Atkal par hokeju.

Esam jau ļoti daudz rakstījuši par Īrijas latviešu hokeja komandu, tomēr, pēc “Latvian Hawks” mediju menedžeres Ievas Baradouskas lūguma, portāls baltic-ireland publicē jaunās žurnālistes Martas Lases interviju sēriju. Kā pirmā tiek piedāvāta intervija ar komandas menedžeri.

Mēs neesam gatavi padoties!

Jeb: Kas patiesībā notiek ar Latvian Hawks Īrijas hokeja līgā?

Pirmās latviešu hokeja komandas „Latvian Hawks” dalība Īrijas hokeja līgā ir sacēlusi pamatīgu viedokļu vētru kā Latvijā, tā arī Īrijā. Trīs spēles – trīs zaudējumi un daudz traumu pret vienu no vājākajām hokeja valstīm pasaulē – Īriju. Vai tiešām ir savākta tik vāja komanda? Vai īri tiešām ir tik spēcīgi? Kāpēc tik daudz traumu un nežēlīgu zaudējumu? Jautājumu daudz, bet kā ir ar atbildēm?

Tiekos ar komandas menedžeri Janeku Obertu vienā no Dublinas centra restorāniem, lai beidzot uzzinātu, kas patiesībā notiek ar Latvian Hawks. Apsēžoties pie galdiņa, kur var arī netraucēti parunāt, vinš iestarpina, nervozi ieskatoties pulkstenī – šodien vēl jāpaspēj nokļūt Dundalkā uz Īrijas hokeja līgas vadības kārtējo apspriedi.

Janeks komandu vada jau vairāk kā pusgadu, kad vadības groži tika pārņemti no iepriekšējā menedžera. Vadīt komandu ir pilnas slodzes papilddarbs, ko Janeks uzņēmies no pamatdarba brīvajā laikā, un atzīst, ka ir grūti sākt vadīt komandu, kad tā ir pamesta strupceļā.

Cik daudz laika aizņem komandas vadīšana?

Nu te ir jānodala 2 lietas: pirmā, darbs, kas saistīts ar pašu komandu, otrā, darbs, kas saistīts ar Īrijas hokeja līgu. Hokeja līga ir jauna un to var redzēt visās jomās: neviens īsti nezin ko un kā darīt, kas nozīmē, ka mēs paši darām ļoti daudz organizatoriskā darba, ko attīstītā hokeja valstī darītu pati hokeja līga. Bet ko padarīt – mums ir vajadzīgs skatītāju atbalsts – tāpēc drukājam plakātus un reklamējam spēles paši. Mums ir nepieciešams, lai ir kārtība ar īpašajām ieejas, preses u.c. kartēm – tāpēc drukājam tās visām līgas spēlēm un citām komandām, lai būtu vienādi standarti. Te gan gribu piebilst, ka parasti īri skatīties hokeju iet reti, tāpēc ieejas karšu jautājums aktuāls kļūst, galvenokārt, tikai uz Hawku spēlēm, kad tur ierodas mūsējo simti. Mums pašiem svarīgi, lai komanda netiktu diskvalificēta, ja satrakojušies fani sāk mest uz ledus pudeles un bundžas, tāpēc paši meklējam brīvprātīgos, kas nodrošinās kārtību tribīnēs spēļu laikā. Mums pašiem arī būtu labāk, lai spēli tiesātu cilvēks, kas prot to darīt un dara profesionāli, tāpēc paši meklējam profesionālus tiesnešus, dažreiz pat Ziemeļīrijā. Jā, mums ir vajadzīgs, lai presē būtu informācija par spēlēm, tāpēc paši organizējam un sūtām paziņojumus medijiem. Un ne jau tikai par mūsējo spēlēm, bet par visu hokeja līgu kopumā, jo savādāk jau nekas nenotiks. Tie līdzjutēji jau ir svarīgi spēlētājiem.

