No 2027. gada Valsts aizsardzības dienests (VAD) attieksies arī uz diasporas jauniešiem un jau drīzumā pirmie iesaucamie saņems uzaicinājums uz veselības pārbaudēm.

Iepriekš un šobrīd Valsts aizsardzības dienestam Latvijā diasporas jaunieši var pieteikties brīvprātīgi. Aleksis Šneiders ir viens no jauniešiem, kas dienestam pieteicās pats. Pirmo reizi ar Aleksi Lielvārdes Gaisa spēku bāzē tikāmies pērn novembrī, kad viņš dienestā bija pavadījis nepilnu piecus mēnešus, bet šodien esam klātesoši viņa izlaidumā.

Kādas ir sajūtas šodien?
Alekss Šneiders: “Nevar izskaidrot vārdos! Es esmu priecīgs, ka esmu šeit pabeidzis 11 mēnešus, absolvējis! Pieredze bija nenormāli laba, nenormāli laba.”
Tagad, atskatoties uz 11 dienestā pavadītajiem mēnešiem, kas bija pats grūtākais?
Alekss Šneiders: “Es teiktu – pamatapmācība. Pirmie trīs mēneši, tur mūs dresēja, tur bija grūti, bet kopā tikām cauri.”
Nākošgad VAD attieksies arī uz diasporu, tu pieteicies brīvprātīgi. Ko tu ieteiktu tiem, kuri saņems pavēsti?
Alekss Šneiders: “Es teiktu – nebaidīties no tā. Neļaut tikt līdz tādam punktam, man liekas, ir jāiet tieši brīvprātīgi, jāpiesakās un jāizpilda šie 11 mēneši, jo pieredze ir nenormāli laba, to nevar nekur citur dabūt.”
Kādi ir tavi nākotnes plāni, vai tu esi viens no septiņiem, kas Lielvārdē turpinās profesionālo dienestu?
Alekss Šneiders: “Es braukšu atpakaļ uz Īriju. Es šeit nepalieku profesionālajā dienestā, bet es pieteikšos Īrijā kājniekos, esmu pieteikšanās procesā, tur arī iešu dienēt un turpināt savas mācības.”
Kādi ir tavi lielākie ieguvumi no VAD?
Alekss Šneiders: “Ļoti grūts jautājums. Es teiktu – visi cilvēki, ko esmu šeit iepazinis. Paliks draugi uz mūžu, tādi, kuriem es varu uzticēties. Jebkurā Latvijas galā, kur es esmu, es varu atbraukt un paciemoties pie viņiem.”
Leitnants Sandis Homenko: “Šodien mēs esam ļoti īpašā pasākumā, šodien ir Valsts aizsardzības dienesta 11 mēnešu izlaidums, kurā visi karavīri, kuri nepaliks profesionālajā dienestā šeit Latvijā, ir kopā ar mums un saņem savas apliecības par VAD posma noslēgšanu. Starp viņiem bija arī kareivis Šneiders, kurš, kā mēs zinām, dosies atpakaļ uz citām zemēm un mēģinās dienēt tur, bet mēs kā viņa biedri, tagad jau var teikt – biedri, un es kā viņa bijušais komandieris, varu teikt, ka mēs viņam iedevām visu pamatu, ko vajag zināt. Jo principā ir tā, ka vienalga, kurā valstī tu dienēsi, militārais pamats ir ļoti vienāds. Tie 11 mēneši, ko kareivis Šneiders šeit pavadīja, deva viņam ļoti labu ieskatu, zināšanas, kas viņam noderēs arī nākotnē, pat ja tas nebūs Latvijā.”

Šeit ir arī Alekša vecāki un vecvecāki.
Alda Šneidere, Alekša mamma: “Mūsu ģimenē šodien ir ļoti liela diena, īpaša, emocionāla. Ir ļoti grūti vispār kaut ko pateikt, jo tās emocijas ir tādas diezgan lielas un mēs, protams, ļoti lepojamies ar mūsu dēlu, kurš brīvprātīgi iestājās armijā, neskatoties uz to, ka mēs dzīvojam Īrijā. Liels prieks, ka viņam ir gribējies kalpot mūsu dzimtenei. Un mēs noteikti iedrošinām jauniešus, gan tos, kas ir ārpus Latvijas, gan Latvijā, izmantot šo iespēju un iemācīties ļoti daudz – gan disciplīnu, gan būt pieaugušākam. Jā, tātad mēs esam ļoti emocionāli saviļņoti un priecīgi. Un, jā, mums ir prieks par mūsu dēlu.”
Arturs Šneiders, Alekša tētis: “Katru reizīti, kad mēs esam atlidojuši šeit pie viņa, kā uz zvēresta nodošanu, mums ir bijis liels emocionāls pārbaudījums, jo tomēr mūsu dēls kalpo mūsu zemītei. Es novēlu jauniešiem pieteikties un droši iet un darīt to, jo tas tevi norūda dzīvei.”
Alda Šneidere, Alekša mamma: “Mēs gribam pateikties arī Latvijas armijai un visiem instruktoriem, un arī visiem, kas bija Aleksim līdzās šajā ceļā, jo mēs redzam, kā viņš ir audzis gan kā personība, gan kā kareivis. Tātad tiešām liels prieks un paldies.”
Jānis Šneiders, Alekša vectētiņš: “Armija ir laba lieta. Alekss mums pavēstīja, ka viņš grib armijā un mēs atbalstījām, ka viņam ir jāiet armijā, jo tā tomēr ir mūsu Latvija. Un man ir prieks, ka viņs te visu ir veiksmīgi pabeidzis. Viņš ir kārtīgs. Šad tad viņš atbrauca pie mums, šis tas tā bija, bet mēs viņam pielabojām, ko vajag. Kā jau jauns jaunietis.”
Vēsma Šneidere, Alekša vecmāmiņa: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tāda ir dzīve, tā mani bērni, kurš jau nu pratās, dienēja, un tā mani mazbērni. Jācer, ka viss būs labi.”
Jānis Šneiders, Alekša vectētiņš: “Mums ir tikai puikas, meitenes nav, bet Alekss ir kārtīgs puika.”

Laima Ozola, Niklāvs Miezis, Lielvārdē

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: baltic-ireland.ie