Trīs dienas Smaragda salā.

Lasītāja raksts.
Nu gan pietiek! Gadu no gada diendienā mērot 500 metrus no mājām līdz darbam un atpakaļ – tas vienīgais mana „ceļojuma” maršruts! Gribas vienreiz tikt projām no tā visa. Bet kurp doties? – Eiropa daudzmaz apceļota, un caur tūrfirmām uz veselu nedēļu gulšņāt kādā dienvidu pludmalē braukt netaisos. Nu bet, kundzīt – es saku pati sev – tev tak dēls dzīvo Īrijā ar visu ģimeni nu jau astoņi gadi, bet mēs tā i nevaram sataisīties viņus apciemot. Kauns!

Tā nu es vienā augusta vakarā apsēdos pie datora un, intereses pēc, gribēju papētīt, cik maksā lidojums, teiksim, uz septembra vidu. Izrādās, ka līdz 19. augustam AirBaltic kaut kādas atlaides! Iebakstīju ar pirkstu kalendāra lapiņā – trāpījās 13. septembris. Forši! Arī datums ceļojumam piemērots! Un tā, soli pa solim, biļetītes pasūtījās…, un ne visai dārgi: 2 biļetes turp un atpakaļ tikai 179 lati. Varēja jau lētāk, bet tad sanāktu pa nedēļas vidu, bet ja turp 13. vakarā, atpakaļ – 16. vakarā, būs tieši uz brīvdienām, arī dēlam nebūs no darba jāatprasās. Vīru nostādīju fakta priekšā. Šis gan mazliet papukstēja, jo viņš man ir mājās sēdētājs, bet ko padarītam padarīsi, jābrauc vien būs.

Man gan mazliet pašai tā kā ne visai ap dūšu, jo no padomjlaikiem nav lidots, arī lidostā Rīga neesmu bijusi, nu bet nevar tak mest plinti krūmos! Tad nu no meitām noskaidroju, kas, kur un kā jādara, kur mašīnu nolikt uz ilgstāvēšanu utt., un 13. septembra pēcpusdienā devāmies ceļā. Kā nekā līdz lidostai savi 250 km jānobrauc. Vēl pa gaišo tikām lidostā, novietojām mašīnu, gan ne bez problēmām, jo uz lētāko ilgtermiņa stāvvietu norādes nav. Tālāk viss gāja savu gaitu un plkst. 23.00 jau bijām gaisā. Nu nemaz tik briesmīgi nebija, man pat iepatikās lidot, neskatoties uz to, ka labu pusstundu pirms Dublinas mūsu lidmašīna kratījās tāpat, kā pa Šlesera saremontētajiem Latvijas ceļiem ar autiņu braucot.

Jā, ir vēl viena laba lieta: Airbaltic tagad var ne tikai nopirkt biļetes, bet arī piereģistrēties lidojumam internetā, jau iepriekšējā vakarā. Un tad nu bagāžas nodošana bez rindas. Forši! Tikai vēl nav īsti izdomāts ar iekāpšanas kartēm, jo no datora izdrukātās lidostā vienalga maina pret īstajām… Un atpakaļceļam šis pakalpojums pagaidām nav pieejams.

Tātad, esam lidmašīnā. Trīs jaukas, smaidīgas stjuartes teciņiem vien apkalpo pasažierus. Garastāvoklis uzreiz uzlabojas. Tiek piedāvāts arī ēdamais. Cenas, kā jau lidmašīnā… Paņemam pa vienai kafijai un kruasānam, uz diviem sanāk 5 lati. Nav jau nemaz tik traki! Tikai…, kruasāns gan varēja būt svaigāks un kafija mazliet karstāka. Bet tā jau ir piekasīšanās!

