Šādas tādas apsargu problēmas.

LASĪTĀJA RAKSTS.

Bouncers problems and secrets in Ireland.

Kāds paziņa izteica man priekšlikumu piestrādāt naktsklubā. Es piekritu un sāku strādāt kā apsargs. Mans pirmais priekšnieks bija Īrs Kirans. Viņš organizēja apsardzes darbu vairākās nakts iestādēs klientiem, kuri bija gatavi maksāt par šo pakalpojumu aploksnē. Tā nu ik nedēļas nogali traucāmies ar ātrumu 150km/h priekšnieka vadītā autiņā uz darbu un ar tādu pašu ātrumu četros no rīta atpakaļ. Kirans bija maza auguma, vienmēr seksuāli apsēsts vīrelis. Strādājot kopā, daudzkārt nācās apšaubīt viņa garīgo veselību. Mums vienmēr bija jāklausās viņa izdomājumos par asiņaini vardarbīgiem varoņdarbiem, kuros viņš bez žēlastības kādu esot iekaustījis. Atceros reizi, kad man tika ieteikts internetā uzmeklēt video sižetu, kurā kaut kāds tēvainis mazam kaķēnam ar neasu nazi lēni nogriež galvu. Mūsu priekšnieks vienmēr nēsāja kabatā kasteti un mēdza iekaustīt neaizsargātos. Salīdzinoši bieži bija konflikti, kuros apsargi tika iejaukti kautiņos ar priekšnieka ienaidniekiem. Arī kluba īpašnieks Lims bija lielu iekšējo problēmu cilvēks. Viņa lielākā problēma bija alkohols, savukārt mūsējā – bosa draugi.
Apsardzē tika nodarbināti poļi, lietuvieši, viens ukrainis, brazīlietis, čehs, pāris melni zēni un kādi pāris īri. Kad komandu atstāju, viņu starpā parādījās arī rumāņi un afgāņi. Lielais imigrantu īpatsvars šeit tika organizēts ar nolūku. Īrijā likums aizsargā piedzirdītos klientus. Ir pienākums uzņemties atbildību par tālāk notiekošo.Oficiāli stipri iereibušus cilvēkus (tas ir tos, kuri jau gāžas no kājām) klubos neielaiž, saistībā ar nespēju uzņemties atbildību, bet neoficiāli tāpēc, ka kaktu piegānītāji un tualetēs gulētāji peļņu nenes. Un, protams, ka ir nepieciešami cilvēki, kuri samaņu zaudējušos iznes no iestādes. Ir ērtāk, ja šie cilvēki nerunā tekoši angliski, jo tad var attaisnoties, ka darbinieki nav sapratuši pavēles. Starp imigrantiem ir vieglāk atrast cilvēkus ar cīņas prasmēm, un par apsarga algu šie cilvēki vienlaicīgi pilda arī miesassargu funkcijas, dara netīru darbu, palīdz pārvietot mēbeles, ienest preces. Skaitliski uz katriem 50 klientiem klubā ir jābūt vienam apsargam. Rupjš, kauslīgs apsargs, uzņemoties paša risku, īslaicīgi spēj kontrolēt/iebiedēt arī lielāku cilvēku skaitu. Manā praksē kolēģi 2006. gada maijā salauza degunu un žokli cilvēkam, kuru manuprāt bija iespējams sliktākajā gadījumā vienkārši izgreznot ar roku dzelžiem. No izdarītajiem sitieniem radās plēstas brūces uz sitēja rokām un cietēja sejas. Tas apsargam var būt liktenīgi. Man 2006. gada septembrī nācās savaldīt trīs meitenes, kuras saplēsa kreklu un ar nagiem saskrāpēja seju vīrietim. Pēc konflikta pamanīju skrāpētu brūci arī uz savas rokas. Principā apsarga pienākums nav izšķirt kaušļus, pienākums ir sargāt apkārtējos klientus no iespējamām traumām. Bet pat īru sabiedrībā ir priekšstats, ka apsargam ir jābūt kauslim, un savukārt apsargi bieži cenšas tēlot filmu varoņus. Laba skata pēc klubos pa durvīm laukā bieži slaidi lido maziņi un viegliņi zēniņi. Savukārt lielie un būdīgie parasti tiek nomierināti diplomātiski, kā to paredz likums.
2006. gada augustā pabeidzu apsardzes kursus. Sākām instruēt pārējos komandas dalībniekus, izskaidrojot viņiem likumus, tiesības un pienākumus. Mana ideja kā nedaudz nopietns joks bija – ārkārtas situācijās kaušļus izolēt ar tīkla palīdzību, un, sapītus kā plēsīgos zvērus zooloģiskajam dārzam, tos piegādāt gardai. Darba raksturs kļuva inteliģentāks, leišu puiši un čehs centās darbu darīt godprātīgi, neslinkoja. Veidojās laba komanda. Mēs saņēmām pārmetumus no priekšnieka puses, ka neesam pietiekami agresīvi, jo Kirana ienaidnieki, biežāk sāka uzbrukt naktsklubam ar mērķi viņu piekaut. Vienā šādā uzbrukumā man gadījās dabūt zilu aci. Tanī naktī melnajam puikam bija sasista kāja un čeham divi izsisti zobi. Te nu jāteic, ka īru tiesību sargājošajām instancēm būtu daudz iebildumu. Bet jebkurā komandā jātur svēts vienotības likums, par pārējo drīkst domāt pēc padarītā. Bija Kiranam arī citas problēmas – nācās nepārtraukti mainīt mašīnas, jo cilvēki tās atpazinuši, centās apskādēt. Kolektīvs brīdināja Kiranu par vēlmi pāriet oficiālā darbā pie īpašnieka. Sākās darbinieku izstumšana un jaunu vervēšana. Jaunie ātri solidarizējās ar vecajiem, un problēmas tikai turpinājās.
