Arhibīskapa Elmāra Rozīša sveiciens vasarsvētkos tautiešiem ārpus Latvijas.

ELMĀRS ERNSTS ROZĪTIS
Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps.
1999.gadā par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar III pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni
Elmārs Ernsts Rozītis dzimis 1948.g. 30. martā Vācijā, Eslingenā pie Nekaras. Uzauga intelektuālā ģimenē, mācītāju dzimtā, garīdzniecības tradīcijām bagātā mājā. Tēvs mācītājs Elmārs Voldemārs Rozītis (1909-1981). Māte, Anni – Erna (Stange) Rozīte (*1920) strādāja kā bērnu ārste. Vectēvs Ernsts Stange – Rīgas Mārtiņa baznīcas mācītājs, vecāmāte Anna Stange – zobārste.
E.E.Rozītis apmeklēja Eslingenas Plīnsavas pamatskolu (1954 –1958), pēc tam mācījās Georgi humanitārajā ģimnāzijā (1958-1966) ar latīņu valodu kā pamatvalodu un sengrieķu valodu. Studēja trijās universitātēs: Tībingenas, Hamburgas, Vīnes. Nolika eksāmenu baznīcas mūzikā, ieguva arī ērģelnieka akreditāciju. Viņa mācību spēki bija ievērojami teologi: Helmuts Tīlike (Thielicke), Ulrich Wilchens, Kurt Lüthi u.c. 1973.gadā E.E.Rozītis Tībingenas universitātē teicami nolika valsts eksāmenu evanģēliskajā teoloģijā un saņēma ieteikumu akadēmiskajam darbam.
Tomēr viņš deva priekšroku baznīcas darbam, jo tolaik latviešiem bija ļoti vajadzīga garīgā aprūpe. Par mācītāju viņu ordinēja tēvs, prāvests E.V.Rozītis 1973.g 13. maijā. Kā mācītājs viņš aprūpēja latviešu draudzes un kopas Memingenē, Etlingenē Freiburgā, Kaizerlauternā, Minhenē, Vircburgā, Eslingenā, Ludvigsburgā. 1973. – 1975.g. blakus draudzes darbam specializējās baznīcas administrācijā, pedagoģijā, homilētikā, nolika augstāko Baznīcas eksāmenu.
Trīsdesmit četru gadu vecumā E.E.Rozīti ievēlēja par Vācijas iecirkņa prāvestu un Baznīcas virsvaldes locekli, kopš 1987.g. viņš arī Baznīcas virsvaldes prezidija loceklis. Kā prāvestam E.E.Rozītim bija uzdevumi rietumu Eiropas baznīcu sadarbībā, dienesta braucieni uz Angliju, Zviedriju, Ameriku, Austrāliju.
1994. g.1.maijā E.E.Rozīti iesvētīja par Latviešu ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapu.

Ak tu priecīga!

Dzīve tālu no tēvzemes Latvijas mums var iemācīt redzēt būtisko. Kas ir būtībā Ziemsvētki, ja dzīvojam vietā, kur ap šo laiku vasaras svelme liek meklēt dzesinājumu jūrā? Un kas būtībā ir Vasarsvētki, ja dažu zemju latviešiem tie iezīmē pāreju no rudeņa uz ziemu?

Visu zonu Vasarsvētku raksturo kristīgo prieks par Svētā Gara dāvanu. Par Dieva klātbūtnes dāvanu. Viņš, kas ir no mūžības uz mūžību, Viņš, kas radījis visu pasauli un kam tā pieder, Visuvarenais un Jēzū Kristū vēsturiskais, Viņš ir mums tuvs. Tik tuvs, ka var sacīt, ka Viņš ir ar mums, jā, mūsos. Viņa klātbūtne dara drošu, mierīgu un priecīgu. Tā vieno Baznīcā, savā būtībā svētā un pilnvarotā, bet reizē savos organizatoriskos veidojumos tik nepilnīgā.

Dziesma „Ak tu priecīga” katrā no trim galvenajiem kristīgiem svētkiem dod īsus raksturojumus. Vasarsvētkiem tie ir: „Svēts Gars ir nācis, svētīt mūs sācis.” „Gars sirdis silda, dāvanām pilda.” „Gars, kad sirds grūta, prieku mums sūta.” Šīs dāvanas novēlu lasītājiem, lai tas, ko visvairāk lasām un dzirdam mūsu dzīvē, kā šajā dziesmā patiesi varētu būt „Prieks”!

Arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis.