Šogad saulgriežu laiks daudziem latviešiem Īrijā ir īpašs. Īpašs ar to, ka viena no aktīvākajām un darbīgākajām Zaļās salas pašdarbnieku kopām atzīmē savu divdesmito jubileju. Tautas deju kopa “Karbunkulis” kopā ar saviem draugiem krāšņā un emocionālā koncertā izdejoja, izdziedāja un izspēlēja gan saules ritu caur gadalaikiem, gan savu ilgajos gados uzkrāto pieredzi.
Skaistajā koncertā līdzās jubilāriem piedalījās arī deju kopas “Salinieki” no Londonas un “Rietumkrasts” no Galvejas, Īrijas latviešu koris “LA’IR”, kā arī deju kopas “Dzirnaviņas”, un nedēļas nogales skolas “Saulgriezīte” bērni.
Savukārt skatītāju rindās bija ne vien lūgtie viesi, vietējie latvieši, “Karbunkuļa” draugi un atbalstītāji, vēstniecības darbinieki, Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve, bet arī ļoti īpašs un svarīgs cilvēks – deju kopas dibinātāja Solveiga Slaidiņa. Viņa ir bijusi “Karbunkuļa” vadītāja septiņpadsmit gadus, kopā ar to izdejojusi vairākus deju svētkus gan Latvijā, gan citur pasaulē, piedzīvojusi gan priecīgus, gan grūtus brīžus.
Solveiga Slaidiņa:
“Fantastiski! Es tiešām ar lielu lepnumu skatos uz tautas deju kopu “Karbunkulis”, kurai es esmu dibinātāja. Šodien jubilejas koncerts bija tik ļoti plašs, ar ļoti daudzām dejām, ļoti intensīvs. Tas no viņiem droši vien prasīja daudz spēka.
Es šodien mēģināju varbūt mazāk skatīties uz viņu kājām un to, ko ar tām viņi dara, bet skatīties viņu sejās un izdzīvot līdz ar viņiem dejas stāstu un baudīt šo koncertu.”
I.Mieze: “Vai toreiz, kad tas sākās, tu ticēji, ka tas turpināsies pēc 20 gadiem?”
Solveiga Slaidiņa: “Ja godīgi, tad man jāsaka, ka nē. Bija brīži, kad nolaidās rokas un gribējās iet projām, bet kaut kā laikam saņēmos un sapratu, ka vajadzētu turpināt.”
I.Mieze: “Ko tu viņiem novēli šodien?”
Solveiga Slaidiņa: “Lai turpina mūs pārsteigt ar jaunām dejām, ar jauniem tautastērpiem un varbūt vēl jaunākām sejām kolektīva sastāvā. Lai viņiem viss izdodas! Lai turpinās!“

Pēdējos trīs gadus deju kopu “Karbunkulis” vada Digna Eglīte, kura tajā ienāca pirms daudziem gadiem kā dejotāja. Viņa ir tā, kas tagad māca, motivē, dažkārt sabar, bet vienmēr ciena un mīl savus dejotājus. Un “Karbunkulim” no sevis atdod ļoti daudz.
Digna Eglīte:
“Tas vienkārši ir tevī, tas ir tavs. Kā jau esmu teikusi gan mazajiem dejotājiem, gan lielajiem, ka varbūt tā ir mana misija uz zemes. Kamēr esmu šai saulē, varbūt tas ir tas mans uzdevums nodot nākamajai paaudzei un uzturēt to tagadni vidējai paaudze un jauniešiem. Tāds dzinulis, ka tu vienkārši dedz. Tu iededzies par to, ko tu dari. Tu dedz darot.
Emociju gamma ir liela, ļoti liela. Neticējām, ka mēs to izdarīsim. It kā neticējām, bet tai pat laikā zinājām, to, kā jau parasti saka – ka “koncertā būs”. Man liekas, ka mēs izdejojām skaistu, latvisku saules ceļu ar savām vismīļākajām dejām, arī ar jaunām dejām. Pagaidām ir tāds baigs nogurums, bet emocijas ir tādas, ka sirds dreb no saviļņojuma.
Šim koncertam pirmkārt bija divas nozīmes: pa saules un pasaules ceļu. Vienlaicīgi izdejot saules rituālu un parādīt dejas, ko “Karbunkulis” ir izdejojis divdesmit gadu laikā. Ko mēs gribējām pateikt? To, ka mēs mīlam deju un iedot to mazo kumosiņu no latviešu tradīcijas vietējai publikai, un varbūt atdzīvināt arī latviešos šādas tādas tradīcijas.
Daudzi no “karbunkuļiem” nav bijuši dejotāji. Ir tādi, kas mums šajā sezonā spēra pirmos soļus uz deju grīdas. Līdz ar to nevar teikt, ka viņu motivācija ir “es gribu dejot”. Man liekas, ka tas pirmais ir kopības sajūta ar cilvēkiem, kas tev ir mīļi, dārgi un ar kuriem tev ir kaut kas kopīgs. Tad tu atrodi kaut ko vairāk, ar ko papildināt to kopības sajūtu. Un mums tā ir deja.”