Dublinā bez aizķeršanās saņemam bagāžu un – smaidošais dēla ģīmis jau priekšā! Mašīna turpat stāvvietas 3 stāvā, sēstamies iekšā un braucam uz Ņūbridžu, kas Kildares rajonā, tas ir – 40 km no Dublinas. Iesākumā gan tā jocīgi liekas, ka visi brauc pa pretējo pusi, it īpaši krustojumos, nu bet jāpierod. Vīrs gan, priekšā sēžot, visu laiku spiež ar kāju „uz bremzēm”, tā ka vēlāk kāja stīva! Drīz vien esam mājās, iedzeram kafiju un liekamies gulēt. Nākošajā dienā mums ieplānots maršruts uz Atlantijas piekrasti. Dēls vēl palielās, ka mašīnu savedis kārtībā, nomainījis bremzes utt., tā ka varēsim ceļot droši.

14. septembra rīts, pieceļamies, pabrokastojam un bez steigas dodamies ceļā. Jābrauc vairāk kā 200 km. Kad esam nobraukuši trešo daļu no ceļa, pēkšņi noslāpst mašīna. Aizmugurē braucošais jauneklis arī apstājas un, pieskrējis klāt, skaidro, ka no mūsu mašīnas ožot pēc benzīna jau labu gabalu. Paskatāmies, kā tad, zem mašīnas peļķīte, un benzīna padeves caurulīte izvienojusies. Uz vietas saremontēt neizdosies, jo domkrats ir tāds pašvaks, tāpēc dēls izsauc evakuatoru (viņam ir noslēgts līgums ar kaut kādu apkalpošanas firmu). Paskaido, ka atrodamies starp pilsētu A un pilsētu B ceļa virzienā uz Limeriku. Laipni tiek apsolīts, ka pēc pusstundas būs klāt. Un pēc tam sākas īru tipiskā „centība”: ik pēc 10 minūtem tiek atkal un atkal no jauna noskaidrota mūsu atrašanās vieta. Tā ka ciemats atrodas kādu gabaliņu uz priekšu, mēs precīzi nevaram pateikt, kurā vietā esam, bet ceļš ir tikai viens. Pēc kāda brīža paziņo, ka mūs nevar atrast… Bet mēs tak stāvam liela ceļa malā! Un tā vienā sazvanīšanās paiet…3 stundas, pusstundas vietā. …Tad šoferis, kurš mūs meklē, paziņo, ka viņš ir nobraucis šo ceļa gabalu, un mūs nav atradis, bet tomēr uzprasa, vai mūsu reģistrācijas numurs nav 97D…, un mašīna zaļā krāsā, kaut gan viņam tas ir daudzreiz teikts? Izrādās, viņš ir 2 reizes pabraucis mums garām, un nav pat iedomājies apstāties. Nu tagad gan apsola būt klāt pēc 10 minūtēm, kas gan izstiepjas labā pusstundā. Piebrauc jauks, smaidīgs onkulītis baltā kreklā, melnās uzvalka biksēs, paskatās zem mašīnas, cītīgi divas vai trīs reizes saskaita, un nokonstatē, ka mēs esam trīs. Tad paskaidro, ka viņš varot paņemt tikai 2 cilvēkus, jo, lūk, drošības jostas evakuatoram esot tikai 2. Un plāta ar rokām. Es fiksi piesakos par palicēju, jo tomēr kaut cik angliski saprotu, lai jau puiši brauc. Mīlīgais šoferītis paskaidro, ka lai es ejot tikai uz priekšu, ciematā esot „big Hotel”, kur es varēšu pagaidīt, jo garāža esot 10 km no šejienes. Labajā ceļa pusē esot benzīntanks, bet kreisajā – „lielais hotelis”. Labi, kamēr vīri paliek ķimerējoties ap mašīnām, es eju uz ciematu, kas ir kādu 400 metru attālumā. Kā jau visur Īrijā, arī šajā ciematā mājas ir tikai 1 un 2-stāvīgas. Ceru ieraudzīt lepnu hoteli, bet… Labajā pusē patiešām ir benzīntanks, bet kreisajā……, nu jā! Par „big” šo applukušo divstāvu mājeli jau nu nekādā ziņā nevar nosaukt: durvis kā cūkkūtij, ar noplukušu krāsu, logs ielas pusē nav mazgāts vizmaz gadu, reklāmas slietnis uz ietves tik netīrs un ar noplukušiem burtiem, ka es sāku šaubīties, vai šis iestādījums vispār darbojas. Paeju tālāk, bet tur ir drusku tīrāks vīnu veikals, bet tas ir vienstāva mājā…Nu pa to laiku piebrauc evakuators un šoferītis laipni māj ar galvu, ka es esmu īstajā vietā. Puiši aizbrauc, es speros iekšā nezolīdajā iestādījumā. Neviena nav, tikai viens onkulītis sēž pie bāra, kaut ko dzer no krūzītes un lasa avīzi. Nu bet man teica, ka es te varot pagaidīt, tātad – būs jāgaida. Lai būtu ko darīt, nolemju pasūtīt kafiju. Atnāk laipna īriete netīros džinsos ar melnu nopleķotu priekšautu, un es prasu kapučino. Nē, viņiem neesot, tikai kafija. Nu tad labi, kafiju ar pienu. Apsēžos pie galdiņa, un mana kafija tūlīt arī ir klāt. Vēl nopriecājos: skaistā metāla trauciņā, droši vien būs kārtīga kafija. Bet, ak vai, leju krūzē un brīnos – vai tiešām šis brūnganais, caurspīdīgais, tikko siltais šķidrums ir kafija?! Nu nemaz nesmaržo pēc kafijas, un negaršo arī. Pieleju pienu tā pavairāk un pielieku cukuru, bet garša no tā neuzlabojas. Bet neko darīt, man taču jāgaida vismaz pusstunda, bet, ņemot vērā īru darba tempus, varbūt arī vairāk. Tā nu strebju pamazām „kafiju” un gaidu. Šoreiz gan pārāk ilgi nav jāgaida, nu augstākais pusstunda, vīrs zvana, ka jau braucot, mašīna kārtībā. Izrādījās, ka par laimi „garāžā” strādājis poļu puisis, kurš dažu minūšu laikā vainu novērsis.

