Šoreiz portāla cilvēkstāstu virknē iegulsies stāsts par cilvēku, kurš ir pazīstams ļoti daudziem latviešiem ne tikai Īrijā, bet arī Latvijā. Tas ir mūziķis Jānis Tamulis jeb Rūdis. Viņš pats atzīstas, ka par Jāni viņu uzrunā tikai darba kolēģi īri un pat mamma vairs nelieto šo vārdu, bet viņa dzīvesbiedre Ieva smejas, ka mājās vīrs uz savu oficiālo vārdu nemaz neatsaucas.
Vārdu Rūdis viņš ieguva pirms daudziem gadiem, Latvijā piedaloties šovā “Talantu Fabrika”, kurā pieteicās ar savu bērnības iesauku Zorro. Taču šova producentam Mārim Ozoliņam šī iesauka neiepatikās un viņš to nomainīja, sakot, ka Rūdis rudmatainajam puisim atbilst labāk.

Bijušais lielvārdietis uz Īriju atbrauca pirms 20 gadiem bez nodoma šeit palikt uz dzīvi. Atbrauca ciemos pie nu jau bijušās draudzenes vecākiem un palika Zaļajā salā. Viņš atceras, ka savā prātā bija nolēmis, ka varētu te palikt ar vienu nosacījumu – ka būs iespēja muzicēt. Tā arī notika – Rūdis iepazinās ar Arni Priedīti, kurš tolaik organizēja un vadīja ballītes latviešiem. Kādu laiku abi to darīja kopā, līdz ceļi pašķīrās. Rūdis atzīst, ka pirmie desmit gadi Īrijā pagāja diezgan trauksmaini, piebilstot, ka tolaik viņam bija tikai klavieru kaste, tusiņi un galvā trakas idejas. Līdz brīdim, kad viņš satika Ievu.

Abi iepazinās Ievas brāļa kāzās Latvijā un nedēļas laikā iemīlējās viens otrā un no tā laika ir kopā. Drīz pēc iepazīšanās Ieva ar dēlēnu Kārli pārcēlās pie Rūda uz Īriju.
“Tad, kad es iepazinos ar Ievu, man beidzot sākās normāla dzīve. Man liekas, ka es tad kļuvu par vīrieti, es sāku patiesi mīlēt un just.”
Lai arī pāris loti gribēja bērnus, sākumā abiem nekādi neizdevās tikt pie mazuļa. Līdz psihologs Rūdim ieteicis nomierināties un mazāk stresot. Un viņš šo padomu ņēma vērā.
“Es līdz tam tiešām dzīvoju mūžīgā stresā. Nezinu, vai tā ir sakritība, vai tiešām stress bija vainīgs, bet pēc tam mums ar Ievu piedzima divi puikas. Man nav kauns par šo pieredzi runāt, kādam varbūt tas noder.”

Rūdis saka, ka šodien viņam ir viss, par ko vienmēr bija sapņojis – laba sieva, ģimene, bērni un mūzika. Kā jau dzīvē mēdz notikt, ir pārdzīvoti arī grūti brīži. Vecākais dēliņš Kevins mēneša vecumā saslima ar meningītu un ārsti sacīja vecākiem, lai gatavojas uz visļaunāko. Toreiz viss beidzās labi, bet mazuļa slimība aizveda vecākus uz dievnamu, kuru viņi joprojām bieži vien apmeklē. Nav bijis viegli sadzīvot arī ar jaunākā dēlēna Alekša iedzimto kaiti, kuras dēļ viņam piešķirts bērna ar īpašām vajadzībām statuss. Vecāki ļoti cer, ka, kad viņam paaugoties, tiks veikta operācija, tas varētu pamatīgi uzlabot dēla dzīvi. Rūdis atzīst, ka jau kopš dēla dzimšanas viņa vislielākās bažas ir par to, vai operācijas rezultāts būs tik labs kā cerēts. Abi ar Ievu uzsver, ka ir ārkārtīgi pateicīgi šai valstij par to atbalstu, kas tiek sniegts īpašo bērnu vecākiem, to pat neprasot.