Ziemassvētkos man un otram latvietim radās izdevība neizpildīto solījumu bārstošo patronu atstāt un pāriet citā darbā, kurā darba laiks beidzas precīzā laikā un nav jānēsā netīras, uz biksēm tekošas miskastes. Šobrīd strādājam īpašākā nakts iestādē www.clubfabric.com. Darbā jātīra nekas nav, darām tikai savu tiešo darbu, gadās, ka kāda slavenība atbrauc. Ir, protams, problēmas. Lielākā no tām – licenzes nokārtošana. Apsardzes kursi pabeigti augustā, informācija par licenzes oficiālu pieprasīšanu saņēmām īsi pirms 1. aprīļa (Tas ir datums, no kura oficiāli stājas spēkā noteikumi par licenzētu personālu). Pieprasījām to attiecīgās instancēs, nosūtījām dokumentus un samaksājām 130.- eiro. Pēc 4 mēnešiem saņēmām papildus pieprasījumu sadabūt kriminālo ierakstu sertifikātu ar oficiālu tulkojumu un krāsainu pases kopiju. Zvanīju uz vēstniecību, tur atbildēja, ka jāierodas personīgi. Darba dienā, darba laikā, tas man izmaksās no 50.- līdz 80.- eiro un aizņems vismaz 16 stundas. Nekas netika minēts par summu, kāda man būšot tai vietā jāmaksā. Atbildes saņemšanu gan es varot lūgt kārtot pasta sūtījuma veidā. Godātie tautieši! Es jau gan labi saprotu, ka eksistē neskaitāmi iemesli, kāpēc šodien 2007. gadā daudzu formalitāšu kārtošana ir ļoti darbietilpīgs process. Jo pēdējais 21. gadsimta Iekšlietu ministrs bija Māris Gulbis. Bet man nav skaidrs, kāpēc man uz Dublinu nav jābrauc ar zirga ratiem. Man jau ir izveidojusies jauka sadarbība ar tiesību sargājošajām iestādēm Īrijā. Ir gadījies nodot uzglabāšanai (cerams labākai nekā pirms tam), bises apzāģi šaušanas gatavībā, kurš iepriekš ticis izzagts Balibonijas gardas ofisam. Visnotaļ bez problēmām varu palūgt, lai naktskluba klienti ar parakstiem apliecina, ka mans darbs viņus valdzina. Domājams, ka man minēto papīrīti vienkāršāk būs mīļi palūgt Īrijas oficiālajām instancēm.
Gada darbs un labs kursu pasniedzējs ir daudz ko man iemācījuši pa šo laiku. Ir jau gan arī Latvijā vairāku gadu pieredze, kā vienam tikt galā ar bīstamām dzīvām būtnēm. Ar klientiem vajag apieties kā ar meža zvēriem. Nedrīkst iekārot svešas mātītes, skatīties acīs. Jābūt kā klintij un bezpersoniskam. Jāparedz situācijas, kurās var izraisīties cīņas par ļoti lielām vērtībām un ideāliem. Starp citu, profesionāls apsargs var strādāt tā, ka vismaz 90% cīniņu nemaz netiek uzsākti. Bet vienlaicīgi klientiem jāapzinās tava cilvēciskā iejūtība un labvēlība. Ja tu strādā, tad tā nav vieta, kur iespējams iepazīties ar cilvēkiem. Īrijā svarīgākā darba sastāvdaļa ir saplēsto glāžu ierobežošana, jābūt trenētam reaģēt uz nekārtībām un pat ugunsgrēku. Jāredz invalīdi un jāpalīdz tiem. Jāsaķer klūpošie un krītoši.
Lielākā problēma? Nu, protams, ka sievietes. Oficiāli sievietei Īrijā vīrietis drīkst pieskarties tikai, ja viņa pieskaras vīrietim. Lietot spēku? Pasarg, Dievs! Bet apsardzes darbā strādājošu sieviešu tik pat kā nav. Vienīgais, ko viņas līdz šim kaut cik respektē, fotogrāfēšanu. Bet kaujas ļoti bīstami, grābj kājstarpē, skrāpē, sit pudeles pret galvu. Vienmēr uzbrūk organizētās grupās. Mazākās problēmas, gadās, ka pietrūkst profesionāla aprīkojuma, nav pietiekams monitorings, ir vietas, kur tiekam pakļauti nepamatoti lielam riskam. Ko vēlētos pateikt jebkuriem publisko iestāžu apmeklētājiem? Esmu pārliecināts, ka daudzos gadījumos daudziem pietrūkst spējas pieciest citu cilvēku skaļumu un bravūrību, un atmetiet taču tendenci izrādīt agresivitāti pret citiem.

Lai jums jauki vakari draugi!
Jānis Asariņš.

Autora zīmējumi. Uzklikšķināt, lai redzētu pilnā izmērā.