No 2027. gada Valsts aizsardzības dienests (VAD) attieksies arī uz diasporas jauniešiem, bet jau tagad tam var pieteikties brīvprātīgi. Šodien viesojamies Lielvārdē, Gaisa spēku bāzē, kur Valsts aizsardzības dienestam brīvprātīgi pieteicās jaunietis no diasporas, un klātienē iepazīsimies ar dienesta apstākļiem.

Laima Ozola: “No 2027. gada arī uz diasporas jauniešiem attieksies Valsts aizsardzības dienests, tā kā tagad dienestam ir pieteicies Alekss. Diasporas virsorganizācijas ir ļoti atbalstošas šim likumam un arī šeit ir viesojušās, cik es zinu, tajā pašā laikā tie, uz kuriem tas tieši attiecas, nav tik optimistiski. Pirms kāda laika mums bija aptauja, kas parādīja, ka trešdaļa ir pilnīgi pret, savukārt 41% atbalstīja brīvprātīgu dienestu. Jūs esat šeit, jums jau ir otrais iesaukums VAD, kas būtu tas labais, tas pozitīvais, ko pateikt jauniešiem, viņu vecākiem, kāpēc ir forši dienēt un tieši Gaisa spēkos?”
Leitnants Sandis Homenko: “Pirmkārt, runājot par tām lietām, kas tiek iemācītas pamatapmācības laikā, tie ir pirmie trīs mēneši, tās ir vienkāršas lietas no sadzīves, tā ir disciplīna, dienas struktūra, kas ir jāievēro, kas mūsdienās ļoti daudziem jauniešiem pietrūkst. Es domāju, ka tā ir viena no pozitīvākajām lietām, neskaitot militāro pusi. Sevis cieņa, disciplīna, veselības uzturēšana, attieksme pret fiziskajām lietām, sportu, visu pārējo, kas jauniešiem mūsdienās ir svarīgi. Runājot par to, ko viņi iemācās Gaisa spēkos, mums Gaisa spēkos ir izstrādāta ļoti, manuprāt, oriģināla un laba programma, bez pamatapmācības viņiem ir iespēja mācīties dažādas specializācijas. Tas ir visos Valsts aizsardzības dienestos, bet, manuprāt, Gaisa spēkos ir jāizmanto mazliet vairāk loģiskā domāšana, zināšanas, pieeja lietām no cita skatu punkta, kas varbūt citur nav tik ļoti piekopta. Ja parunā ar karavīriem, tās lietas, ko viņi mācās šeit vienpadsmit mēnešu laikā, ir tādas visaptverošas lietas, mazliet vairāk jāzina, mazliet vairāk jāmācās, ir arī iespēja iegūtās zināšanas pielietot praksē. Tāpēc es domāju, ka mūsu karavīriem ikdiena šeit ir tikai pozitīva un ar ļoti paliekošām sekām.”
Laima Ozola: “Kā jūs tiktu galā, ko jūs darītu, ja atbrauktu jaunietis, kuram latviešu valodas zināšanas ir švakas?”
Leitnants Sandis Homenko: “Noteikti ir jāsaprot daļa latviešu valodas, bet, ja ir kaut kādas problēmas, tās ātri tiek izlīdzinātas. katram kursantam, jauniesauktajam karavīram tiek panākts pretīm sarunvalodā, lai pamatapmācība būtu pēc iespējas pozitīvāka un produktīvāka.”

