Kādreizējā gulbenieša Laura Karpova ģimenes piemājas dārzā Īrijā blakus puķu dobēm nav siltumnīcas vai gurķu dobju, kā latviešiem ierasts, bet tur slejas šķūnītis un paša būvēta nojume. Līdztekus žāvētavai un dārza kamīnam te var redzēt spīdīgus katlus, dažāda izmēra caurulītes un krānus, te burbuļo, kūp un smaržo. Un nē, Lauris nebrūvē “dzimtenīti”. Šeit top viņa pēdējā laika lielākā aizraušanās – alus. Bet viņa interese par alus brūvēšanas procesu saistīta ar 3×3 saietu Īrijā. To organizēšanā Lauris jau ilgus gadus darbojas, lai, dzīvojot svešumā, nepazaudētu savu ‘latvisko gēnu”.

Lauris Karpovs:
“Vienmēr esmu bijis latvietis, bet ļoti daudz tā latviskuma ir saglabājies dēļ 3×3 saietiem, kuros es esmu iekšā ar sirdi, ar dvēseli, ar ķermeni. Nu jau 14 gadus. Tas ir tas, ko es daru te uz vietas un tas palīdz man, tas palīdz tādā ziņā, ka es dodu atpakaļ cilvēkiem ar to, ko es daru šeit uz vietas. Tas saiets tiek organizēts, lai uzglabātu to latviskumu, tradīcijas, nodotu tradīcijas tālāk, mācītu latviešu valodu un arī nodotu to pašu tālāk mūsu bērniem. Un arī citu bērniem. Ne tikai savā ģimenē, bet tu veicini arī citās ģimenēs to pašu darīt tālāk. Tā tas latviskums paliek, viņš neaiziet.
Maizes darbs man ir kaut kas pavisam ne praktisks. Es esmu projektu vadītājs un biznesa vadībā es esmu menedžeris IT infrastruktūrā. Tieši ar mākoņu vidi saistīts darbs. Vadu projektus, menedžēju budžetus, klientu un kompānijas iekšējās izmaksu optimizācijas. Savādākos vārdos sakot, es sēžu datos un Excel tabulās no rīta līdz vakaram un mēģinu tikt skaidrībā, kā to visu optimizēt un darīt efektīvāk un labāk, ar mazākām izmaksām.
Alus vārīšanā tas palīdz, tāpēc, ka mana profesija pieprasa ļoti lielu koncentrēšanos uz detaļām un sīkumiem. Es strādāju ar klientu naudām, es strādāju ar kompānijas naudām un reizēm tās naudas iet simtos, tūkstošos un arī miljonos. Tev ir jābūt precīzam, tev nav iespējas nokļūdīties. Un tas man pāriet arī alus vārīšanā. Es ļoti pievēršu uzmanību un akcentēju detaļās – temperatūras, daudzumus, laikus. Man liekas, ka tas viss papildina viens otru.“

Lai cik tas neizklausītos neparasti, bet aizraušanos ar alus brūvēšanu ietekmē ne vien Laura profesija, bet arī otrs viņa hobijs – akvārijs.
Lauris Karpovs: “Akvārija hobijs, uzturēt dzīvo akvāriju ar dzīviem augiem, man sākās pirms apmēram 12 gadiem. Tas sākās ar jautājumu, ko gribu dzimšanas dienā. Atbildēju, lai uzdāvina akvāriju. Pirmais akvārijs atnāca tāds – ar ziliem akmentiņiem, zelta zivtiņām. Divu nedēļu laikā tas pārvērtās. Visus zilos akmeņus izmetu ārā, ieliku iekšā dabīgos augus. Nu jau tas pārauga tādā līmenī, ka tas akvārijs, tā vide, ko es uzturu tajā ir tāda – tur ir CO2 gāze, tur ir divi filtri, tur ir automātiska barošana priekš augiem ar dažādiem sāļiem dažādās dienās. Gaisma slēdzas iekšā un ārā pati no sevis konkrētajā laikā, ūdeni mainu katru nedēļu. Tas ir tas otrs hobijs, kas ļoti labi saskan ar alus hobiju. Tāpēc, ka man nav sveša ūdens ķīmija.
Viens no svarīgākajiem elementiem, kas alū ir, ir ūdens. Ūdens ir 90% no alus. Tev ir jāsaprot tā ūdens ķīmija, lai tu varētu brūvēt alu. Alu var būvēt arī ar krāna ūdeni un viņš būs dzerams. Vai tas nopelnīs medaļas, tas ir cits jautājums. Man patīk darīt visu kā pēc grāmatas.
Lauris par alus brūvēšanu zina ļoti daudz, bet pats iesmej par to, ka pirmo mājas alu pirms dažiem gadiem, 3×3 saietā, alus brūvēšanas ievirzes laikā, uzvārīja viņa sieva.

