VIKTORIJA
…
Naktī gulbji pie loga man nāk
un tumšajā ūdenī klusē.
Es neprotu dzīvot savādāk -
tikai ar gulbjiem sirds pusē.
Vēja vārdi ir tukši kā caurvēja vārti,
man nav spēka tos saturēt ciet.
Dzīve paiet kā mirklis – ātri,
tikai mākoņi iet un iet,
aizpeld tur, kur līdz apvārsnim jūra.
Man par maz vēl. Man nepietiek.
Kalnam pieglaužu kaistošo vaigu -
sūnām apaudzis akmens prot dziedēt.
Varbūt, izlūgšos akmenim laiku -
plaukstās neizsmelts siltums grib ziedēt.
Naktij neslēpšu vārdus, kas pulsē
pirkstu galos, atverot logu -
gulbji atnāk un paliek sirds pusē,
lai es vārdiem dzīvību dotu…
DUBLIN.
2007