Inga Aleksandrova uz Zaļo salu atbrauca 2010.gada vasarā un viņa atzīst, ka pašai priekš sevis šis solis bija ļoti negaidīts. Viņa dzīvoja Siguldā, audzināja meitu, strādāja par skolotāju, dziedāja korī, spēlēja Siguldas Tautas teātrī, gleznoja un visumā ar dzīvi bija apmierināta. Kad Ingai piezvanīja radiniece, kura tolaik jau dzīvoja Īrijā, un lūdza aptaujāt paziņas, kuri vēlētos braukt uz Zaļo salu strādāt sēņu fermā, pašai doma par aizbraukšanu viņai pat neienāca prātā. Taču radiniece bija neatlaidīga un zvanīja vairākkārt, bet kādā sarunā pavaicāja Ingai, vai viņa pati negribētu atbraukt piepelnīties.
Sekoja pārdomas, sarunas ar meitu un asaras, bet galu galā – arī lēmums doties peļņā. Uz vienu gadu. Galvenais iemesls tam bija vēlme sagādāt līdzekļus meitas studijām, jo ar skolotājas algu tas būtu ļoti grūti.

Tā Inga nonāca Monaghan pilsētā, kur tagad, pēc 15 gadiem, dzīvo joprojām. Arī meita pēc vidusskolas pabeigšanas pārcēlās pie mammas uz Īriju, ir pabeigusi šeit augstskolu, strādā un savu dzīvi veido šeit.
Inga atzīst, ka lielākā daļa laika, kas aizvadīts Zaļajā salā, tika veltīta darbam. Visi hobiji un aizraušanās uz ilgu laiku tika noliktas malā.
Inga saka, ka pēc atbraukšanas uz Īriju daudzus gadus par rokdarbiem nespēja pat domāt.
“Kad es te atbraucu, bija tikai smags darbs, mājas un dažreiz angļu valodas stundas. Biju ilgu laiku pārguruma režīmā, darbs sākās sešos no rīta, sešos vakarā biju mājās. Es pirmos gadus jutos ļoti slikti, uzsverot vārdu “ļoti”. Taču meita jau bija atbraukusi un te studēja, tāpēc es pat nepieļāvu domu, ka varētu braukt atpakaļ.”
Bet ar laiku Inga atsāka gan gleznot, gan darināt rokdarbus, pārsvarā to visu dāvinot vai ziedojot labdarībai.
“Es nevaru paiet garām cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē. Man patīk ziedošana, tā man sagādā baudu. Ja es būtu bagāta, es ziedotu daudz kam.”

Pandēmijas laikā Inga piedalījās akcijā, ko organizēja vietējie – uzstādīt Ginesa rekordu, radot garāko adīto šalli pasaulē. Rokdarbnieces adīja šalles, kas tika mērītas, un garums pēc tam saskaitīts kopā. Rekordu pārspēt neizdevās, bet akcija radīja lielu interesi gan vietējos iedzīvotājos, gan medijos. Šalles pēc tam tika vai nu pārdotas, naudu ziedojot labdarībai, vai ziedotas veco ļaužu pansionātiem. Inga uzadīja 19 šalles, pārsteidzot vietējās rokdarbnieces gan ar skaitu, gan ar to, ka katra bija savā krāsā un dažādos rakstos.
“Rokdarbi ir vienmēr bijuši manā dzīvē. Mana pirmā skolotāja bija mammas krustmāte, Elzas tante, kura man mācīja adīt zeķes. Toreiz viņa manai mammai pateica, ka “šis bērns” nekad neiemācīsies adīt. Jo es to zeķi adīju tik stingri, ka mani pirksti bija asinīs. Vienu zeķi es kaut kā nomocīju, bet otru tā arī neuzadīju.”
Kā jau noprotams, Elzas tantes prognozes tomēr nepiepildījās. Inga iemācījās gan tamborēt, gan adīt un savas dzīves laikā ir uzadījusi neskaitāmus zeķu pārus. Rokdarbniece gan pati smejas, ka viņai ir tendence uz liela izmēra projektiem. Pats pirmais no tiem bijusi sega, ko viņa gribēja uztamborēt brālim, bet diemžēl tā netika pabeigta.

