Sirdslietas.

Sirds iepukstas straujāk. Ķermeni pārņem savāds satraukums. Cilvēks jūtas laimīgs. Visapkārt virmo enerģijas strāva, ko izstaro cilvēka sirds. Acis mirdz no pārdzīvotā, un viss šķiet tik jauks un skaists. Tas ir noticis: satikušies divi cilvēki, kas meklējuši viens otru, lai dalītos priekos, bēdās un ikdienas rūpēs.

Katru dienu satiekas un iepazīstas daudz dažādu cilvēku, daži paliek tikai draugi, daži iemīlas un vēlāk apprecas, diemžēl, daži arī izšķiras un nepaliek kopā. Katra izšķiršanās notiek ar savu iemeslu, bet viens no tiem ir kāds cits cilvēks, ar kuru kopā ir labāk, jautrāk, patīkamāk. Reizēm cilvēks satiekas ar diviem citiem, vienlaikus krāpjot abus, pašam jūtoties ļoti labi. Kāpēc cilvēki tā dara? Kas ir iemesls? Vai to var novērst? Varbūt ar to ir jāsamierinās? Kāpēc kāds krāpj otru – ir neuzticīgs, bet cits savukārt spēj būt uzticīgs līdz mūža galam? Vai var atrast vienu definīciju neuzticībai? Vai sieviešu neuzticības iemesli atšķiras no vīriešu motīviem? Kāpēc ir jākrāpj savs draugs (-dzene), vīrs, sieva? Kas biežāk krāpj – vīrieši vai sievietes? Vai cilvēki, būdami neuzticīgi, jūtas laimīgi? «Viņam ir cita.» Šī frāze parasti izskan ļoti dramatiski. Nav daudz speciālu pētījumu, kuru objekts būtu šī cita. Viens no tādiem ir Brazīlijas socioloģes M. Goldenbergas monogrāfija «Cita». Autore ir intervējusi sievietes vecumā no 25 līdz 63 gadiem un vīriešus no 30 līdz 57 gadiem un secinājusi, ka citas parādīšanās nav saistīta ar kādu konkrētu vecumu. Neuzticības gadījumos redzama likumsakarība: vīrieši parasti cenšas stiept gumiju, ilgāk spēlēt uz divām klavierēm. Sievietes šajā situācijā parasti ir noskaņotas radikālāk – uzreiz grib pielikt punktu. Vīri tomēr vairāk pārdzīvo ģimenes sairšanu, taču ātrāk arī gūst mierinājumu jaunā ģimenē. Gados vecākām ģimenēm biežāk izdodas stabilizēt attiecības, turklāt uz ilgu laiku. Jaunās ģimenes ir izlēmīgākas radikālu lēmumu pieņemšanā – šķirties vai attiecības ar citu pārtraukt un saglabāt ģimeni. Nesen nodibinātās ģimenēs nenoteiktības situācija turpinās ne ilgāk par diviem gadiem.
Mūsdienu sabiedrībā morāle mainās. Zinātnieki, konsultanti un ārsti dažādi izturas pret neuzticības problēmu. Daļa pat drosmīgi lauž tradīcijas, uzskatot laulāto uzticību par mītu, bet neuzticību par dabisku, pat tipisku parādību, kas jāpieņem kā objektīvs fakts, kam nākas piemēroties. Šī uzskata aizstāvji pauž domu, ka neuzticībā vainojams ne jau tas, kas spēris sānsoli, bet gan tas, kurš nav pietiekami rūpējies par ģimenes klimatu un nav pratis otram kļūt par vienīgo. Varbūt labāk ir vispār nemeklēt vainīgo, bet sakārtot attiecības un savu dzīvi, tās galvenos un pakārtotos mērķus. Šo problēmu vairums pāru risina savstarpējā saskarē.

Iespējams, ka dažos gadījumos neuzticības pārvarēšana padara pāri kopumā un katru no pusēm atsevišķi emocionāli nobriedušākus, atvērtākus, uz pozitīvām pārmaiņām gatavākus. Ja šādas vadlīnijas atbilst abu partneru vērtību sistēmai, dzīvesbiedru un vecāku funkcijas netiek ārdītas, ģimene pati tiek galā ar šo pārbaudījumu. Dažkārt pārvarēt situāciju ģimenē traucē neuzticības fakta publicitāte, tas attiecas īpaši uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tad vēl jo vairāk nepieciešams mobilizēt katra partnera personības potenciālu – emocionālo briedumu, gribas īpašības, dzīves pamatvērtību izpratni.

Divu cilvēku reālās savstarpējās attiecības vienmēr ir sarežģītākas par jebkuru gudru teorētisku modeli vai shēmu. Var mokoši pārdzīvot dzīvesbiedra (-es) neuzticību un tomēr viņu mīlēt. Spēja izprast un piedot ir augstāka par greizsirdību un patmīlību. Laimīgas ir tās ģimenes, kurās vīrs un sieva jūtas brīvi savās jūtās, savos kontaktos, aizraušanās veidos, bet par visu augstāk vērtē ģimeni un, ja ierobežo, tad tikai sevi, ne otru.

Īstā piemērošanās ir:

pacietība;
cieņa kaut vai pret kopīgo pagātni vai labo darbu uzplaiksnījumiem;
prasme saklausīt otra uzskatus un pārliecību;
atteikšanās no savām egoistiskajām interesēm;
pašaizliedzība un prasme kalpot mīļotajam cilvēkam un bērniem.

Šo uzskaitījumu var turpināt, jo to visu prasa atrašanās kopsavienībā. Tas nenozīmē nodot visas savas intereses un dzīvot vienmuļībā, apspiestībā un klusumā, bet gan apzināti atrasties pastāvīgi uzkopjamā kopdzīvē.

„Psiholoģijas pasaule”