VIKTORIJA
Tas nekas.
Rudens smaržo pēc vientulības
vējā sakļautiem spārniem.
Es atpakaļ vasarā gribu
pie brīviem no ikdienas putniem.
Uz galda guļ papīra lapa -
to nevaru nolikt plauktā:
citu dzīvi liek dzīvot man roka,
nemaz neprasot,
ko tas man maksā.
Logā nakts
iekar aizkaru trauslu.
Raso elpa kā rīts
stikla rūtīs.
Logs ir vaļā. San gaiss.
Klusi vasarai saucu
mani neaizmirst
vientuļās rudens naktīs.
Tas nekas.
Baltos mākoņos aizpeld dienas,
naktīm paliek
to iedegto zvaigžņu pēdas.
Rakstu tālāk. Es neesmu viena.
Mani skar putnu atstātās
spārnu vēdas…
Dublina
2007