Lauris Karpovs: “Mūsu ģimenē pirmo alu uzvārīja sieva. Tad, kad beidzās saiets un kad pēc divām nedēļām alus bija principā nogatavināts un uzgāzēts, mēs to pudeli pie kaimiņiem atkorķējām, es pagaršoju un pirmais, ko es pateicu sievai, bija – es varu labāk. Šis ir garšīgs, bet es taču varu labāk.
Uzvārīt dzeramu alu ir viegli. Alus vārīšanas process pats par sevi pēc būtības ir ļoti vienkāršs. Cik tu to gribi sarežģīt un padziļināti ieiet iekšā, tas jau ir atkarīgs no paša aldara.
Vecās senlatviešu metodes ir ļoti primitīvas un alus pat vienmēr nav bijis jāvāra. To koka traukos noturēja un izvilka cukurus tik, cik vajadzēja, pievienoja apiņus un reizēm, kad to nebija, varēja pievienot arī ko citu – kādas zāles, kas dod rūgtumu. “
Aldaris atzīst, ka pats nav liels alus dzērājs un aizrautība ar tā brūvēšanu ir saistīta ar viņā mītošo sacensības garu, vēlmi izzināt procesu līdz galam, attīstīt to un uzlabot.
Lauris Karpovs: “Tas ir mans alus vārīšanas piegājiens. Es to alu vāru konkursiem. Vāru tā, lai garšotu cilvēkiem, kuriem es to alu atdodu.
Pārsvarā es to vāru un atdodu draugiem, kas iztukšo manas muciņas. Jo ātrāk tā muciņa iztukšojas, jo ātrāk es varu pieiet pie nākamās vārīšanas reizes un vai nu uzlabot to, ko es esmu vārījis iepriekš, vai pieķerties pie kādas jaunas receptes.
Pagājušajā gadā es dabūju Īrijā gada brūvētāja titulu. Kā es pie tā tiku? Konkursā Īrijā var iesniegt piecus alus pēc izvēles un saņemt vērtējumus, atsauksmes, ko un kā uzlabot. Man tas bija pilnīgi negaidīti. Jo tajā brīdī, kad es saņēmu tās medaļas, es alu vārīju tikai pusotru gadu.
Ja tu kā brūvētājs no pieciem iespējamajiem aliņiem saņem četrus zeltus, tad konkursa vadītājiem nekas cits neatliek, kā tev iedot arī labākā vārītāja titulu.
Es esmu piedalījies pagaidām ne pārāk daudz, kādos sešos vai septiņos konkursos. Uz Lielbritāniju es esmu sūtījis divas reizes, uz Skotiju esmu sūtījis vienu reizi, esmu uz Franciju sūtījis un arī somi bija pagājušajā gadā uztaisījuši “Alus Eirovīziju”.
Savā kategorijā es biju iesūtījis čehu Lager un tas bija atzīmēts kā vislabākais no visiem iesūtītajiem. Tā ir tā motivācija vārīt kaut ko, kas ir ne tikai garšīgs, bet arī stilistiski pareizs, vēsturiski pareizs. Un arī tiek novērtēts attiecīgi konkursos.“

Lai izzinātu vietējo pieredzi, Lauris ir kļuvis arī par sava reģiona alus darītāju kluba biedru.
Lauris Karpovs: “Klubs mums saucas “Wee County Brewers”, tas ir konkrēta reģiona klubs. Esam otrs lielākais klubs Īrijā. Kā es iestājos klubā, tas man izmainīja daudz ko. Līdz klubam es biju kā tāds vientuļais vilks. Vārīju viens pats, baudīju viens pats, tikai varbūt kaimiņam vai vēl kādam iedevu. Tad, kad es iestājos klubā, tad tas uzņēma apgriezienus. Jo tev automātiski atveras durvis pie cilvēkiem, kas to alu vāra gadu desmitiem.
Mēs katru mēnesi satiekamies, vedam savus alus un klubā iekšēji vērtējam, atskaitāmies, cik tas tuvu vai tālu no stila, varbūt ir kādas blaknes. Blakusparādības, kas ir alū, kas var ievazāties caur infekcijām, caur nepareiziem fermentēšanas procesiem, temperatūrām vai pat vārīšanu, tās ir jāatpazīst. Tas klubs tev automātiski atver durvis, pieeju pie tās informācijas un izvērtēšanas. Tā uzreiz ir izaugsme, tu saproti un uztver to un zini, kā to procesu izmainīt, lai to alu uzlabotu beigās.
Lai kustētos dzīvē uz priekšu, vajag kaut kā sevi nodarbināt. Tas, kā tu sevi nodarbini, ir hobiji. Tas ir mans hobijs, un manā uztverē, man ļoti piemērots hobijs. Jo tā ir pastāvīga sacensība, pastāvīgi kaut ko vajag uzlabot un tur ir vajadzīga ļoti liela pacietība. Es šodien vāru alu, bet to, cik tas ir labs, es uzzināšu tikai varbūt pēc četrām vai piecām nedēļām. Un to, cik tas ir atzīts vai varētu būt atzīts, es varētu saprast varbūt tikai pēc mēneša, trijiem vai četriem. Tad, kad vāru alu uz kādu konkrētu konkursu, es to sapratīšu varbūt pēc pus gada vai pat gada.
Man tā ir meditācija. Es strādāju no mājām no pirmdienas līdz piektdienai, ofisa krēslā, pie trīs ekrāniem un urbjos cauri datiem. Bet šis ir tā – es sestdienā, svaigā gaisā, ārā ņemos pats ar sevi un tikai ar sevi. Tā es atrodu savu mieru, balansēju savu darbu, ģimenes dzīvi un mentālo veselību. Kas nav mazsvarīgi šajās dienās, īpaši, vīrieša cilvēkam.”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.