Letterkenny apgabala krimināltiesa uzklausījusi cietušo liecības cilvēku tirdzniecības lietā, kurā cilvēku tirdzniecībā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un dokumentu viltošanā apsūdzēti 37 gadus vecais Georgijs Poniza no Latvijas un 30 gadus vecais armēnis Armēns Pogosjans no Uzbekistānas, vēstī RTE. Abi vīrieši atrodas apcietinājumā kopš aresta 2023. gadā un iepriekš stājās zvērināto priekšā, kuri atzina viņu vainu izvirzītajās apsūdzībās.
Letterkenny apgabala krimināltiesā izskanēja, ka šī ir pirmā lieta valstī, kurā pieņemts notiesājošs spriedums par cilvēku tirdzniecību darba ekspluatācijas nolūkos.
Noziedznieki saviem upuriem – vienai sievietei un sešiem vīriešiem, kas ar maldināšanu tika savervēti Latvijā, solīja 350 eiro nedēļas algu, izmitināšanu un “labāku dzīvi” bez rēķiniem. Realitāte bija pavisam citādāka. Kā sacīja viens no cietušajiem – pret cilvēkiem izturējās kā pret vergiem un dzīvniekiem un, kad kāds nepakļāvās pavēlēm, tika izteikti draudi vai pielietota fiziska vardarbība.
Pamatojoties uz tiesā sniegtajiem finanšu datiem, tika aprēķināts, ka cietušie zaudēja ienākumus aptuveni 120000 eiro apmērā.

Tiesa uzklausīja, ka viens upuris mēģināja aizbēgt četras vai piecas reizes, bet katru reizi tika pieķerts un piekauts, gūstot ķermeņa sasitumus.
Garda tiesā liecināja, ka pirmais upuris ieradās Gardas iecirknī Store Street, Dublinā 2022. gada 25. aprīlī, paziņojot, ka ir atvests no Latvijas darba ekspluatācijas nolūkos. Vēlāk pieteicās vēl seši upuri. Tiesa uzklausīja, ka visi cietušie bija pakļauti cilvēktirdzniecības riskam. Viņiem bija nelielas angļu valodas zināšanas vai to nebija nemaz.
Cietušie pirms ierašanās Dublinas lidostā nezināja, ka dodas uz Donegalu. Viņiem tika nodrošināta zemas kvalitātes izmitināšana, ko kontrolēja un īrēja apsūdzētie. Dažiem upuriem netika nodrošināta gultasveļa, viņiem bija jāguļ uz matračiem uz grīdas vai daļa no savas minimālās algas jāatvēl gultasveļai.
Kāds cietušais teica, ka cilvēki īpašumā dzīvoja kā “zivis konservu kārbā”, un piebilda, ka apsūdzētie diktēja upuru pārvietošanos, jo viņi reti pameta dzīvesvietu valodas barjeras un transporta trūkuma dēļ. Garda atzīmēja, ka īpašuma pārmeklēšanas laikā 2023. gada oktobrī atrastie pārtikas krājumi bija ierobežoti.
Tiesa uzklausīja, ka cietušajiem tika doti pārāk lieli apavi, nepiemērots apģērbs un bieži vien viņi tika transportēti uz vietām Īrijas rietumos, ziemeļrietumos un Ziemeļīrijā, lai strādātu vienā uzņēmumā. Apsūdzētie upurus transportēja uz darbu un no darba, bet bieži vien transports viņiem bija jāgaida četras stundas, jo daļa cietušo beidza darbu plkst. 4:00, bet citi sāka plkst. 8:00. Cietušie bieži gulēja uz grīdas darba vietā. Viņi nekad nesaņēma algas lapiņas un viņu PPS numurus un algas kontrolēja apsūdzētie.