Laima Ozola: “Tu Valsts aizsardzības dienestam pieteicies brīvprātīgi un, cik es zinu, tad ir iespēja izvēlēties, kur dienēt. Es pareizi saprotu, tu dienestu Gaisa spēkos pats izvēlējies?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Jā, tieši tā. Mums pagaidām ir iespēja dienēt vai nu Sauszemes spēkos, vai Gaisa spēkos. Es zinu, ka ir plāni par Jūras spēkiem, ja jauniešiem ir interese tur doties, bet pagaidām ir Sauszemes spēki un Gaisa spēki un pats izvēlējos Gaisa spēkus.
Laima Ozola: “Kā ar to pieteikšanos? Tas ir grūti, viegli?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es neteiktu, ka grūti. Internetā visu viegli var izdarīt un mūsdienu jaunieši to visu pārzina ļoti labi.”
Laima Ozola: “Ir kaut kas citādāk nekā tu biji domājis vai kas tevi visvairāk pārsteidza?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Īsti nē, bet pamatapmācībā dažos posmos bija fiziski un mentāli grūti, bet to es gaidīju, es zināju, ka tā būs un tiku tam cauri.”
Laima Ozola: “Nav noslēpums, ka jaunieši diasporā uz to obligāto, kas būs no 2027. gada, nav baigi optimistiskie, ko tu viņiem varētu pateikt, kādi tev te ir ieguvumi?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es teiktu – pieredze. Man liekas, ļoti laba iespēja jauniešiem dienēt šeit. Ar šo pieredzi pēc tam var iet dzīvē, varbūt tu atrodi kaut ko, kas tev patīk un tu turpini dienēt šeit, vai tu ej uz citiem darbiem un liec CV, ka esi bijis armijā.
Laima Ozola: “Vai tu pats atradi, ko tu darīsi šeit?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es vēl apsveru domu, vai palikt šeit vai atgriezties Īrijā, bet es gribu saistīt savu dzīvi ar armiju.”
Laima Ozola: “Kāda ir tā ikdiena, vai jums ir brīvdienas?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es teiktu, striktāk bija pamatapmācības laikā – sākumā, kad atbrauc, ir trīs mēnušu pamatapmācība, un tur ir tā, ka nezini, ko sagaidīsi. Katru rītu ir apskates, gulta ir jāklāj smuki, jāskujās katru dienu, bet tagad, kad mēs esam sadalīti pa apakšvienībām, nav vairāk tik strikti. Nav jāskujās katru dienu, to nepārbauda, nav arī apskates.”
Laima Ozola: “Brīvdienas cik bieži?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Mums nedēļas nogalēs ir brīvs.”
Laima Ozola: “Tefonu var lietot?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Jā, var.”
Laima Ozola: “Cik tālu tas nav valsts noslēpums, ko tu vari pastāstīt par to, ko apgūsti, ko tu šeit dari?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es mācos par radaru sistēmas operatoru. Un ko mēs darām? Mēs novērojam gaisa telpas un pēc tam mēs šo informāciju nododam pretgaisa sistēmas operatoriem un tad viņi domā, ko darīt ar šo mērķi.
Laima Ozola: “Kas tev dienestā šķiet pats interesantākais?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es teiktu – savs darbs. Man liekas, apgūt radaru sistēmu ir ļoti interesanti, kaut kas, kas arī mani interesē, tas ir kā “flight radar”, bet profesionālāks!”
Laima Ozola: “Kādi ir lielākie izaicinājumi, kas tev bija pats grūtākais?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es teiktu marši. Man liekas, visiem marši bija grūti un it īpaši man. Es nebiju gaidījis, ka būs tik daudz un tā distance un tāds svars. Nebiju gatavs pats, bet ar laiku tu pierodi un uztrenē savu izturību. Maršs ir “trīsdienniece”, kad tu ej noteiktu distanci ar noteiktu svaru un noteiktā laikā, un tu mēģini iekļauties tajā laikā. Un tas ir mainoties tempiem, skrienot, pēc tam ātri ejot un tad atkal skrienot.”
Laima Ozola: “Ja kāds vēlas brīvprātīgi pieteikties, tev ir kādi ieteikumi, kādi padomi?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Es ieteiktu pirms pieteikšanās uzlabot sevi fiziski un būt gataviem mentāli to visu izturēt, bet es teiktu, ka tā ir ļoti laba iespēja jauniešiem, kuri nezina, ko darīt dzīvē, vai vienkārši izbaudīt kaut ko jaunu un pēc tam ar šo pieredzi iet dzīvē.”
Laima Ozola: “Meitenes arī dien?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Tieši tā, jā.”
Laima Ozola: “Biedriskums un draudzība mūsdienās ir Latvijas armijā? Nav ārpusreglamenta notikumi?”
VAD karavīrs Alekss Šneiders: “Nē, es teiktu, ka mikroklimats kazarmās starp visiem ir ļoti labs, esam ļoti draudzīgi un viens otru motivējam iet uz priekšu.”

Leitnants Sandis Homenko: “Kāpēc jāpiesakās brīvprātīgi? Manuprāt, tas mūsdienās jaunietim ir ļoti labs izaicinājums, neskaitot visas garantijas, ko Valsts aizsardzības dienests nodrošina pēc tam. Es domāju, arī parunājot ar iepriekšējiem kursantiem, tas ir tāds ļoti iespaidīgs piedzīvojums visādā ziņā – gan militāra pieredze, gan dažāda cita pieredze. Pieņemsim, kā viens no galvenajiem punktiem, ko es varētu uzsvērt, ir tas, ka mūsdienās jaunieši kļūst arvien antisociālāki, tad šeit tas ātri tiek izdzīts ārā, jo jāmāk strādāt komandā, ir jāmāk darīt pamatlietas, kā iet dušā, dzīvot ar citiem vienā telpā, tas viss sākas no pašiem sīkumiem, un tas dažreiz ir lielāks izaicinājums nekā pašas militārās lietas un prasības. Un, ja to pārvar, manuprāt pēc vienpadsmit mēnešiem, ja jaunietis izdomā, ka viņš nevēlas palikt profesionālajā dienestā, tā ir lieta, ko tu paņem tālāk dzīvē, ko tu esi iemācījies, kur tev ir pieredze, un tas noteikti noder citās darba sfērās vai studijās vai kaut kur citur. Es domāju, ka tas ir tas pozitīvākais, kāpēc būtu jāpiesakās.
Laima Ozola: “Alekss pieteicās brīvprātīgi no Īrijas. Vai viņš bija tāds pats kā visi citi, vai bija kādas nianses, kam vairāk jāpievērš uzmanība?”
Leitnants Sandis Homenko: “Runājot par konkrēto kursantu, bijušo kursantu, tagad jau kareivi Šneideru, ir tā, ka, teikšu godīgi, mēs pat sākumā neredzējām atšķirību, viņš tik ļoti labi iekļāvās un sevi parādīja. Tāds amizants gadījums, kad mēs sapratām, ka viņš ir no Īrijas, bija tad, kad mēs ieraudzījām viņa telefona numuru. Tas bija tāds brīdis, kad mēs sapratām, ka būtu jāpajautā: no kurienes esi, no kurienes tu nāc? Bet noteikti un es domāju, ka viņš pats arī piekrīt, ka tas nesagādāja problēmas, tas bija tieši motivators citiem, kas dzīvo ārzemēs, un, jā, ļoti labi sevi parādīja kursa laikā.”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: baltic-ireland.ie