VIKTORIJA.
Vēlos.
Pajautā man, vai es vēlos,
lai Ziemsvētku naktī snieg.
Tikai, lai neaizputina ceļu -
man māte vēl jāsatiek.
Vēl neizteikti ir vārdi,
bez kuriem sirds vientuļi klusē,
un nesmaržo siena zārdi
tur, tālā pļavā bērnības pusē.
Piedod man, māmulīt baltā,
ka nepaliku tev blakus
un aizgāju tālu projām
meklēt neizžūstošu aku.
No trausla stikla ir grodi,
ne akmens, kas zied pie mājām.
Es tādu puķi vēl neatrodu,
ko pateicībā tev nolikt pie kājām.
Svešums iemāca plati smaidīt,
kad asaras smacē sāpēs,
un zināt, ka nevajag gaidīt,
lai rīts atnāk kristāla kurpēs.
Es runāju valodā svešā un jautāju
WHERE DOES THIS ROAD LEAD TO?
Kādam tas ceļš ir uz mājām.
Tā neesi, māmulīt, tu.
Vien, ja Ziemsvētku nakts tavā logā
iekārs zvaigznīti, siltu un spožu,
zini – nāku ar izstieptām rokām,
lai tev savu svētību dotu.
DUBLIN
2007
