Nedēļa Īrijā

Lasītāja raksts.
Vasarā aizbraucu uz Īriju. Tur radi dzīvo, privātā ekskursija iznāca. Nu tad tā. Vakarā Dublina pa lidmašīnas logu izskatījās visai iespaidīga – ļoti daudz gaismu. Izkāpām laukā no lidmašīnas iegājām lidostas ēkā. Uzreiz sapratu, ka liela lidosta. Bet netīra, nekopta. Man nepatika. Ejot pēc bagāžas, kaut kur kaut kas vēl smirdēja. Bagāža kavējās. Pēc 20 minūtēm saņēmām bagāžu. Turpinājām ceļu. Radi mūs sagaidīja. Devāmies uz autostāvvietu. Nevarēju nepamanīt, ka visur uz zemes mētājas kautkādi papīri. Interesanti likās tas, ka pie lidostas ieejas bija uzstādītas speciālas zonas smēķētājiem, kur arī visi smēķētāji pulcējās.

Autostāvvieta arī bija diezgan liela. Netīra, nekopta. Atkal visādi papīri un šķidrumi uz zemes… Paskrēja garām arī kāds kaķis. Auto bija grūti atrast. Pēc 10 minūtēm tomēr atradām. Pirmo reizi sapratu, kā ir sēdēt priekšā kreisajā pusē. Nepierasti. Nu tad devāmies ceļā – uz Cavan’u (nezinu, kā latviski saucas šī pilsēta, varbūt Kavana). Bija jau vēls, tādēļ problēmas ar braukāšanu pa Dublinu nebija (kā radi teica – pa dienu Dublina ir neizbraucama). Neredzēju nevienu ēku augstāku par dažiem stāviem. Visur mazi veikaliņi, ātrās ieskrietuves, vairākas arī vēl strādāja (tobrīd bija plkst. ~23.00). Nu tad izbraucām no Dublinas. Interesanti – ceļiem uz baltajām joslām vēl virsū ir atstarotāji. Domāju, ka tas ievērojami palīdz vadītājiem braukt pa tumsu. Taču daudzkur arī nebija apgaismots ceļš – galīga tumsa. Nav brīnums, ka uz Īrijas ceļiem ļoti daudz dzīvnieku tiek nobraukti (radi arī tā teica, pats ar šo to redzēju). Ceļi diezgan šauri un līkumaini. Braucām pie diezgan liela ātruma, sēžot kreisajā pusē ir tik nepierasta sajūta, ka, kad pretī brauc kāds auto, ir tāda sajūta, ka tas nāk tieši tev virsū. Tā ka adrenalīnu ar izbaudīju nelielās devās, bet regulāri. Stundā pavadījām kādas divas stundas, varbūt, īsti neatceros – cītīgi vēroju apkārtni. Patika – miers un klusums. Pa ceļam arī izbraucām cauri dažām mazām pilsētiņām. Visas tādas diezgan vecmodīgas ar zemajām ēkām un mazajiem veikaliņiem – man patika. Beidzot iebraucām Kavanā. Diemžēl, sāka līt lietus un nespēju neko saskatīt. Nodomāju – rīt izpētīšu šo pilsētu. Aizbraucām līdz radu mājām – rindu māju ciematiņš paugurainā rajonā – nu ļoti skaisti un mierīgi. Man dikti patika. Devāmies pie miera.

Nākamajā rīta, pabrokastojuši, devāmies uz Kavanas centru. Tagad beidzot varēju tuvāk apskatīt šos mazos veikaliņus – visas ielas malas noklātas ar šiem mazajiem veikaliņiem. Uzreiz pamanīju arī, cik īri ir pieklājīgi ļaudis. Nepaies ne desmit minūtes, kad kāds īrs tev atvainosies par kaut ko. Paiet tev cieši garām – sorry, veikalā netīšām kādam uzduros – sorry. Uzskrien īram pats virsū un viņš tev atvainosies tev – tā radi man arī teica un tik tiešām, tā tas ir. Tas man patika. Arī pamanīju, ka auto vadītāji mierīgi ļauj gājējiem šķērsot ielu, nevis kā pie mums – asinskāri maniaki tie vadītāji. Pamanīju arī, kādi izskatās īri. Nu, acīmredzot viņi sevi īpaši nekopj. Atcerējos, kāda izskatījās lidosta – nav brīnums. Secināju, ka īriem neuztrauc, ko citi domā par viņu izskatu. Iegāju pāris veikaliņos kādu suvenīru nopirkt. Man patika pārdevēju attieksme – laipni, pajoko ar. Atceros arī, ka lidostas reģistrācijā reģistrators arī smīdināja bērnus. Iegāju pārtikas veikalā. Nu cenas tur pārtikas precēm šur tur ir lielākas, bet salīdzinot algas… Pārdevēja arī bija ļoti laipna, redzēju, kā arī joko ar citiem klientiem, tā no sirds. Nodomāju – kāda tad tiem īriem te dzīve, ja pat kasieres šitā priecājas un joko. Ja vien šāda attieksme būtu Rīgas lielveikalos. Bet kurš tad to novērtētu… Iegājām arī paēst kādā nelielā restorānā. Nu 50€ atstājām – vot cenas restorānos gan tādas palielas. Nu tā dienu pavadīju Kavanā – apskatīju arī baznīcu – liela un iespaidīga.