Pagājušajā vasarā Inga pirmo reizi piedalījās 3×3 nometnē Castlebar pilsētā. Ieraugot brīnišķīgos rokdarbus, kas darināti viņas rokām, ne viens vien nometņotājs izsaucās: “Inga, kur tu slēpies līdz šim?” Tamborētas jostas, segas, sedziņas, grāmatzīmes ar latviskiem rakstiem, kā arī zaķi, lāči un daudzas citas rotaļlietas visdažādākajās krāsās ir tikai daļa no tā, ko Inga prot darināt ar savām rokām.
“3×3 nometne ir labākais, kas ar mani Īrijā ir noticis. Man liekas, ka es emocionāli piedzimu no jauna. Es sapratu, ka es neesmu viena. Tu vari sēdēt mājās un tamborēt, bet, ja tev nav, kam savus darbus parādīt, ar ko dalīties, vienā brīdī rodas šaubas – vai to vispār kādam vajag. Visi tie cilvēki, ko es 3×3 nometnē satiku, es pat nevaru to vārdos aprakstīt, cik laimīga es jutos. Esmu tik pateicīga tam augstākajam spēkam, kas lika man pieteikties un, pārvarot visas šaubas, aizbraukt uz 3×3.”
Sasmēlusies pozitīvas emocijas, pēc nometnes Inga piepildīja savu sapni un noorganizēja savu rokdarbu izstādi Latvijā. Tā notika aizvadītā gada novembrī Vangažu kultūras namā.
“Tas arī man bija milzīgs emocionāls lādiņš – būt mājās, satikt draugus un ģimeni, redzēt rokdarbnieces cienījamā vecumā, kas izrāda interesi par darbiem, nāk klāt un interesējas. Tad tu saproti, ka nav veltīgs viss tas, ko tu dari.”

Pēdējā laikā Inga savus darbus rada mozaīkas tamborēšanas tehnikā, ko savulaik pamanīja internetā, sameklēja aprakstus, izmēģināja un aizrāvās.
“Es beidzot atradu tādu tehniku, ka mana sirds, dvēsele un acis gavilē ar to strādājot. Katra rinda ir kā pārsteigums, ar katru nākamo tas darbs paveras. Tas ir tik aizraujoši un fascinējoši!”
Ir tapuši dažādi lielāki un mazāki darbi, bet šobrīd Inga ir, šķiet, vienīgā visā pasaulē, kas šajā tehnikā rada tautiskās jostas ar latviskiem rakstiem. Tās ir pārsteidzoši skaistas un Ingas sapnis ir to darināšanas prasmes nesavtīgi nodot iespējami lielākam skaitam interesentu, lai ikviens cilvēks, kurš kaut reizi ir turējis rokās tamboradatu, varētu radīt pats savu jostu.
Inga ir sākusi arī dziedāt korī LA’IR un viņas nākotnes plāni saistās gan ar to, gan ar 3×3 nometni, kurā rokdarbniece šogad vadīs ievirzi, mācot dalībniekiem mozaīku tamborēšanas tehnikā darināt jostas. Tiek plānotas arī meistarklases Latvijā un Īrijā un YouTube kanāla izveidošana, bet līdztekus tam Ingas galvā rosās neskaitāmas idejas, kas var izskatīties pārdrošas un pat neticamas.

Taču viņa saka, ka ir ideju cilvēks, piebilstot: “Ja ideja pie manis ir atnākusi, tad man tas ir jādara. Kāds tur, augšā liek uz mani cerības, ka es to izdarīšu.”
Ingas aizrautība, kad viņa stāsta par to, ko vēl vēlas izdarīt, kādus projektus realizēt, ir lipīga. Nevienu mirkli nerodas šaubas par to, ka viņa to noteikti izdarīs. Piemēram, radīs garāko jostu mozaīku tamborēšanas tehnikā, par ko jau ir tapis pieteikums Ginesu rekorda reģistrēšanai. Un realizēs arī savu ideju sapulcināt latviešu rokdarbnieces Īrijā un kopīgi darināt jostu, ko valsts svētkos apvīt ap Brīvības pieminekli Rīgā.
Izklausās diezgan pārdroši? Jā, bet bez drosmīgām idejām un sapņiem mēs dzīvotu garlaicīgā un vienmuļā pasaulē. Tāpēc, gaidot pirmo Ingas vadīto meistarklasi, esmu jau atradusi tamboradatas, kas ilgu laiku gulējušas manā rokdarbu kastē un sāku pārlūkot savus dziju krājumus.
Un ticu, ka šis nebūs vienīgais stāsts par Ingu.

FOTO: baltic-ireland.ie un no Ingas personīgā arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.