neuzklausot tieši iesaistītos nevalstiskā sektora pārstāvjus, ir demokrātijas pazīme? Vai noliedzot vardarbības problēmu mēs parādījām sevi kā cilvēktiesības cienošu valsti? Vai Latvijas kā tiesiski un ekonomiski stabilas valsts tēls Eiropas acīs ir uzlabojies? Šodien Latvijas vārds skaļi izskan itāliski rakstošos medijos, diemžēl kopā ar tādiem epitetiem kā “cirsta brūce Eiropai”, “latviešu tradicionālās vērtības ir sievietei ziedoties ģimenei un pēcnācēju radīšanai”, “kad cilvēktiesības kļūst par vēlēšanu preci”, “solis institucionalizētā neopatriarhāta normalizācijā”.
Mēs savās mītnes valstīs redzam, kā Stambulas konvencija darbojas dzīvē. Itālija konvenciju ratificēja 2013.gadā, bet Šveice – 2018.gadā. Te neviens nelasa starp rindām to, kas tur nav rakstīts. Šveicē neviens neapgalvo, ka vardarbība būtu izskausta, gluži otrādi, aktīvi par to runā kā par pastāvošu problēmu, intensīvi izglīto profesionāļus, kā atpazīt vai dokumentēt vardarbības upurus, sabiedrību par to, kur griezties pēc palīdzības un kā izskatās uzmākšanās, iesaista sociālos dienestus atbalsta sniegšanā upuriem un patvēruma nodrošināšanā, utml. Lielais bubulis – izglītība – izpaužas tādējādi, ka ikviens pamatskolas bērns no galvas zina telefonu numuru, kur zvanīt vardarbības gadījumā, jau bērnudārzā viņiem māca nospraust sava ķermeņa robežas, vēlāk skolā viņi uzzina, kur griezties kontracepcijas meklējumos utt. Un joprojām tas ir par maz, joprojām ir jārunā un jādara vairāk. “Statista 2025” dati rāda, ka sieviešu skaits, kas jelkad piedzīvojušas vardarbību no sava partnera puses, Turcijā (vienīgā valsts, kas izstājusies no konvencijas) ir 33%, Itālijā – 16%, Šveicē – 12%, Latvijā – 25%.”
Vita Začesta, Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrības priekšsēdētāja

Pēc likumprojekta par izstāšanos no Stambula konvencijas iesniegšanas oktobra sākumā, Eiropas Latviešu apvienība reaģēja un š.g. 8. oktobrī nosūtīja oficiālu vēstuli Latvijas Republikas Saeimas Ārlietu komisijai, kurā izteica savu un Diasporas viedokli par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas.
Vēstulē kā vienu no argumentiem minot to, ka mēs kā Latvijas diasporas pārstāvji pilnībā noliedzam, ka izstāšanās no starptautiska cilvēktiesību mehānisma būtu atbilstoša vai tālredzīga rīcība. Diaspora ir Latvijas vēstnesis pasaulē — mēs rūpējamies par valsts reputāciju, atbalstām tās drošību un starptautisko uzticamību, un mums nav intereses rīkoties tāda veidā, kas grautu šo uzticību. Lēmumi, kas var tikt interpretēti kā atkāpšanās no starptautiskām saistībām, var būtiski iespaidot Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un cilvēktiesības ievērojošas valsts reputāciju. Stambulas konvencija ir visaptverošs starptautisks instruments vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai — tā nosaka pienākumus valstu līmenī izstrādāt likumus, politikas un atbalsta mehānismus cietušajiem. Latvija šo konvenciju ir ratificējusi un tās saistības stājušās spēkā attiecībā uz Latviju. Šī ratifikācija bija nozīmīgs solis valsts cilvēktiesību aizsardzības nostiprināšanā.

FOTO: baltic-ireland.ie