Tā nu ir pusčetri pēcpusdienā, un mēs varam doties tālāk. Dēls gan pukojas, ka viss saplānotais maršruts pagalam, jo līdz okeānam vēl vairāk kā 100 kilometri, un tad jau drīz vien satumsīs un mēs neko neredzēsim. Pabraucam garām Šenonas lidostai un līdz okeānam tiekam tīri laicīgi, vēl līdz saulrietam kāds laiciņš būs. No skata, ko ieraugām uzkāpuši kalnā, elpa aizraujas. Tā tiešām ir „pasaules mala”! Jauki zaļais klajums noslēdzas ar baisām, stāvām klintīm. Un tālāk…, tālāk tikai okeāns! Kāpjam vēl augstāk, kur paceļas no pelēkiem akmeņiem celts tornis. Skats pasakains! Arī otrā pusē tornim tādas pašas klintis… (Jau mājās esot, noskaidroju, ka tās ir slavenās Mohēras klintis, nu bet tas nekas, arī bez nosaukuma skats bija iespaidīgs!) Vējš gan pūš pamatīgi, bet okeānā viļņi izskatās pavisam niecīgi. Paliek jocīgi, iedomājoties, ka tuvākā sauszeme ir Amerikas kontinents!

Kamēr kāpjam lejā, ir jau 18.00, un visas suvenīru bodītes, arī tualetes, ir ciet. Pat no autostāvvietas izbraucam bez maksas, jo darba laiks ir beidzies, kaut arī tur vēl stāv kādas 30 mašīnas. Bomis augšā, būdiņa tukša un viss! Svēta lieta: darba laika ievērošana!

Dodamies tālāk gar okeāna krastu uz Golvejas pusi, un pēc pāris minūtēm nonākam vietā, kas izskatās kā Mēness ainava: tikai kaili akmeņi un šur tur kāds kazeņu, viršu vai ērkšķu krūms pie ceļmalas akmeņu žoga. Ceļš ļoti šaurs un līkumains, apkārt tikai klintis… – baisi! Uz brīdi piestājamies, lai nofotografēt saulrietu okeānā, un braucam tālāk. Tālāk jau „tuksnesis” beidzas, un ciematiņos vīri lēnā gaitā dodas uz krodziņiem pavakarēt. Netālu no Golvejas paliek tumšs, uzmeklējam īsto ceļu un braucam mājās. Kamēr tiekam līdz Ņūbridžai, ir jau viens naktī, paēdam mazdēla sievas sarūpētās vakariņas un ejam gulēt.