Nākamajā dienā devāmies uz Longfordas pusi. Tieši šajā brīdī es sapratu, cik sarežģīta un muļķīga ir īru ceļazīmju sistēma. To arī apliecināja šoferis ar dažiem skarbiem komentāriem. Iebraucot Longfordā, sapratu, ka šī pilsēta ir nedaudz savādāka. Teikšu kā ir – netīrāka, nesmukāka. Nemājīga pilsētiņa. Vēlējos no turienes ātrāk aizbraukt. Šeit bija arī ievērojami vairāk melnādaino cilvēku. Iegājām kādā suvenīru veikalā. Pārdevējs, izdzirdot mūsu sarunas, kļuva kautkāds agresīvs – neļāva iet dziļāk veikalā, bija nelaipns. Redzējām tur Īru krekls par bezkaunīgu cenu – Kavanā tieši tādi paši krekli komplektos (pa 2 gab.) maksāja par 4 euro lētāk nekā pie viņa viens krekls. Pateicām viņam vienkārši tāpat, šis kautko nomurmināja. Beigās iedomājās pajautāt mums, vai mēs esam no Polijas. Te viss kļuva skaidrs – poļi viņam kaut ko ir zaguši (normāla parādība). Pateicām, ka esam latvieši, un izgājām no veikala. Iegāju “2€ bodē”. Interesanta lieta – viss pa 2€. Visādas sadzīvē noderīgas lietas, saldumi, tējas u.t.t. Iegāju arī elektronikas veikalā, kurā strādāja pāris latvieši. Bija jauki dzirdēt latviešu balsis. Bet vispār kopumā man šī pilsēta nepatika – galīgi garām. Tad devāmies tālāk uz kādu mazu pilsētiņu (neatceros nosaukumu), kur arī papusdienojām. Atkal savi 50€ Pastaigājām pa pilsētiņu un devāmies atpakaļ uz Kavanu.

Nākamajā dienā jau devāmies kur tālāk – uz Westportu. Ceļš bija tiešām garš, bet ļoti interesants. Beidzot bija tiešām baudāmi dabas skati – pauguri, klintis, ezeri. Jocīgi, bet mežus īpaši neredzēju, tikai dažus. Redzēju arī vairākus kapus – tie gan bija īpaši – veci akmens ķeltu krusti krāšņoja tos. Arī senas pilis, mūri, tilti neiztrūka. Šo to var apskatīt manā albumā. Pēc ilga ceļa iebraucām Westportā. Šeit redzēju samērā daudz tūristus un sastrēgumi ar šeit bija. Bet vispār pilsēta smuka. Pie ūdens. Šajā dienā patiešām sapratu, cik Īrijas daba ir skaista. Beidzot ieraudzīju arī lielo Patrika kalnu. Alpus nekad neesmu redzējis dzīvē, tādēļ tas bija augstākais kalns, ko biju redzējis. Nedaudz arī apmaldījāmies. Tad vēl, protams, Westportā papusdienojām (tā jau bija tākā tāda tradīcija) Atkal savi 50€, bet nu tas ir uz četriem cilvēkiem. Tad tikām līdz okeānam. Pavēdināju galvu. Redzēju arī mājiņas un aitas stāvkrasta malā. Interesanti, kāda ir sajūta, tur dzīvojot… Tad braucām atpakaļ uz Kavanu – atkal garais ceļš. Atbraucām vēlu vakarā, pavakariņojām un devāmies pie miera.

