Gliemežu lasītājas bēdu stāsts.

Pirms apmēram diviem mēnešiem Īrijā ieradās Dace kopā ar vīru. Viņa neatbrauca uz „dullo”, bet gan pie latvieša Valda Īrijas Austrumkrastā lasīt gliemežus. Tomēr viss nebija tik rožaini, kā sieviete cerējusi.

Bija cerējusi uz lielāku algu.
Par iespēju lasīt gliemežus Dace uzzinājusi no paziņām – cilvēki ieteikuši doties pie Valda. Sacīts, darīts. Taču viss nav bijis tā, kā iepriekš cerēts. Proti, dzīvot gan bijis kur, arī uz gliemežu lasīšanas pleisiem darbinieki vadāti ar mašīnu, taču alga gan nav bijusi tāda, kā iepriekš cerēts. Dace, kura sevi nodēvēja par vienu no labākajām gliemežu lasītājām, dienā salasījusi gliemežus par apmēram 35 eiro.
Problēmas esot bijušas ar to, ka Valdim nav bijušas apdrošinātas automašīnas, ar kurām izvadāti gliemežu lasītāji, tādēļ labākās vietas gājušas secen, bet nācies braukt tur, kur nav Garda. Turklāt, sākumā, kad Dace ar vīru ieradusies pie Valda, viņiem maksāti 1,60 eiro par kilogramu salasīto gliemežu, taču drīz vien cena nokritusies uz 1,40 eiro.

Cer atrast darbu pie īra.
Valdis darbiniekus izmitina divās mājās. Protams, ne jau par brīvu – istaba ir jāapmaksā. Dace sākusi prašņāt un lūkoties apkārt pēc cita darba. Tas „bosam” neesot paticis, un viņš laulāto pāri izmetis no mājas, apgalvo Dace.
Abi gan atraduši istabiņu, bet tā izrādījusies par dārgu. Pāris bijis tuvu izmisumam – mājās iztikas līdzekļus taču gaida četri bērni, bet cerētās naudas nav!
Tieši šī iemesla dēļ Dace vērsās pie masu mēdijiem, cerot, ka pēc šī stāsta izlasīšanas atsauksies kāds izpalīdzīgs cilvēks un palīdzēs viņiem atrast labi atalgotu darbu. Tiesa gan, dažas dienas pirms raksta publicēšanas Dace piezvanīja un pastāstīja, ka, iespējams, dabūs darbu pie Braiena – īra, kurš arī nodarbojas ar šo pašu biznesu. Vietējie gan neslavē arī Braienu, bet tieši otrādi – nopeļ.

Samaksa nekad nekavējas.
Viss patiešām izklausās gana ļauni, tādēļ sazinājāmies ar pašu Valdi. Telefonsarunā viņš apstiprināja, ka saviem darbiniekiem par vienu kilogramu gliemežu maksā 1,40 eiro. Uz jautājumu, kā sauc firmu un, vai tiek maksāti nodokļi, „biznesmenis” atbildēja, ka tuvākā laikā tikšot atvērta firma. Patlaban, cik noprotams, viņš ir pašnodarbinātais. Tātad, pie viņa cilvēki, atbilstoši likumdošanai, strādā nelegāli.
Sazinājāmies arī ar vienu viņa bijušo darbinieku, kurš gan vairākus mēnešus jau strādā citviet. Šis cilvēks, kurš nevēlējās sabiedrībai atklāt savu vārdu, pastāstīja, ka maksa par gliemežiem esot atkarīga no sezonas. Ziemā, kad šo iecienīto delikatešu nav tik daudz, saimnieks maksā vairāk par katru salasīto kilogramu, bet „labajās sezonās” mazāk. Lai arī kāds ir saimnieks, taču pret saviem darbiniekiem naudas ziņā bijis godīgs – ar samaksu nav bijusi kavēšanās, un vienmēr viss samaksāts laikus. Algas apjoms – tas, protams, ir diskutējams jautājums un atkarīgs lielā mērā no katra paša.

