Īrija tūrista skatījumā.

Kādu dienu man zvana Guntiņa no Īrijas un saka, lai braucot es šurp uz …nu, jā, ne jau uz Sorento, bet gan uz latviešu otro dzimteni Īriju, pasērst. Domāts, darīts! Ņemu biedros jauko māsu Vardarbi, īstajā vārdā Santu, kuras uzvārds tulkojas kā Avju gane. Tātad, ja iztulkojam Santas vārdu, tad kopumā iznāk – Svētā avju gane. Cilvēkam ar tādu vārdu gribot negribot jābūt apveltītam ar talismana īpašībām.
Tātad – pērkam lidmašīnas biļetes un aidā! Andra mūs aizved līdz lidostai un ceļojums var sākties.
Kad esam jau iečekojušās un gaidām kāpšanu lidmašīnā, izrādās, ka lidmašīna uz Īriju jau ķu-ķū! esot. Patiesi – monitorā rēgojas uzraksts – Londona! Dodamies meklēt kādu zinošu būtni. Ātri tādu arī atrodam – dūšīgu sievieti formā ar rāciju pie jostas. Uzzinām, ka mūsu lidmašīna būs pēc 3 stundām. Sākumā sapīkām. Būtu zinājušas kāda lidosta ir Dublinā, būtu aiz prieka palēkušās.
Pēc 3 stundām nevienu negribēja ielaist lidmašīnā pirms tas nav atpazinis savu bagāžu. Starp 1245 somām bija jāatrod savējā. Citādi tika piedraudēts, ka bagāža paliks Rīgā. Braucēji bija buntavnieciski noskaņoti un negāja savu bagāžu iepazīt. Rezultātā braucām ar aukstām sirdīm un karstu prātu domādamas – būs vai nebūs mūsu zobbirstes, sausās zupas un veļas gabaliņi atbraukuši ar mums. Paldies visiem svētajiem – bagāža mūs sagaidīja, laiski vizinādamas uz lentas! Taču uzbrukumi tai vēl nebeidzās. Ik pēc pusstundas pa skaļruni tika ziņots – sargājiet bagāžu citādi tā var tik iznīcināta. Sēdējām uz savām somām, kā vistas perētājas – ja nu pēkšņi karš, tā teikt!
Autobusu satiksme Īrijā ir perfekta. Autobusi ir tīri, šoferi baltos kreklos, autobuss pienāk minūte – minūtē. Maldīgi nospriedām, ka varbūt tāda pati ir Īrija. Ai, kā gan mēs alojāmies!
Pirmais iespaids par Īriju bija no lidostas. Biju pieradusi pie skaistām lidostām – Prāgas, Londonas, Milānas un arī Rīgas. � eit mūs sagaidīja angārs ar pāris krēsliem, kurus, neskatoties uz to, ka tie vispār bija niecīgā daudzumā, ik pa brīdim slēdza. Miskastes pie krēsliem nebija. Ja radās kāds “musors” krēslā sēdētājs to drīkstēja mest zemē, atstāt uz krēsla un tamlīdzīgi. Tad nu krēslus ik pa laikam slēdza, lai savāktu šos atkritumus. Mums neizdevās iekarot krēslus. Sēdējām uz mazas, šauras palodzītes un gaidījām savu rīta autobusu. Pabu palodzes vispār Īrija neviens neslauka. Svētā avju gane kādreiz bija strādājusi Vecrīgas kafejnīcā. Un esot bijis tāds nolikums, ka darbiniekiem katru rītu jānoslauka savas ēstuves palodzes. Īrijā šāda nolikuma nav. Cik ar dibeniem palodzes putekļus izstumda, tik labi. Tā kā stūraini dibeni nemēdz būt, tad stūros parasti ir putekļu kārta 12-pirkstu zarnas augstumā.
Īrijā ir iespaidīga daba – lielās klintis pie Atlantijas okeāna, alas, kur pirms 1000 gadiem dzīvojuši lāči, karaļu kapenes un vieta, kur kādreiz upurēti cilvēki, 500 gadus neskarts mežs, pilis. Sākumā pilis likās uzrunājošas. Lielas, pelēkas iespaidīgas. Pēc pāris tādu piļu aplūkošanas tās sāka jau nedaudz nospiest garu. Kāds ir nosaucis šo salu par Smaragdzaļo un sacījis, ka Īrijā sastopami 43 zaļo krāsu toņi. Varbūt esmu nedaudz daltoniķe, bet man vairāk izskatījās, ka tur sastopami 43 krāsu pelēkie toņi. Uz katra soļa Īrijā redzami pelēki akmeņi. Savus zemes gabalus viņi apjož ar pelēku akmeņu sētām, kas diezgan neglīti izkropļo skaisto zaļo pļavu.