Komandas darbs ir vairāk organizatorisks – tur jau laiks aiziet skatoties un bīdot, lai visi savāktos uz treniņu, lai visi būtu spēlē, lai būtu vajadzīgais ekipējums līdzi, jānoorganizē kādam vizīte pie labāka speciālista, ja spēlē gūta trauma. Vēl meklēju sponsorus un strādāju pie mājas lapas. Labi, ka te vismaz man ir palīgi, kas to informāciju saliek kopā un man nav pašam jāraksta – savādāk nezinu kā būtu.

Bet kā ar tavu pamatdarbu, kā savieno komandas vadīšanu ar darbu?

Nu redzi, tur jau tā lieta, ka ne vienmēr iznāk izdarīt abus labi. Man šodien arī meilā ir no palīgiem jautājumu kalni, kas jāizspriež, bet nu man tūlīt būs jāskrien uz Dundalku un atpakaļ būšu tikai vēlu vakarā, un rīt jau atkal jauna diena, jābūt darbā. Cieš gan hokejs, gan pamatdarbs un vēl jau jāvelta kāds laiks ģimenei.

Un īstenībā, manuprāt, jau tur ir arī tā lielākā problēma – mēs Latvijā un pasaules čempionātos esam redzējuši, kā tam visam jānotiek, kad to organizē kāds, kas zin. Te jau pat hokeju reti, kad piemin, un ja godīgi, lielākai daļai, vispār nav sapratnes, kas ir ledus hokejs. Ja mēs reāli gaidītu, kad līga kaut ko izdarītu čempionāta labā, tas čempis varbūt tikai pēc 5 gadiem sāktos. Tāpēc, mēs, ja darām tad darām kārtīgi jau no sākuma. Zinām, ka tiekam uztverti kā izlecēji, bet nu tas ir pats pamats bez kā vienkārši nevar. Un puiši no tā dabū ciest uz laukuma.

Kādā ziņā dabū ciest uz laukuma?

Nu tas tak ir acīmredzami, ka uz mūsu spēlēm īri spēlē pilnīgi savādāk, ja salīdzina kā viņi spēlē savā starpā un kā ar mūsējiem. Ar mūsējiem viņi pilnīgi maina spēles gaitu ar ļoti agresīviem uzbrukumiem, daudz spēka paņēmieniem pie borta un mūsējie jau malā nestāv, šauj pretī un iet līdz galam – rezultāts ir acīmredzams – astoņi ir stipri savainoti pēc trīs spēlēm. Bailes jau tiem īriem zaudēt, tāpēc jau viņi tā ņemas.

Komanda, lielākoties sastāv no iesācējiem, vai tam nav saistība ar traumām?

Jā, komanda lielākoties sastāv no spēlētajiem bez profesionālas pieredzes, kas hokeju iepriekš spēlējuši tikai uz tuvākā dīķa, prieka pēc. Ir arī pāris pieredzējušāki kā Brencis, Serdjukovs un citi, bet viņus uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Tur jau vairāk par vienu maiņu nesanāk. Bet ar vienu maiņu visus trīs periodus taču neizvilks.

Ja salīdzinām mūs ar parējām līgas komandām – Hawki trenējas vienu reizi nedēļā, piektdienas vakaros pēc garas darba nedēļas, spiež grīdā un brauc uz halli. Hokejs viņiem nu jau ir kā dzīves daļa, bet no tā viņi nevar iztikt – paši piemaksā par ledu un formām, lai varētu to turpināt darīt.

Kā ir ar treneriem un treniņiem, nevarat dubultot slodzi?

Treneri jau kokos neaug. Tāpat kā pārējiem, arī viņiem jau ir no kaut kā jādzīvo. Mūsējie Brencis un Ķipars ir uzņēmušies trenēt papildus parastai spēlētāja slodzei, un viņiem ir patiesībā ļoti grūts darbs, jo 3 mēnešos no traktorista hokejistu neuztaisīsi.