Kāds cietušais, kurš mēģināja bēgt, tika sodīts par alkohola lietošanu, un pēc brauciena uz Dublinu viņam tika atņemta nauda. Upuris nevarēja rezervēt lidojumus mājup, jo viņam nebija bankas konta. Vīrietim palīdzēja Latvijas vēstniecība, bet Georgijs Poniza vispirms izteica draudus pa tālruni, bet pēc tam solīja, ka turpmāk viss būs labāk, tāpēc viņš atgriezās. Pēc ierašanās Dublinas lidostā, vīrietim uzbruka, viņam tika atņemta pase, kas vēlāk tika izmantota uzņēmuma dibināšanai.
Tiesā tika uzklausīts, ka viņš plānoja 2022. gada 4. jūnijā doties prom kopā ar citu cietušo. Vīrietis dzīvoja uz ielas, norādot, ka tur bija labāk nekā tur, kur viņš atradās iepriekš.
Cietusī sieviete pirmo reizi nonāca likumsargu uzmanības lokā, kad viņa ar veselības problēmām tika ievietota St. James slimnīcā Dublinā. Cietusī teica, ka pēc neatkarīga darba iegūšanas viņai tika izteikti draudi un viņa tika piespiesta parakstīt parādzīmi.
“Es uzskatu, ka viņi izvēlējās ņemt darbā cilvēkus, kuri nerunāja pretī un kuri neprata angļu valodu, narkomānus un alkohola atkarīgos. Viņi neticēja, ka mēs mainīsimies,” viņa teica.
Vēl kāds upuris teica, ka nekad nav saņēmis pilnu algu, un norādīja uz vardarbību pret citiem cietušajiem, savukārt citi sniedza liecības par kartēm un kontiem, kas tika atvērti uz viņu vārda.
Kāds cietušais teica, ka strādājis naktīs, bet dienā viņam neļāva atpūsties un uzbruka, kad viņš draudēja aiziet. “Es biju kā vergs. Es nepratu runāt angliski,” viņš teica.
Kad upuri sāka strādāt, gan Georgijs Poniza, gan Armens Pogosjans pameta darbu, liecināja cietušais.
Kāds no upuriem teica, ka vairākas reizes nonācis slimnīcā psiholoģiskā spiediena dēļ, aprakstot kādu gadījumu, kad viņam bija jānoiet vairāk nekā 30 km. Vīrietis sacīja, ka vides dēļ viņam bija grūti tikt galā ar epilepsiju. Viņš teica, ka naudas trūkums padarīja viņu neaizsargātu.

“Viņi mūs spīdzināja. Kad braucu uz Īriju, viņi man deva cerību. Tagad esmu bezpajumtnieks un dzīvoju uz ielas,” teikts vīrieša cietušā ietekmes paziņojumā.
Georgijs Poniza ir dzimis Rīgā un ieradās Īrijā 2017. gadā. Sākotnēji viņš strādāja par mehāniķi un pēc tam pārtikas veikalā.
Tiesu psiholoģijas ziņojumā tika norādīts, ka viņš piedzīvojis šausminošu bērnību, ciešot no posttraumatiskā stresa sindroma.
Vīrieša tēvs bija narkomāns, kurš uzbruka viņa mātei, kura savukārt bija alkoholiķe. Apsūdzētais bērnībā vairākkārt tika ievietots valsts aprūpes iestādēs. Pusaudža gados, lai mazinātu bērnības traumas, viņš lietoja narkotikas, bet līdz 22 gadu vecumam samazināja to lietošanu, un tad iepazinās ar savu sievu. Tiesā tika uzklausīts, ka viņu attiecības kopš Ponizas atrašanās cietumā ir izjukušas, un viņš ļoti reti var satikt savus bērnus.
Tiesā tika paziņots, ka Armens Pogosjans atbrauca uz Īriju kā ekonomiskais migrants kopā ar sievu, cerot uzlabot viņu dzīves apstākļus, bet attiecības kopš vīra nokļūšanas cietumā ir izjukušas.
Apsūdzētie tiesas sēdē caur advokātiem atvainojās saviem upuriem, un abu aizstāvji atsaucās uz viņu pozitīvo uzvedību cietumā.
Tiesa nolēma, ka spriedums par soda apmēru abiem apsūdzētajiem tiks paziņots jūnijā.

FOTO: baltic-ireland.ie