Ģimeni Rūdis jau desmit gadus nodrošina, strādājot galdniecībā. Viņš iesmej, ka darbs nav grūts, bet atbildīgs. Par muzicēšanu un ballīšu rīkošanu Rūdis saka, ka ar to maizi nopelnīt nevar, tomēr bez mūzikas dzīvot viņš arī nevar.
“Es bieži vien domāju, kāpēc man to vajag – to stresu, klausīties tos pārmetumus, ka ieeja dārga, ka dziedu krievu valodā un tā tālāk. Bet nevaru es dzīvot bez muzicēšanas, es visu dzīvi esmu bijis saistīts ar mūziku. Es neko citu tā īsti negribu.”

Runājot par Zaļās salas latviešu sabiedrību, Rūdis saka, ka, par spīti pārmetumiem, viņam latvieši Īrijā šķiet mīļāki un draudzīgāki nekā latvieši Latvijā.
“Bet arī šeit ir kāds procentiņš cilvēku, kas māk tikai apsaukāties. Ir diezgan daudz tādu latviešu, kas neko nevēlas, izņemot darbu un piektdienu, kad var aiziet uz krogu un iedzert aliņu.”
Rūdis atzīst, ka visbiežāk ķengāšanos sociālajos tīklos saņem par dziesmu dziedāšanu krievu valodā. Bet viņš uzskata, ka valoda nav tā, kas karo un nogalina, tie ir cilvēki.

Tā kā Tamuļu ģimenē aug trīs puikas, arī viņiem aktuāls ir jautājums par obligāto dienēšanu Latvijas armijā, kas no 2027.gada attieksies arī uz diasporas jauniešiem. Rūdis un Ieva nav pret to, ka puišiem būtu jāiet dienestā, piebilstot, ka tas mūsdienu jauniešus var padarīt par vīriem. Taču abi uzskata, ka, tā kā bērni ir dzimuši un auguši Īrijā, viņi nebūtu jāpiespiež dienēt Latvijas armijā, vienīgi tad, ja viņi paši to brīvprātīgi izvēlēsies.
Rūdis pauž: “No vienas puses mēs, ārzemēs dzīvojošie, bieži saņemam komentārus no Latvijas cilvēkiem, ka esam aizbēguši, esam tautas nodevēji, kas māk tikai sēnes lasīt un tā tālāk. No otras puses – mūsu bērniem būtu pienākums dienēt Latvijas armijā? Tāda pretruna sanāk. Es nekad neapsaukāju Latvijā dzīvojošos cilvēkus, bet kādus tik vārdus no tās puses neesmu dzirdējis par sevi – bēglis, nodevējs, lūzeris utt. Un tas notiek visu laiku.”

Kad runājam par nākotni, Rūdis atzīstas, ka šobrīd viņam nav nekādu milzīgu plānu vai sapņu. Viens ir skaidrs – viņš un Ieva savu dzīvi saista ar Īriju, piebilstot, ka bērniem būs pašiem sava izvēle.
“Mūsu nākotne ir mūsu ģimene un neko daudz par to mēs neprātojam. Mēs dzīvojam tagad, šodien, mīlam savus bērnus, strādājam, braukājam ekskursijās un baudām dzīvi.”
Mūsu sarunas laikā atklājas pavisam citādāks Rūdis, nekā tas, kuru, tāpat kā liela daļa Zaļās salas latviešu, zināju līdz šim – ballīšu muzikants, joku plēsējs, sociālo tīklu aktīvists, kurš nebaidās publiski par visu izteikt savu viedokli, kas ne vienmēr ir patīkams un pieņemams. Nu ieraudzīju citu viņa pusi – mīlošs un gādīgs vīrs un tēvs, kuram šajā dzīvē pašas svarīgākās ir divas lietas: ģimene un, protams, mūzika.

FOTO: baltic-ireland.ie un no Tamuļu ģimenes arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.