Darbs atkarīgs no paisuma un bēguma.
Gliemežu lasīšana nebūt nav viegls darbs, lai arī kā tas izklausītos. Viss darba grafiks ir atkarīgs no paisuma un bēguma. Kā jūra atkāpjas, cilvēki dodas lasīt gliemežus. Parasti tas ir divreiz diennaktī, katru reizi vidēji pa 3,5 – 4 stundām. Arī naktī. Jābūt ir īpaši uzmanīgiem, jo īpaši tumsā, kad jūras tuvošanos laikus var nepamanīt un tad nākas ar smago, gliemežiem pilno maisu meklēt krastu. Protams, gadās paklupt, un zilumi – tas ir jau kas ļoti pierasts. Un vēl, dažam labam, lasot gliemežus, divu nedēļu laikā, izdevies nomest pat septiņus kilogramus.
Taču stāsts par 35 eiro lielu peļņu neesot gluži patiess. Proti, naskākie lasītāji vienā dienā spējot salasīt pat 70 kilogramus. Tiesa gan, jābūt fiziski izturīgam cilvēkam. Mūsu informācijas avots atklāja, ka tas esot izdevies tikai rūdītiem lauku cilvēkiem, pilsētniekiem esot grūti konkurēt. Viņam izdevies dienā salasīt maksimums 50 kilogramus. Līdz ar to peļņa dienā bijusi ne lielāka par 70 – 80 eiro, no kuriem vēl tiek atskaitīta nauda par dzīvošanu un transportu.
Lieki teikt, ka šiem cilvēkiem, kuri strādā pie Valda, nav PPS, nav arī nomaksāti nodokļi…
Kā gan „uzņēmējam” izdodas palikt nepamanītam Īrijas varas iestādēm? Tam ir divi iemesli: pirmais – gliemežus lasa jūrā, tālu prom no „svešām acīm” nevis pilsētas centrā, otrais – biznesa ģeogrāfiskā atrašanās vieta ļauj manipulēt ar Īrijas un Ziemeļīrijas likumiem.

Latvijā nav sliktu atsauksmju.
Runājot par pašu „bosu” Valdi, avots neslēpj, ka pēc rakstura bijis smags cilvēks, ar krietnu bagāžu, kuram, patīk pakacināt cilvēkus un lūkoties uz viņu reakciju. Viņš savulaik esot izbaudījis arī cietuma dzīvi.
Zināms, ka pie Valda darbu pārsvarā meklē cilvēki no Valmieras rajona puses, vairums no Salacgrīvas. Tādējādi sazinājāmies arī ar Salacgrīvu. Taču tur par Valdi neviens neko sliktu nebilda. Jā, ir dzirdēts, ka kāds vīrs piedāvājot darbu Īrijā pie gliemežu lasīšanas, cilvēki labprāt braucot. Un neesot dzirdēts, ka kāds būtu piekrāpts vai dziļi sašutis par solījumu nepildīšanu.
Te nu jāpiebilst, ka gliemežu vīrs būtu tik ļauns, kā par viņu stāsta Dace, tad informācija aplidotu gan Īriju, gan Latviju, jo letiņu pasaulē tomēr ir maz. Taču tas nav noticis.

Skandāls pirms pusotra gada.
Vietā atgādināt, ka šī nav pirmā reize, kad parādās sūdzības par gliemežu lasīšanu Īrijā. 2005. gada rudenī Latvijas plašsaziņas līdzekļos parādījās ne viens vien raksts par kādu visai nepatīkamu notikumu. Laikraksts Diena ziņoja, ka kāds Īrijas darba devējs, kurš gliemežu lasīšanai ir piesaistījis darbarokas no Latvijas, strādniekus ir pametis uz neapdzīvotas salas. Saimnieka atstātos gliemju lasītājus krastā nogādāja glābēju laiva. Lietai lielu uzmanību pievērsa arī Īrijas mediji. Taču likumsargi nesaskatīja likumpārkāpumu.
Vēlāk paši gliemežu lasītāji gan apgalvoja, ka viss lielais tracis bija bez pamata. „Mūs uz salas neviens nepameta, nebija nekādu briesmu, klimatiskie apstākļi bija „latvietim kā konfekte” un notikušais ir konkurentu inspirēts pārpratums” — tāda bija trīspadsmit Latvijas viesstrādnieku versija par notikumu. Arī pats boss paskaidrojis, ka nav noticis nekas briesmīgs – vienkārši laivai, ar kuru vajadzēja braukt pakaļ strādniekiem, salūzis motors.
Mēs nebūt neapgalvojam, ka šie stāsti ir saistīti. Bet, vai tā ir nejaušība, ka arī toreiz uz salas bija tieši Valmieras rajona, un arī tieši Salacgrīvas iedzīvotāji?

