Pārdomas pēc raidījuma.

Daudziem šeit Īrijā, izmantojot satelītu televīziju, ir iespēja skatīties Latvijas programmas. Viena no interesantākajām, kura bija arī vakar, ir Jāņa Dombura vadītā „Kas notiek Latvijā?” Īstenībā jau tas, kas tur notiek mums visiem ir zināms, bet kā tas tiek pasniegts? Tuvojas apsolītā premjera atkāpšanās. Ir nosaukts pagaidām viens kandidāts – Valdis Dombrovskis. Vai mums tas ko mainīs? Skaidrs ir viens – kamēr cilvēki neizdomās, ka valstij nepieciešams bezpartejisks vadītājs ar jaunu domāšanu, kamēr notiks balsošana par it kā labiem cilvēkiem, šeit domājot kandidāta garumu un platumu, pat izskatu, tikmēr nekas nemainīsies.

Noskatoties augšminēto raidīju tā arī nebija skaidrs, vai patlaban pie varas esošajiem politiķiem vispār ir laiks domāt par valsts attīstību. Gribētos redzēt un dzirdēt ne tikai par to cik slikti ir patlaban, bet arī saprast kādas idejas, kā labot esošo, un kāda ir reāla izeja no situācijas. Bondara jautājums šķita vietā. „Vai tiešām ir nepieciešama viena nopietna krīze vienā valstī, lai sāktu sarunāties?” Kad būs tās ilgi gaidītās pārmaiņas? Vai tās notiks sagaidot vēl lielāku krīzi? Valdības augstprātīgā izturēšanās pret jebko jaunu šķiet par katru cenu turēšanās pie saviem krēsliem. Teātris.
Par konkrētam lietām, kas ir vai nav pareizi darīts līdz šim un ko darīt turpmāk valstī stratēģiski, atbilžu un pat potenciālu kompromisu nav. Kādi ir inflācijas apkarošanas plāna nākamie soļi? Ko darīt enerģētikas politikā? Vai ir kādas versijas, kā mīkstināt draudošo straujo komunālo pakalpojumu cenu lēcienu? Vai tiek paredzētas būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā un veselības aprūpē? Un tā tālāk. Kādi būs tā saucamie politikas rezultatīvie rādītāji, līdzās tradicionāli frāžainajiem mērķiem? Izskatās, ka Latvijas politiķi ar neticamu centību dara visu, lai padarītu sabiedrību rīcībnespējīgu, un visu noteiktu saujiņa “mitisko personāžu”, kuri kontrolē Saeimu. Tikai nav ko likt vietā, kas nozīmē, to, ka tie paši vien tur nokļūs. Protams, nesen notikusī „Lietussargu revolūcija” kaut ko jau iekustināja. Kādi sāka uztraukties. Bet ir jau izeja – kā Gruzijā – aizliegt tautas sapulces… .
Tas gan neskanēja raidījumā, bet, kurā brīdī jauni valdības pārstāvji kāps lidmašīnās lai dotos pie mums uz Īriju, mēģinot atkal ko solīt. Iepriekšējie, ne tik sen, bija gana lielā pulkā, (nesauksim viņus vārdos), solot kontaktēties, noskaidrot, uzlabot, runāt, palīdzēt u.t.t. Neviens no viņiem vairs nav rādījies…. Vai ticēsim nākamajiem?
Skaidrs ir viens. Tāpat kā baznīca ir atdalīta no valsts, tā arī valdība un Saeima ir atdalīta no tautas.