Kā īstenībā tas sākās?

Rudens. Tuvojas Latvijas svētki, kurus svin visur pasaulē, vienalga, kur atrastos latvietis. Tuvojas18. novembris – diena, kad tika proklamēta Latvijas Republika – Latviešu tautas valsts. Par šo dienu skolās māca arī citās zemēs, arī citas tautas šai dienā atcerēsies, ka tā ir Latvijas Neatkarības diena. Mēs esam Latvieši! Mums šī diena nedrīkst būt tikai kaut kāds datums. Tas, kas notika toreiz, tālajā 1918 gadā, māca vēstures grāmatās. Bet tas, kas notika nesen, gadus 20 atpakaļ, par to nu tā… Viss sākās 14 jūnijā. Sākam ar mazu ieskatu mūslaiku Latvijas vēsturē. Portāls šodien sazvanījās ar vienu no cilvēkiem, kura darbības rezultātā Latvija atkal kļuva neatkarīga.

“Viss iesākās ar “Helsinki-86″ aicinājumu tautai: “Mēs, grupa “Helsinki-86″, esam nolēmuši š.g. 14. jūnijā plkst. 15 pagodināt Latvijas sovjetizācijas – genocīda upurus, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Aicinām arī pārējos latviešus…” Tā notikumus nu jau pirms 20 gadiem, atceras bijušais “Helsinki–86″ kustības dalībnieks Jānis Rožkalns, stāstot, kas šajā dienā notika pie pieminekļa: “Ieejot laukumā, čekisti, spēcīgi puiši, vēl mēģināja mūs ielenkt un izolēt, lai novirzītu sāņus, bet apkārtstāvošie drosmīgi iejaucās un izveidoja koridoru tikai vienā virzienā – uz pieminekli. Pie Brīvības pieminekļa Eva un Rolands attina lielo plakātu ar uzrakstu “14. JŪNIJA UPURU PIEMIŅAI”, tad nolika ziedus pieminekļa pakājē un visa grupa nometās uz viena ceļa, lai godinātu izvešanās bojā gājušos ar klusuma brīdi.”
Ar Jāņa Rožkalna atļauju publicējam daļu no intervijas, kura sniegta presei.

Kāda ir nozīme 14. jūnija gājienam vēlākajā iznākumā jūsu paša vērtējumā?

Jānis Rožkalns: – Rietumu prese rakstīja: tas bija pirmais impērijas mūrī izsistais ķieģelis. Mums tā bija neticama uzvara, milzīgs gandarījums par cietuma gadiem un visas tautas sapņu piepildījums.

E.L.: – Vai, jūsuprāt, 1987. gada 14. jūnija notikumi tiek pienācīgi novērtēti tepat Latvijā?

J.R.: – Īpaši beidzamajos gados politiskajai elitei, manuprāt, nav sevišķas vēlēšanās šo dienu izcelt un kaut kā pagodināt. Tur joprojām vēl ir daudzi ar komunistisko partiju kādreiz saistīti cilvēki. No otras puses, dzīvē tā arvien iegājies, ka sliktās lietas izplatās pašas no sevis, kamēr labās vai patriotiskās kādam jāuzņemas pastāvīgi bīdīt uz priekšu.

E.L.: – Interesanti, ka ne tolaik, ne tagad “Helsinki–86″ cilvēki nav plašākai sabiedrībai pazīstami. Nu labi – tolaik, bet arī šodien jūs, faktiskie neatkarības pirmo soļu spērēji, neesat partiju priekšgalā un pat ne pakaļgalā, netiekat aicināti smalkās pieņemšanās un nekādi nebūsiet nosaukti par tā saucamo politisko eliti. Kā tas tā sanācis?

J.R.: – Savā ziņā šī situācija labi raksturo to aizu, kas apzināti izveidota starp tautu un valsts administrāciju un ko itin bieži piemin arī medijos. Mēs politiskajā elitē neiederēsimies tikmēr, kamēr politiķi tautas interešu vietā aizstāvēs savas personīgās un savu partiju intereses. Mēs gan 1987. gadā, gan šodien paliekam tautas pusē.