Katrs pats savas laimes kalējs.
Valdis ir viens topošās filmas Starpstāvoklis varoņiem – filmēšanas grupa pie viņa ir nodzīvojusi ilgāku laiku. Tādēļ publicējam filmas Sib-Īrija producentes Laimas Freimanes viedokli:
„Gribētos padalīties savos novērojumos, kurus, bez šaubām, arī var nosaukt par subjektīvo viedokli. Tomēr – par viedokli.
Latvijā, kā mēs visi zinām, valda grūti laiki. Šādu vai tādu iemeslu dēļ mēs bēgam no šīm nepatikšanām: cits no naudas trūkuma, cits – no birokrātijas šausmām, cits savukārt no nespējas tikt cauri lobētāju rindām, un daudz citu iemeslu. Citi varbūt teiks – nē, nebēgam, meklējam labākas iespējas un labāku dzīvi. Vai nav vienalga kā to nosauc – stāsts ir par citu.
Daudzi pazīstam viens otru patiesībā arī mazajā zemē Īrijā. Un kā jau latviešiem pierasts – viens par otru visu zinām, pat labāk nekā es pats par sevi. Šī labā īpašība piemīt latviešiem visur, lai kur tie dotos. Arī par Valdi to varētu teikt, mēs, kas esam apkārt, notiekti zinām visu.
Tad, kad Valdis pilnīgiem angliski nerunājošiem, neko no Īrijas darba sistēmas nesaprotošiem, nekad vai gandrīz nekad citās zemēs nebijušajiem no Latvijas piedāvā salīdzinoši milzīgu algu – tajā brīdi tikai retais saka: nē, man to nevajag. Taču padzīvojot mirklīti Īrijā, saprotot, cik tomēr daudz mums ir cilvēcisko vēlmju (drēbītes, mašīnīte un daudz kas cits), pēkšņi saprotam – citiem maksā vairāk. Taču man gribētos pajautāt: kādas tad ir šo pretenziju cēlāju zināšanas, kas tiek darīts, lai paši ietu uz augšu un pakāpeniski ieņemtu labākus un labākus amatus? Vai tiek vakaros sēdēts ar angļu valodas gramatikas grāmatu un skatīts televizors ar angliski runājošajām pārraidēm? Vai tiek apgūta jauna profesija, kura var noderēt Īrijas vai citas valsts tirgū? Vai tiek pieliktas pūles, lai dotos jauna darba meklējumos? – Skumji, taču visbiežāk atbilde skanēs: nē, nekas no minētā netiek darīts. Retos gadījumos atbilde būs pozitīva. Es neesmu par nodokļu nemaksāšanu, es neesmu par cilvēku apkrāpšanu, es esmu par paša cilvēka vēlmi attīstīties un nekraut citam virsū, kaut vai šajā gadījumā – Valdim, atbildību par izaugsmi. Reiz biju kādā nelielā darba vietā klāt pie nedēļas algas sadales, kur samaksa veikta izejot no padarītā darba apjoma: tas pārliecināja, jo mazākā bija zem 100 Eur nedēļā, bet lielākā – virs 300 euro. Visiem kļūst skaidrs – latviešu teiciens „katrs pats savas laimes kalējs“ strādā vēl joprojām!
Veiksmi tiem, kuri paši cīnās un nesviež ar akmeņiem tiem, kas kaut ko dara!“

Uzziņai:
Īru kompānijas Dundalkas apkārtnē par vienu kg maksā sākot no 1,80 eiro, ziemā no 2 eiro.

Zināšanai:
Tikai pirmā brīdī šķiet, kas tad tur, var strādāt arī nelegāli. Bet, ilgāk padzīvojot Īrijā, nelegāla uzturēšanās valstī var radīt nopietnas problēmas, jo jebkurā Eiropas Savienības valstī kā tūrists Latvijas pilsonis (vai iedzīvotājs) var uzturēties tikai trīs mēnešus gadā. Turklāt, strādājot nelegāli, jūs nevarat saņemt pabalstus. Un, jāsaka, ka Īrijā pabalsti ir daudz un dažādi. Piemēram, jūs nevarat saņemt pabalstu par saviem Latvijā esošiem bērniem (pabalsts 1000.- eiro gadā bērniem līdz sešu gadu vecumam), vai bezdarbnieka pabalstu, maznodrošinātā pabalstu u.t.t.
Arī slimnīcas izmaksas tūristiem ir vairākas reizes lielākas nekā Īrijas iedzīvotājiem (ja Īrijā jums vai partnerim ir legāls darbs, jūs esat Īrijas iedzīvotājs).
Parasti ar laiku rodas vēlēšanās iegādāties automašīnu vai pat nekustamo īpašumu. Tad svarīga būs jūsu bankas konta vēsture. Protams, ja esat nelegāli, uz kredītu iegādāties neko nevarēsiet.