Inga un Uģis ir visilggadējākie “Karbunkuļa” dejotāji, kuri bijuši kopas dalībnieki gandrīz no pirmsākumiem.
Uģis Daņiļevičs-Linčs: “Tad, kad es sapratu to, ka vismaz 4 gadus es te būšu, tad es sāku skatīties, kādas iespējas ir ar to kultūru. Es sajutu, cik mūsu kultūra ir bagāta un ka tā man pietrūkst tieši tad, kad man tai nav viegla piekļuve.”
Inga Rudzinska: “Es dejās ļoti vienkārši ienācu it kā nemanot, šeit, Īrijā. Caur kompāniju, kurā mēs tajā laikā bijām un draudzējāmies. Gribējām kaut kā interesanti pavadīt laiku. Kāds bija uzzinājis, ka meklē dejotājus un teica – varbūt pamēģināsim visi, kas tur bijām? Šobrīd, lai cik ļoti deja man sildītu sirdi un lai cik man ļoti patīk dejot, tie cilvēki, kas ir mums apkārt ir tas lielais iemesls, kāpēc mēs nākam un nākam uz tiem svētdienu mēģinājumiem un dejojam. Mums ir ļoti svarīga tā izpausmes forma un arī tā draudzība.”
Uģis Daņiļevičs-Linčs: “Mēs visi esam lielas personības un tām personībām arī ļauj izpausties. Ir raksturdejas un ir arī demokrātija, kad tu drīksti arī pateikt, ka kaut ko īsti negribas dejot.”
Inga Rudzinska: “Man šķiet, ka ar to cilvēku maiņu, kad viņi nāk un iet, mainās repertuārs, mainās tas, ko gribam ar to pateikt. Dažādi cilvēki katrs grib kaut ko citu pateikt. Kā jau Uģis teica, mums ir demokrātija un mēs varam dejot tiešām to, kas mums patīk. Mēs esam privileģēti tādā ziņa, ka mums nav jādejo noteikts repertuārs, kad mēs negatavojamies noteiktiem svētkiem. Mēs varam dejot to, ko mēs mīlam, Un šobrīd ir tas “Karbunkuļa” laiks, kad mēs dejojam praktiski tikai to, kas mums patīk. Tikai to, ko mēs ļoti mīlam un kas mūs pašus padara ļoti laimīgus. Tā ir ļoti liela dāvana.”
I.Mieze: “Ko jūs novēlat “Karbunkulim” uz priekšdienām?”
Uģis Daņiļevičs-Linčs: Man liekas, ka šo: gāzi grīdā! Prātīgi, bet pilnā ātrumā uz priekšu!”
Inga Rudzinska: “Pilnīgi piekrītu, mums vēl ir tik daudz ko pateikt un ir ko teikt. Mēs noteikti runāsim ļoti skaļi un runāsim caur deju. Es ļoti gribu novēlēt mūsu vadītājai spēku un izturību. Jo vadīt mūs, tādus visus demokrātiskus, ar lielām personībām, bet ļoti skaistām personībām, ir grūti, bet viņa ar to ļoti labi šobrīd tiek galā. Es viņai novēlu arī saglabāt to, ka viņa mums ir “savējā”, bet ir arī skolotāja.”
Juta ir viena no visjaunākajām kopas dejotājām, kura deju iemīlēja jau bērnībā, bet nu jau dažus gadus ir daļa no “Karbunkuļa”.
Juta Janovska: “Man šķiet, ka dzīvojot ārzemēs kaut kas tāds īpašs ir turēt savu saikni ar kultūru un tradīcijām. Tas ir jautri un man šķiet, ka jauniešiem tieši tas patīk, tam visam jāiet kopā. Es vēlos izpaust savas emocijas, protams, parādīt citiem, cik deja ir forša, ka jādejo ar laimi. Man tiešām patīk dejot. Mani vecāki mani nepiespieda, es pati izvēlējos dejot. Es tiešām centīšos turēties pie dejām un turpināt.”
I.Mieze: “Ko tu vari pateikt par šodienas koncertu?”
Juta Janovska: “Grūti, sāpīgi, bet ļoti skaisti. Skatuve ļoti skaisti izrotāta. Ļoti, ļoti labs piedzīvojums.”

FOTO: baltic-ireland.ie

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.