15. septembris. Pieceļamies, eju nomazgāt ģīmi, dzirdu, aiz loga kaut kas svilpo pavisam pazīstamā „balsī”… Ieklausos – patiešām pazīstama balss – tas ir mūsu pašu melnais strazds!

Rīts saulains un silts, kas, izrādās, priekš Īrijas ir liels retums. Nu tas ir mums uz pasūtījumu! Šīsdienas ceļojums būs, kā dēls saka: „Tepat, pie mājām”. Mazdēls aizbrauc makšķerēt, bet mēs sākam braukt. Iepazīstamies ar Ņūbridžas apkārtni, apbūvi, redzam briežu audzētavu, sacīkšu suņu fermu, tad, pēc dažu minūšu brauciena kalnā pa civilizētu apkārtni, mūsu acīm paveras īsts pelēku klinšu un brūnganu viršu tuksnesis – Viklovas kalni. Kur vien acis rāda, nevienas apdzīvotas vietas, tikai virši, virši, klintis un kalni… Ceļi asfaltēti, bet tik šauri, ka vietām, sevišķi pāri tiltiņiem, braucēji viens otru pieklājīgi palaiž garām, protams, neaizmirstot pateikties ar rokas mājienu. Braucam tālāk, vietām kalnu nogāzēs redzami izcirtumi un egļu jaunaudzes. Kā var sastādīt eglītes tik taisnās rindās tik stāvās nogāzēs, man nu nekādi nav saprotams, bet viņas tur aug! Un skaisti izceļas uz pelēkbrūnajiem kalniem. Izlīkumojuši cauri viršu audzēm, apstājamies kalna galā, izkāpjam no mašīnas un…, paliekam vai mēmi: dziļi, dziļi lejā kalnu ezers, ezera galā koši zaļas pļavas, kurās ganās brieži, kas gan ir tik maziņi, ka īsti nevar saprast, kas tur kustas. Nu būs vien jānotic dēlam uz vārda, jo drīzāk jau tie ir vissīkākie kukainīši, nevis brieži. Dēls zin stāstīt, ka briežkopji ir vieni no bagātākajiem Īrijas saimniekiem, jo briežu gaļa tiek eksportēta un maksā ļoti dārgi. Pēc brītiņa varam par to pārliecināties, jo villa, kas atrodas meža vidū, piespiedusies pie kalna kraujas, ir diezgan iespaidīga, un vienīgo iebraucamo ceļu slēdz metāla vārti ar videokameru un brīdinājumu, ka te ir privātīpašums. Tur gan esot arī kaut kāds klubs(varbūt golfa) vai kaut kas tamlīdzīgs, nu kā jau pie bagātniekiem. Tālāk mūsu ceļš jau ir „zaļāks”, jo ik pa brīdim kalnu nogāzes klāj egļu meži, tikai kalnu virsotnes sedz virši un klintis. Vēl kas interesants: viršu klajumos, kas atrodas gandrīz kilometra augstumā virs jūras līmeņa, kalnos… rok kūdru. Nospriežam, ka, tā ka klimats te ir pietiekoši silts un mitrs, un kalnos ūdens ir pietiekoši: ik pa brītiņam var redzēt avotiņu vai strautiņu, garā zāle un virši gadsimtu gaitā ir izveidojuši biezu slāni, kas patiešām izskatās kā kūdra. Vietējie iedzīvotāji to rok un izmanto kurināšanai.

