Iestājoties vasarīgi siltam laikam Zaļajā salā, daudzi cilvēki dodas pie dabas un arī pie ūdeņiem. Diemžēl dažkārt vieglprātīga uzvedība vai nezināšana, kā rīkoties kritiskās situācijās, var beigties ar nelaimi. Dažu pēdējo dienu laikā medijos varējām lasīt par vismaz diviem šādiem notikumiem. Svētdien tas beidzās traģiski – jūrā pie Burrow pludmales Dublinā dzīvību zaudēja 15 gadus veca meitene, bet pirmdien, peldoties Emy ezerā Co Monaghan, grūtībās iekļuva 16 gadus vecs pusaudzis, kurš šobrīd kritiskā stāvoklī atrodas slimnīcā.
Slīkstošo puisi ūdenī atrada un malā nogādāja līdzcilvēki, kuri arī tobrīd peldējās ezerā, vēstīja īru mediji. Viņu vidū bija arī mūsu tautiete Dzintra McConnon un tieši viņa, pārmaiņus ar vietējo peldētāju Johnny McConnell, veica zēnam mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu līdz brīdim, kad ieradās neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde.

Sazinājāmies ar Dzintru un viņa dalījās savā stāstā par pirmdien ezerā notikušo.
“Es ar draudzeni gandrīz katru vakaru peldamies šajā ezerā un mums ir nosprausts mērķis, cik tālu un kur mēs peldēsim. Tajā dienā peldoties redzējām divus zēnus, kuri peldēja pāri ezeram. Es vēl draudzenei teicu: ”Paskat, cik viņi ātri peld!” Pēc kāda brīža pamanījām, ka viens no zēniem pagriežas atpakaļ un peld uz krastu. Mēs devāmies tālāk, bet man bija dīvaina sajūta, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Pamanīju, ka uz krasta pusi peldošais puika vairākkārt paiet zem ūdens un uz diezgan ilgu laiku. Teicu draudzenei, ka tas nav normāli, neviens cilvēks nevar tik ilgi būt zem ūdens bez elpošanas. Mēs peldējām pie viņa un, kad es pamanīju, ka zēns ir atkal zem ūdens, es sāku kliegt, saukt palīgā. Mēs bijām gandrīz ezera vidū. Krastā bija daudz cilvēku, pārsvarā pusaudži, un neviens uz maniem kliedzieniem nereaģēja. Kādu brīdi pat nodomāju – varbūt viņi ākstās. Taču tad sadzirdēju, ka kāds vīrietis saka, ka puika ir zem ūdens un, piepeldot tuvāk, redzēju, ka viņš vairs neuzpeld. Ūdenī bija vairāki pusaudži, kuri nira dziļumā un meklēja, līdz viņu atrada. Es kopā ar vienu vīrieti paņēmām zēnu aiz padusēm un nogādājām krastā. Es kliedzu uz tiem, kuri bija pie ezera, lai izsauc ātro palīdzību. Kad mēs jau sākām zēna elpināšanu, kāds no cilvēkiem pienāca ar telefonu un runāja ar neatliekamās palīdzības dienestu, stāstot, kas notiek. Es pat īsti nedzirdēju, ko viņi runāja, jo koncentrējos uz puiša elpināšanu. Citādi es nevarēju rīkoties, es domāju, ka to darītu jebkurš.

Šodien man ir liels atvieglojums, jo ar mani sazinājās zēna mamma un solīja informēt, kā ar dēlu būs tālāk. Es ļoti pārdzīvoju par zēnu, man pašai ir sešpadsmit gadus veca meita. Ir grūti atrast īstos vārdus, bet bērns paliek bērns. Svešu bērnu nav. Ja kādam ir vajadzīga palīdzība, tad tu dari, ko vari.
Kad ātrā palīdzība atbrauca un sāka jau pievienot defibrilatoru, tika konstatēts, ka zēnam ir pulss un to nevajadzēs. Viņu iecēla neatliekamās palīdzības mašīnā, aizbrauca līdz tuvējam futbola laukumam un vairāk kā stundu mediķi darbojās, lai stabilizētu zēna stāvokli. Pa to laiku jau bija atlidojis helikopters un viņš tika nogādāts slimnīcā Dublinā.
Es pati esmu civilās aizsardzības dienesta brīvprātīgā (Civil Defence Member) un mums regulāri ir jāiet uz apmācībām. Tas šajā situācijā ļoti palīdzēja, jo es zināju, kas jādara. Kad mums kursos teica, ka incidentu situācijās vienmēr vajag meklēt palīdzību, es domāju – ko tur meklēt palīdzību, vienkārši pašam ir jādara un jāpalīdz. Taču, kad kaut kas tāds notiek, tu pats negaidi to, kā tu jūties. Tu nevari iedomāties, kā tas būs, līdz pats to nepiedzīvo. Mūs mācīja, ka kritiskās situācijās vajag kliegt, saukt palīdzību, kādam vajag būt tam, kurš dod rīkojumus un kontrolē notiekošo. Šoreiz tā sanāca, ka tā biju es.
Man šķiet, ka ikvienam cilvēkam vajadzētu iziet pirmās palīdzības kursus, bet šādās situācijās ir svarīgi noticēt sev, ka tu to vari, nebaidīties un darīt. Mēs visi esam cilvēki un mums ir jāpalīdz viens otram. Nevajag palikt vienaldzīgiem un nekautrēties reaģēt uz palīdzības saucieniem. Tas kādam var izglābt dzīvību.”

Par Dzintru jau esam rakstījuši iepriekš, pirms dažiem gadiem un, ielūkojoties toreiz rakstītajā, kļūst skaidrs, ka viņas misija šajā dzīvē ir palīdzēt citiem cilvēkiem. Arī šādās kritiskās situācijās.
Cietušajam zēnam novēlam atveseļošanos, bet Dzintrai un Johnny McConnell sakām patiesu un sirds siltu paldies par viņam sniegto dzīvību glābjošo palīdzību.

FOTO no Dzintras McConnon personīgā arhīva

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.