E.L.: – Nezinu, vai pašreizējās Latvijas vēstures grāmatās un stundās daudz runā par grupu “Helsinki-86″. Atgādiniet, kas un kā to dibināja?

J.R.: – Tie bija liepājnieki Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss, Raimonds Bitenieks un vēl citi drosminieki. Mēs tikāmies Rīgā, Liepājā, lai gan konspirācijas dēļ tas nebija bieži. Es tikko biju iznācis no cietuma. “Helsinki-86″ problēma bija apstāklī, ka grupa nevarēja nosūtīt savus dokumentus uz Rietumiem, turpretim man bija labi sakari ar ASV diplomātiem un caur viņiem ar Saharova grupu un Rietumu žurnālistiem Maskavā.

Gorbačova iesāktais pārbūves process deva iespēju, lai 1987. gadā varētu aicināt tautu pie Brīvības pieminekļa. Pirms tam jebkādas masu demonstrācijas tika brutāli apspiestas pašā iedīglī. Bet nu bija parādījušās cerības, ka tas viss varētu nebeigties traģiski. Bet sirdis bija pilnas sakāmā. Bijām uzminējuši īsto vēsturisko brīdi.

E.L.: – Vēlākajos gados liktenis jūsu nelielo pulciņu izšķīra katru uz savu pusi, arī tālāk piedzīvotais bija visai neparasts.

J.R.: – Jā. Heinis Lāma iekāpa autobusā, lai brauktu uz Kuldīgu, un – pazuda bez vēsts. Tā ir pēdējā liecība par viņu dzīvu, un Interpols joprojām, kopš 90. gadu sākumā, Lāmu meklē. Linards Grantiņš un Raimonds Bitenieks, cik zinu, joprojām dzīvo un strādā Vācijā. Meitene tautastērpā – Eva Biteniece – joprojām dzīvo Liepājā. Jānis Vēveris strādā Latvijas muitā.

Juris Ziemelis, kurš 14. jūnijā Bastejkalnā savā runā aicināja panākt Gunāra Astras atbrīvošanu, ir miris.

Ļoti traģisks liktenis ir Rolandam Silaraupam. Arī Rolandu 1987. gadā izraidīja, viņš gan ārzemju publikai, gan tautiešiem visā pasaulē plaši stāstīja par atmodu, perestroiku, par šejienes notikumiem, vienlaicīgi savos referātos vākdams līdzekļus jaunajai Latvijas demokrātijai. Tā viņš savāca lielu summu, un šī artava nonāca kontā zem PBLA pārraudzības. Satiekoties ar Silaraupu Minsterē, mums jau bija no VAK un LNNK pasūtījumi iegādāties videokameras, kopētājus, visu ko citu. Rolands zvanīja Meierovicam un citiem, bet PBLA atbildēja, ka nauda netiks dota. To dzirdot, Rolands bija tik šokēts, ka gandrīz vēlējās sev darīt galu. Tas bija laiks, kad PBLA jau sāka kontaktēt ar Gorbunova aprindām, turpināja sadarboties ar Tautas fronti un, kā mēs tagad zinām, kombinēja kaut ko pavisam citu. Mūs pilnīgi nobīdīja malā.

Beigās PBLA sāka mūs izsmiet un uzdot par čekas aģentiem. Diemžēl Grantiņš tur arī savu lomu nospēlēja, jo viņš pēc dabas ir pretrunīgs, visai smaga rakstura cilvēks. Kopš tā laika Grantiņš ir sevi izolējis no latviešu sabiedrības. Neredzot izeju, Silaraups par to visu pateica – nu ja tādi ir latvieši, tad es aizeju. Viņš pārcēlās uz Ameriku.

Gunta Rožkalne: – Jānis togad februārī pārnāca mājās no cietuma, jo viņš bija to disidentu sarakstā, ko Reigans iesniedza Gorbačovam un pieprasīja atbrīvot. Bet cietumā viņš nosēdēja četrus gadus. Kad paņēma ciet, mūsu dvīņiem Ritai un Markum bija trīs mēneši; kad atgriezās, sagaidīja tēvu jau gandrīz kā lieli cilvēki. Ziniet, tik daudz netaisnības nācis pār nacionāli domājošiem cilvēkiem Latvijā …

E.L.: – Gribu jums vaicāt arī par mūsdienu lietām. Kāpēc tomēr jūs pats visus šos brīves gadus neesat iesaistījies ne kādā partijā, ne Latvijas politikā, sabiedriskajā dzīvē klusējat?