Un jā, tagad aktīvi skatāmies kā izbīdīt vismaz vēl vienu treniņu pa nedēļu, bet redzi, to jau nemaz tik viegli nevar dabūt gatavu. Dundalkas halle ir vienīgā Īrijā, un visas 5 komandas tur trenējas, kas nozīmē, ka, pirmkārt, jādabū papildus laiks treniņam. Otrs, tu zini kā meitenes, sievas un ģimenes skatās uz mani par tādiem ierosinājumiem? Tur jābūt pamatīgam gribasspēkam džekiem pateikt, ka viņi vakarā mājās nebūs nu jau divas reizes nedēļā. Un vēl jau arī finansiālā puse. Hokejs jau nav kā futbols, kur tikai iedod bumbu un katra līdzenāka pļava der.

Un šeit arī rodas tas riņķis: bez papildus treniņiem grūti pilnveidot komandas saspēlēšanos, pieredzi kā izvairīties no traumām utt., bez tā nav iespējamas uzvaras, bet bez uzvarām līdzjutēji nenāks skatīties un neatbalstīs puišus. Bet bez atbalsta zūd visa motivācija. Bet kā spēlētāji plēšas, kad redz un dzird, ka tribīnes ir aiz viņiem! Domā, ka mums patīk būt zaudētājos?

Nebija par ātru pieteikties līgas čempionātam, ja reāli komanda nav gatava stāties pretim nopietnām komandām?

Ja salīdzinām pa komandām, tad tikai Buļļi ir pēdu augstākā līmenī, viņiem komandā ir spēlētāji no Īrijas izlases, sponsori, spēlētājiem hokejs ir maizes darbs. Pārējās ir tādas pat kā mēs, ja skatās no malas un to kā viņi spēlē savā starpā.

Pavisam cits jautājums ir par to, ka pretinieki savāc stiprākas komandas tieši uz spēlēm ar mums. Atliek tikai paskatīties spēļu protokolus un pabūt pašās spēlēs, lai redzētu, ka daļa pretinieku komandas spēlētāju tiek pieteikti tikai īsu brīdi pirms spēles ar mūsējiem. Spēles pašu starpā ir daudz mierīgākā līmenī. Bet nu kad spēlē ar mūsējiem, tad – daudz agresīvāk! Nu tāds nacionālais lepnums es teiktu. Ar domu: ziniet savu vietu!

Un nav brīnums tad, ka pretinieki izrādās ātrāki, veiklāki un spēcīgāki – kas mūsējiem nozīmē, mazākā neuzmanība un gols, vai pārsista acs un celis.

Tāpēc presē parādījās ziņas, ka meklējat papildspēkus?

Jā. No sākuma vēl bija cerība, ka šādi spēles noteikumi izzudīs, bet pagaidām tā neizskatās, un ja šādi turpināsies, bez palīdzības neizvilksim līdz Ziemassvētkiem. Pašlaik situācija ir tāda, ka komandā ir 8 brīvas vietas, kuras jāaizpilda. Liels paldies Latvijas Neatkarīgās Amatieru Hokeja Līgas komandu vadībām, kas brīvprātīgi atsaucās palīdzēt un ir reāli gatavas iesaistīties, nosūtot savus spēlētājus palīgā. Tā vismaz varēsim līdzvērtīgi stāvēt pretī īriem, kas nu galīgi negrib mums zaudēt.

Vai tas nozīmē, ka ir izredzes sagaidīt uzvaras?

Es negribu neko solīt, bet vienu varu teikt droši, mēs neesam gatavi padoties. Dabūsim papildspēkus un ar jaunu sparu spersimies iekšā. Mēs tiekam uztverti kā Latvijas pārstāvji, kas spēlē Īrijā un, ja tāda mums birka uzlikta, tad ar tādu arī spēlēsim. Mēs pieņemam šitos noteikumus un darīsim ko varēsim, lai nepieviltu mūsu fanus!

Marta Lase.