Nākamais mūsu pieturas punkts ir sena klostera un baznīcas drupas. Izskatījās, ka arī pašlaik tur ir klosteris, kurā var pārnakšņot, bet blakus: sena kapsēta ar augstu torni, baznīcas drupas un pavisam „vesela”, pamesta kapela, kas celta no pelēkiem akmeņiem, ar akmens plāksnīšu jumtu. Tepat, upītes malā, var iegādāties arī suvenīrus un ko ēdamu. Aiz upītes mežs, un pa iemītām taciņām aizsoļo cilvēki, kuri atbraukuši šurp vienkārši pastaigāt pa kalniem. Starp citu, ari viršu tuksnešainajos klajumos redzējām pa kādam „staigātājam” ar mugursomu plecos. Pēc pilsētā un darbā pavadītās nedēļas tā tiešām ir laba atpūta, jo šī mežonīgā vieta ir pavisam tuvu Dublinai. Interesanti, ka nekur, pat mežonīgajos viršu laukos, nekur nemētājas ne pudeles, ne papīri. Kāpēc tas tā? Par to pārliecināmies, ieraugot pie klostera viesu mājas uzrakstu, ka par atkritumu izmešanu naudas sods 1985 eiro. Iebaidīšanai? Nē! Sodu sistēma darbojas reāli, un tiesa piespiež maksāt katru, kurš ir pārkāpis šo likumu. Arī par ātruma pārkāpšanu, makšķerēšanas noteikumu pārkāpšanu utt. ir milzīgas soda naudas. Tā ka ar tādām lietām te neviens nejoko.

Līkumojam tālāk, akmens žogi apauguši kazenēm, vienā vietā kāda kundze cītīgi lasa ogas, un visi autobraucēji viņai pieklājīgi apbrauc ar līkumu, jo ceļa nomales kā tādas, te nav: ir tikai braucamā daļa, uz kuras knapi var izmainīties divas automašīnas, neaizķerot viena otru ar spoguļiem. Iebraucam kādā privātīpašumā, iebraukšana maksā 4,50 eiro, pensionāriem (senjoriem) – 3,50. Saimnieks iekasē naudiņu un novēl jauku atpūtu. Noliekam mašīnu zem kokiem, jo ārā jau ir pamatīgi karsts, un ejam tālāk kājām. Citi gan ir sabraukuši ar mašīnām pļaviņā un atpūšas, kā kuram ienāk prātā: uz izklātas segas, gatavojot ēst, vai arī vienkārši staigājot. Pļaviņas dziļumā – burvīgs ūdenskritums. No augstas klinšu sienas, šļakatas šķiezdams, gāžas ūdens. Skaisti, tikai piekļūt pavisam tuvu gandrīz nav iespējams. Pakāpjamies uz akmeņiem, lai nofotogrāfēties, bet jaunieši ir izģērbušies un mēģina norāpties lejā. Nekādas aizlieguma zīmes te nav, tā ka katrs dara, ko vēlas. Izpriecājamies par jauko skatu, satiekam vienu Latgales jaunekli, kurš atbraucis ciemos pie brāļa uz Dublinu un uz savu roku apceļo apkārtnes skaistākās vietas. Paņemam viņu līdz, jo līdz ciematam ir veseli 6 km, un sabiedriskā transporta te nav. Palīkumojuši pa žogu ieskautajiem celiņiem, izlaižam savu pasažieri ciematā un braucam tālāk. Apstājamies tikai Īrijas jūras krastā, novietojam mašīnu, paņemam kafiju un uzmeklējam, kur apsēsties. Pavisam karsti, kā vasaras vidū, pa labi no pilsētiņas – augsts kalns ar krustu galā, no kura, kā vēstī leģenda – svētais Patriks esot sadzinis jūrā visas čūskas. Un patiešām, Īrijā tādi kustoņi nedzīvo, kaut gan iepriekš redzētie kalni ir īsta paradīze tādiem mūdžiem. Kalnā kāpt neuzdrošinos, dēls saka, ka mūsējie esot uzkāpuši pa 45 minūtēm. Nu nē, tas nav priekš manis! Izdzeram kafiju un braucam gar jūras krastu tālāk. Aizbraucam garām ostai, kurai tuvojas divi prāmji. Līdz Anglijai esot 3 stundu brauciens. Aiz ostas pa šauru koka tiltiņu uzbraucam uz dambja, kura galā uz augsta „trijkāja” Dievmātes statuja. Novietojam mašīnu tieši pludmalē, kur stāvvieta norobežota ar lieliem akmeņiem. Ir bēgums, un pludmale dūņām un jūraszālēm klāta. Tur, kur sākas ūdens, daudzi vizinās ar vējdēļiem, kāds izmanto pludmali par hipodromu, un trenējas jāšanas sportā, otrpus dambim – drosminieki peldas…, bet ūdens ir tik netīrs…. Aizejam līdz Dievmātes statujai, brīdi apjūsmojam varen ātri peldošos prāmjus, vējš paliek pavisam nemīlīgs, tā ka jādodas tālāk. Turpinot ceļu uz priekšu, šķērsojam pussalu un nonākam vēl vienā no Dublinas satelītpilsētiņām.. Līcītī noenkurojušās neskaitāmas jahtas, motorlaivā vizinās tūristi, kuri grib apskatīt tuvās salas un paskatīties uz pilsētiņu no jūras. Skaisti! Dēls vēl piesola aizvest uz zvejas ostu, bet mēs atsakāmies. Nu šai dienai laikam jau pietiek redzēts. Lai gūtu iespaidu par Dublinu, izbraucam cauri pilsētai, nevis pa apkārtceļu. Pilsēta ir pilsēta… Ja kādam patīk, tur ir ko redzēt, bet – es tā neesmu. Uz Dublinu jābrauc speciāli, un tas šoreiz nav mūsu plānos. Gan jau vēl kādu reizi atbrauksim… Šajā vakarā mājās ierodamies laicīgāk, papļāpājam, pavakariņojam un ejam gulēt.