Kāds vietējais īrs mūs aizveda ciemos uz fermu pie brīva vīrieša, kuram piederēja 160 govis un 100 aitas. Taisnību sakot gan jāsaka, ka šī manta nepiederēja viņam vienam, bet kopā ar mammu. Un mamma bija tā, kas noteica visu šai fermā. Viņa tūdaļ arī izvēlējās līgavu savam dēlam – Svēto avju gani, kaut gan mēs tur bijām 3 brīvas tautumeitas. Vietējais īrs mums stāstīja, ka mammas Īrijā pārsvarā izvēlas dēliem sievas. Ja mamma saka – šo tu neprecēsi, viņš neprecēs arī.
Tie latvieši pie kuriem bijām ciemos, dzīvo labi. Vismaz salīdzinot ar to, kā viņi dzīvoja šeit, Latvijā. Guntiņa kopā ar vienu citu meiteni īrē 2-stāvu māju. Latvijā viņa dzīvoja dzīvoklīti bez ērtībām, vienā istabiņā ar 2 savām meitām.
Vienu dienu nolēmām aizbraukt uz Galveju. Pilsēta kā pilsēta, tikai izskatījās nedaudz tīrāka kā piemēram Limerika. Pilsētas laukuma vidū nolikts tāds kā monuments, kā mākslas darbs. Izskatījās nedaudz pēc dzenskrūves, pie tam norūsējušas no vienas vietas. Apspriedāmies ar Avju gani un nospriedām, ka varbūt tā ir “Titānika” skrūve.
Turpat pie smukā laukumiņa nolēmām ieiet vienos burgeros. Nopirkām ko nu tur piedāvāja un ar paplātēm devāmies uz otro stāvu. Jutāmies mazliet pārsteigtas, kad ieraudzījām sēžamos – tādi kā mīkstie vilciena soli, visi sadīrāti lupatu lēveros, trūka tikai atsperu galu, kas sprauktos laukā. Apsēdāmies pie loga uz mazāk sadīrātajiem. Skats no loga atdūrās zaļā mājiņā, kur ik pa brīdim iekšā- ārā staigāja cilvēki, pārsvarā vīrieši. Kad pusbulku jau biju pievārējusi un smadzenēm pieplūda enerģija, sapratu, ka tā mājiņa ir publiskā tualete. Mjā, neteikšu, ka mana apetīte uzlabojās.
Īriem it kā garšojot saldumi. Kuriem gan tie negaršo. Tomēr īru saldumi pie sirds iet ne visiem latviešiem. Guntiņa mums pastāstīja, ka, vismaz viņu reģionā, esot ļoti iecienīti eļļā vārīti pončiki ar putukrējuma pildījumu. Reiz iegājām arī vienā konditorejā. Par 5 EUR tur varēja nopirkt ķapļapīgu pīrāgu ar zafti pa vidu. Mēs tādu cepām apmēram 1.klasē un apēdām klusi ar ģimenes locekļiem, lai citi neredzētu, ka neesam vēl iemācījušies konditoru mākslu.
Mazliet mūs izbrīnīja īru skolas. Guntiņas abas meitas tur mācās jau 2 gadus. Katru rītu viņas mūs modināja ar īru tautas dziesmu skaņām, kuras tika vilināts laukā no īpašām stabulēm. Izrādās, ka stabulēšana īru bērniem ir obligāta. Nu, ne gluži obligāta. Ir iespēja izvēlēties – mācīties stabulēt vai apstrādāt metālu. Vēl no izvēles priekšmetiem esot jāizvēlas vai nu franču valodu vai mājturību. Tā jau ir, kāda tur mājturniecei vairs franču valoda, un kāda gan smalkai dāmai ar franču valodu rosīšanās pa virtuvi. Meitenes bija izvēlējušās stabulēšanu un franču valodu. Viņas iedeva pastabulēt arī mums, kā arī atstabulēja skolā uzdoto. Skanēja labi un, domāju, ka viņas droši varēs stabulēt īru kāzās un pelnīt ar to iztiku, ja vien būs tāda vēlme. Visumā par Īriju nevar teikt, ka šī zeme ir mīlīga. Mums radās iespaids, ka tā ir paskarba un pelēka. Kaut arī cilvēki tur ir smaidīgi, tomēr lielākā daļa izskatās tādi kā pamīcīti un apbružāti. Var jau būt, ka tas kaut kādā mērā liecina par to, ka “skaistums nāk no iekšām”, tomēr man personīgi labāk patīk, ja iekšējais skaistums kaut nedaudz parādās arī uz āru.