Nākamajā dienā izlēmām atkal doties pie okeāna. Šoreiz uz Mohēras klintīm. Atkal garais, skaistais ceļš. Skati pa ceļam apmēram tie paši, kas bija ceļā uz Westportu. Pēc ilgā ceļa beidzot bijām klāt. Nolikām auto (tas gan bija problemātiski, par cik teju visas vietas bija aizņemtas) un pietam autostāvvieta ir maksas. Tur es uz vietas padomāju, kādu gan naudu pelna šīs stāvvietas īpašnieks… Jo tūristu tur jūrām. Lēnā garā apstaigājām šo tūrisma objektu. Tiešām skaists skats. Vējš no okeāna pūs tik stipri, ka visi mati gaisā. Īsts spēks. Šeit bija ieradušies tūristi no visām pasaules malām – Itālijas, Amerikas, Ķīnas… Iegājām arī suvenīru bodītēs kādu pastkarti nopirkt. Tad devāmies sameklēt kautkur kādu vietiņu, kur uzgrilēt gaļu, ko līdzi paņēmām. Beidzot arī atradām – pāris kilometrus no šīm klintīm, lejā, krastā. No šejienes pavērās arī skaists skats uz Mohēras klintīm no apakšas. Bet okeāna spēcīgais vējš nerimās. Pasēdējuši, paēduši, sakrāmējām mantiņas un devāmies atpakaļ uz Kavanu – atkal garais ceļš. Šī tiešām bija laba diena un nezināju, ko sagaidīt no rītdienas.

Nākamajā dienā devāmies uz Ziemeļīrijas pusi. No sākuma radi gribēja mums parādīt krāmu tirgu. Atgādināja nedaudz kautkādu Latgalīti, tikai nedaudz “baltāks” un mazāks. Visādi gan lietoti gan jauni krāmi, mēbeles, elektronika, pat ēdiens – gaļa. Ar gaļu bija interesanti – šie tur rīkoja gaļas izsoles – stāv liels buss pārpildīts ar gaļu un notiek dzīva izsole. Rads nopirka plauktiņu pa 7€ – pilnīgi normālā stāvoklī, tiešām lēti. Tik bagāžniekā neielīda, nācās izjaukt. Šinī brīdī nāca garām kāds vecs īru vīrs un smiedamies jokoja: “A little miscalculation, eyh ?” Man patīk, kā viņi visādus šitādus draudzīgus jociņu mētā.

Šis krāmu tirgus atradās jau Ziemeļīrijas teritorijā – to varēja uzreiz pamanīt – ceļa zīmes savādākas, viss norādīts jūdzēs… Arī pie teju katras ēkas karājās Lielbritānijas karogs… Pēc tam devāmies uz Slieve Russell viesnīcu. Pēc izskata jau kļuva skaidrs, ka tas ir viens dārgs hotelis. Apstaigājām teritoriju… Nevarēju nepamanīt dārgās automašīnas viesnīcas priekšā. Iegājām iekšā iedzert īru kafiju – kafija ar viskiju. Lai gan tā bija prestiža viesnīca, šī kafija tur maksāja, šķiet, 5€, kas nu tiešām nebija dārgi. Apkalpošana un ērtības arī bija augstā līmenī. Tā nu devāmies atpakaļ uz Kavanu un vēl pa to pastaigājām. Nu bija piektdienas vakars, īri jau sāka pulcēties uz lielo dzeršanu. Aizgāju uz vietējo lielveikalu. No sākuma iegāju sporta veikalā. Viss futbolam. Tiešām īri ir ļoti lieli futbola fani. Bet sporta preces tur bija salīdzinoši lētas. Iegāju universālveikalā, nopirku šādas tādas lietas, ko atvest uz Latviju, piemēram, zobupastu. Tiešām, kvalitāte ir labāka kā mūsējām. Tad nu izstaigājies devos atpakaļ uz mājām, kur arī pavadiju atlikušo dienas daļu. Atcerējos, ka nākamajā dienā ir jālido atpakaļ uz Latviju.

Nākamā diena bija visīsākā no visām. Lidojums bija agri, tādēļ agri cēlāmies un devāmies uz Dublinas pusi, uz lidostu. Jā, uz to netīro lidostu. Diezgan liels laiks pagāja, kamēr atradām, kur nolikt auto, kur reģistrēties, kur iet tālāk. Liela tā lidosta, patiešām. Nu tad pēc ilgas blandīšanās pa lidostu, beidzot tikām lidmašīnā. Taču šoreiz netiku pie loga – žēl, jo vēlējos aplūkot šo zemi no gaisa dienas laikā, jo, kad braucu šurp, bija tumš un vēls. Interesanti arī ir tas, ka es biju pabijis Īrijā, bet Dublinā savu kāju neesmu spēris. Nu tad pēc 3h lidojuma izkāpu no tā aparāta, nokārtoju visu lidostā (savējā, tīrajā, smukajā) un devos uz mājām. Braucot taksī uz mājām, sapratu – lai cik tā Īrija liela / skaista / interesanta nebūtu, Latvija ir labāka !

Protams, ka daudzko palaidu garām. Bet domāju, ka kādam, kas nav vēl tur pabijis, tagad ir radies iespaids, kas tur ir un kas nav.

Toms.

FOTO no autora personīgā arhīva.