Svētdienas rīts. Kaut kā sanāca tā, ka baznīcas apmeklējums no mūsu dienas kārtības izčibējis. Kamēr knosāmies pa māju, ir jau par vēlu. Tātad, braucam ciemos pie mazmeitas, kas dzīvo dažas ielas tālāk. Mājā visi vēl guļ, bet ieejas durvis ir ar tik „skaisti izdekorētu” stiklu, ka varētu nodomāt, kur tāds dabūts. Izrādās, sestdienas rītā, kamēr vēl visi gulēja, uzdarbojušies kaimiņu bērni, kuriem ir „hobijs” apmētāt kaimiņu mājas ar jēlām olām, pudelēm un akmeņiem. Un viens no šādiem akmeņiem arī pārvērtis caurspīdīgo durvju stiklu mežģīnēs. Izsauktā garda(policija) ieradusies tikai pēc 8 stundām, nokonstatējusi faktu, nenoticējuši teiktajam par kaimiņu bērniem (jo tie ir iedzimtie īri), un aizbraukuši. Nu nekas, stikls ārā nekrīt, var pagaidīt līdz pirmdienai. Marijai nav paveicies ar kaimiņiem, jo tur dzīvo daudzbērnu īru ģimene, kur vecāki ir pamatīgi pļēguri un bērni dzīvo savā vaļā, rāpjas pāri žogam svešā pagalmā, kaujas ar latviešu bērniem utt. Nu bet – kaimiņus jau neizvēlas, vienkārši jādomā uz priekšdienām par mājas īri mierīgākā rajonā. Paciemojamies, savācam mazmeitu, kura mācās katoļu pamatskolas 6. klasē un šīs divas naktis gulēja pie māsas, lai atbrīvot mums istabu, un braucam apskatīt Grand Canal – Lielo kanālu. Nez kāpēc viss „Grand” un „Big” Īrijā ne ar ko īpašu neizceļas, sevišķi jau ar lielumu. Tāds grāvis, mūsu izpratnē, vien ir. Bet…, kas par grāvi! Pa to pat baržas peld(tiesa gan – ne „big”, bet tādas nelielas laiviņas. Un slūžas arī ir! Pie tam baržas vadītājam pašam ir jāizkāpj ārā un slūžas jāatver un jāaizver „vručnuju”- ar rokām! Toties, kas par tiltiņiem pāri kanālam! Un viens „super tiltiņš”, kur kanāls pa augšu šķērso upi, kas tek kādus metrus 12 zemāk… Nav nemaz tik neinteresanti! Pārbraucam pāri kanālam un dodamies uz Dublinu iepirkties. Veikali svētdienās strādā tikai no plkst. 13.00. Vienīgi lielveikali ir vaļā agrāk. Tā ka es gribu sev nopirkt kurpes, tad vēl jāpagaida. Paņemam īru brokastis: bekons, desiņa, frī kartupeļi, ola, grauzdēta maize ar sviestu un liela kafijas krūze (starp citu – tikai 5,50 eiro). Diemžēl, manas cerības tikt pie kurpēm neattaisnojas: kas patīk pēc izskata, nav atbilstoša izmēra, kas der pēc izmēra, ne pēc kā neizskatās. Lai nu paliek! Vai Latvijā kurpju nav, vai?! Vīra kungs gan atrod sev meklēto – siltu mājas jaku. Sapērkamies suvenīrus un braucam uz Ņūbridžu. Pasēdēsim ģimenes lokā līdz braucienam uz lidostu. Vēl