Pie ziņām par reemigrācijas tematiku sociālajos tīklos bieži vien parādās komentāri, ka neviens nedomā atgriezties Latvijā, ka tiek publicēta nepatiesība u.tml. Tomēr statistika rāda citu ainu. Šajā gadsimtā tautiešiem Īrijā ir izsniegti vairāk nekā 63 tūkst. publisko pakalpojumu numuri (PPS), tajā pašā laikā šeit reāli šobrīd dzīvo tikai apmēram puse no tiem, kuri saņēmuši PPS numurus.

Lai arī ne daudzskaitlīgi, cilvēki atgriežas Latvijā un viena no iedzīvotāju kategorijām, kas reemigrē, ir pensionāri. Šoreiz kā reiz tāds stāsts.
Ligita Semjonova pirms 24 gadiem tieši februārī atbrauca uz Īriju. Kabatā bija darba atļauja un doma Īrijā strādāt vienu gadu. Tajos gados tāda doma – šeit būt un strādāt vienu gadu – bija teju visiem un tam ir pamatots izskaidrojums, jo laikā, kad Latvija nebija Eiropas Savienības sastāvā, darba atļaujas izsniedza uz vienu gadu.
Atceroties savu atbraukšanu uz Īriju, Ligita saka, ka “galvā bija skaidra apziņa, kādēļ braucu, kādu darbu vēlos un cik ilgi palikšu. Un, galvenais, ka noteikti atgriezīšos mājās. Tā arī viss notika, vienīgi nezināju, ka tik ilgs būs šis ceļš uz mājām.
Tā sākās manas dzīves jaunā lappuse ar jauniem izaicinājumiem, jaunu pieredzi, jauniem iespaidiem. Man galvenais bija darbs, apkārtējā vide, dzīvesvieta un cilvēki, ar kuriem saistīšu savu dzīvi Īrijā. Un te varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks, jo man ar to visu paveicās.
Darbs ar ziediem vienā no vadošajām kompānijām Īrijā (Keelings), šajos gados deva arī izaugsmes iespējas, tādēļ arī nostrādāju vienā darba vietā vairāk kā 20 gadus.”
Ligita vairākkārt uzsver savu izvēli, ka kaut kad atgriezīsies Latvijā, un mērķtiecīgi uz to gāja.
“Vienmēr esmu izturējusies atbildīgi par to, ko daru. Tādēļ, runājot par savas dzīves plāniem, kuri saistījās ar atgriešanos mājās, lika visu darīt godīgi – maksājot nodokļus, jo sapratu, ka jaunāka nekļūšu un vienā dienā kļūšu par pensionāri (man ļoti nepatīk šis definējums). Jau savlaicīgi pārliecinājos, vai manas nodokļu iemaksas ir kārtībā, izveidoju papildus pensijas uzkrājuma kontu, apdrošināju savu veselību. Tādēļ spriedzes nebija, jo biju sagatavojusies savam mērķim. Īrijā ir ļoti labas padomu došanas iestādes – gan privātas, gan valsts, kurās var griezties ar jebkuru jautājumu”, stāsta Ligita.

Reemigrantei bija skaidrs arī plāns dzīvei Latvijā: “Atgriežoties Latvijā, zināju, ko vēlos un ko darīšu. Galvenais ir tas, ka tev ir ģimene, ka tev ir savs īpašums, uzturēta saikne ar radiem un draugiem.
Bija iespēja izvēlēties, vai palikt Rīgā vai pārcelties uz mazāku jauku pilsētiņu, kur dzīvo arī mani mīļie. Protams, ka izvēlējos otro. Dzīvojam vienā pilsētā, bet katram ir savi mājokļi. Tā kā mazdēls ir pirmklasnieks, ļoti daudz laika veltu viņam un viņa četrgadīgajai māsai. Esmu ļoti priecīga un laimīga, ka redzu viņus kā mazus bērnus.”
Sarunas nobeigumā Ligita Semjonova, būdama liela optimiste, saka, ka “mūsu domām un vēlmēm ir ļoti liels spēks! Stipra ģimene ir visam pamats! Tad jūs varat dzīvot jebkurā pasaules malā un justies laimīgi un droši!”

Tāpat Ligita pastāstīja, ka savu labi izplānoto atgriešanos Latvijā īstenoja pati, ar reemigrācijas koordinatoriem nesazinājās un viņu padomus neuzklausīja.

FOTO: no Ligitas Semjonovas personīgā arhīva

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.