G.R.: – Tas ir viena iemesla dēļ. Mana izpratne par racionālu un mērķtiecīgu politisko darbību ir tāda, ka tajā jāvalda ļoti skaidriem principiem – gan idejas, gan morāles un ētikas ziņā.

Šiem principiem jāatbilst tautai svarīgām interesēm. Kad partijas mani ir aicinājušas piedalīties – tādu piedāvājumu ir bijis daudz –, es arvien to esmu uzsvēris.

Bet visur – vai “TB”/LNNK, vai “Jaunajā laikā”, vai Pirmajā partijā – jau pie dibināšanas bija redzams, ka šīs lietas tiek nostumtas malā un to vietu ieņem mūsu laikmeta vienīgais dievs – kompromiss. Kompromiss par valsts interesēm, kompromiss ar Briseli, ar Maskavu, kompromiss ar mafiozām struktūrām un ar savu sirdsapziņu. Man tas nav pieņemams.

E.L.: – Partijas jums iebildīs – kā? Viss taču programmās rakstīts, visur darbojas pārbaudīti un pazīstami vīri!

G.R.: – Droši vien, ka tā varētu iebilst, bet es esmu piedzīvojis vilšanos pie visām šīm vai citām partijām Latvijā. Tādēļ, manuprāt, var secināt vienu – partiju dēļ Latvijas valsts ir dziļā krīzē, ceļu uz tautas labklājību neviens nevēlas meklēt. Ja 70 procenti iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma, tad tas ir šokējoši, it kā Latvijai pirms dažiem gadiem karš būtu gājis pāri.

E.L.: – Nu ko tad darīt? Jādibina vēl kāda nacionāla partija klāt?

G.R.: – Manā skatījumā, jo īpaši beidzamā laikā, Latvijā nacionālā ideja tiek no vairākām pusēm kompromitēta. Tie, kas uzdevušies par nacionālām partijām, ir ignorējuši latviešu tautas nacionālās intereses ciniski un demonstratīvi. To pierāda minētie skaitļi par lielas daļas tautas slīgšanu nabadzībā, par visaptverošo korupciju, alkoholismu. Latvija tiek veidota par krāšņu valsti politiskajai un biznesa elitei ar vienu modernu pilsētu – Rīgu. Pārejā valsts teritorija tiek atstāta likteņa varā.

No otras puses, nacionālo ideju kompromitē tādi kā Garda un viņa biedri, kuri runā tumsonīgas lietas pretrunā jebkādām nacionālām interesēm un saprātam. Sākot jau ar to, ka kaut kur Himalaju kalnos ierakusies pasaules valdība, turpinot ar visādām okultām lietām un beidzot ar pilnīgu reālpolitikas ignoranci.

E.L.: – Kādas ir jūsu domas par to, ka tagad jūsu vietā pie Brīvības pieminekļa iet plosīties pavisam citi cilvēki – strīpainās drēbēs, pie Raiņa pieminekļa iet un visās malās stāsta, cik viņi tagad esot apspiesti?

G.R.: – Es domāju, ka šo bumbu ar laika degli savulaik ielika “Latvijas ceļš”, pakļaujoties visiem ārējiem komisāriem, kuri te brauca, un neparādot skaidru nostāju jau kopš paša sākuma. Protams, citādi tas nemaz nevarēja būt. Nesastopot konsekventu latviešu nostāju, dabiski, ka viņi centīsies paplašināt savas intereses, centīsies iekarot telpu savai krievu valodai, izglītībai un kopienai. Svēta vieta tukša nestāv. Kā visur pasaulē, kur lietas nenostāda skaidri, paliek vieta spekulācijām.

Kad mūsu politikā ienāks vīri, nelokāmi, nesalaužami, neuzpērkami un ar skaidriem principiem? Pirms tam nav nekāda pamata optimismam.

(E. L. – Egils Līcītis)