tikai vietējā veikalā nopērkam konfektes un mazmeita izdīc sev pidžamu, jo vecā esot par mazu. Mājās mazmazdēls negrib atvadīties, kategoriski protestē pret vecvectēva un vecvecmammas aizbraukšanu. Mums esot jāpaliek tepat, jāguļ augšā, un nekādas „tu-tū”- tas ir lidošanas. Beidzot tomēr izdodas iestāstīt, ka mums ir jālido, un uz atvadām mazais jau tīri smaidīgs pamāj ar roku. Palicēji iet gulēt, jo rītā vieniem darbs, otriem – skola, bet mēs braucam uz lidostu. Pēc nelielas putrošanās, kuru „sarīkojušas” reģistrācijas meitenes – 24B iekāpšanas vietas vietā ierakstot iekāpšanas talonā 27B, atrodam īsto un gaidām savu Airbaltic Boingu. Nez kāpēc šis kavējas, un ielido Dublinā ar pamatīgu nokavēšanos, tā ka 0.55 vietā izlidojam tikai 1.40 pēc vietējā laika. Toties lidojam vairs ne 3 stundas, bet tikai divas ar dažām minūtēm, jo ceļš šoreiz iet gar Anglijas piekrasti, tad pa Ziemeļjūru uz Kopenhāgenu, no turienes pāri Baltijas jūrai uz Liepāju un Rīgu. Pasūtām kārtējo kafiju un kruasānu. Mazliet gan aizķeras, jo stjuarte latviski neprot, tikai krieviski, un atnes tikai vienu kruasānu, bet tad pārpratumu noskaidrojam viņas valodā. Kafija izdzerta, mēģinu iesnausties, aiz loga lejā redzamas pilsētu ugunis, tad tās pazūd un tālāk tikai ik pa brīdim redzami apgaismotu kuģu apveidi jūrā… Tikko iesnaužos, pa miegam dzirdu, lidmašīnas motori sāk rūkt klusāk, sākam samazināt augstumu un pilots paziņo, ka esam garām Liepājai un tuvojamies Rīgai. Ielidojam Rīgā jau pa gaišo, uzmeklējam savu noskumušo Opelīti un pusaizmiguši braucam mājās.

Nu jā, vēl nabaga Šleserīti palamājām, jo, no lidostas izbraucot(ar savu mašīnu braucām pirmoreiz), tā i neatradām nevienu zīmi, kas norādītu, kur jānogriežas uz Rīgas apvadceļu Salaspils virzienā, un ieklīdām Pārdaugavā, tad Babītē. Nu un no Babītes jau ceļš bija laaaabi zināms, jo tur jau divas reizes esam „trāpījuši”, braucot uz Tukumu un aizskrienot garām Jūrmalas pagriezienam. Dabūju vēl brāzienu no vīra kunga, ka neskatos uzrakstus… Nu bet, goda vārds – to uzrakstu tur nav!!! Ja noliktu pašu ministru pāris simts metrus no lidostas un liktu aizbraukt uz Salaspili, neiebraucot Rīgā, diez vai viņam tas izdotos…

P.s. Interesanta, skaista zeme, ieteiktu apskatīt, tikai vēlams kāds pavadonis, kurš zin skaistākās vietas un kuram ir mašīna, jo ar sabiedrisko transportu līdz klusajiem, burvīgajiem stūrīšiem nemaz nevar nokļūt.

Lidija Agloniete.