Ķeltu astroloģija.

Ķeltu mitoloģijas un kultūras pirmsākumi minēti ar dzelzs laikmeta sākumu Eiropā t.i. 6.-5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Tas raksturojas ar laiku, kad Ķelti jau prata apstrādāt un iegūt dzelzi un darināja dzelzs darbarīkus un kala ieročus. Vēstures pētnieki ir atzinuši, ka ķeltu senči esot nākuši no kareivīgām āriešu ciltīm, kas 1000 gadu pirms ķeltu parādīšanās Eiropā pakļāvušas Indas ieleju un tās civilizāciju.

Uzskata, ka Ķeltu pirmdzimtene ir Ziemeļalpi, kur 1. gadu tūkstoša vidū p.m.ē. iedzīvotāju blīvums sasniedzis tādu pakāpi, kad tika radīti priekšnosacījumi cilšu migrācijai dažādos virzienos – Beļģiju, Karpatiem, Balkāniem, Itāliju, Britu salām un pāri Biskajas līcim arī Īriju. Daži vēsturnieki ir izteikuši hipotēzi, ka ķelti sasnieguši Baltiju – arī tagadējās Latvijas teritoriju, jo to apliecinot vairāki vietvārdi – Abava, Dagda un līdzība etnogrāfiskajos un reliģiski mitoloģiskajā pasaules uztverē, līdzībā reliģiskajos rituālos, kas saistīti ar svēto dzīvnieku – zirga, govs, buļļa kultu, ka arī līdzībā starp vīrieti un sievieti – karotājiem. Ziņas par kontinenta ķeltu mitoloģiju ir visumā fragmentāras, kas balstās galvenokārt uz arheoloģiskajiem izrakumiem, īru sāgām un teikām. Līdz mūsdienām ir nonākusi tikai neliela daļa senās īru literatūras mantojuma, kas vēsturiski ir stipri pārveidota, jo pirmās sāgas pierakstītas ap 8.-9. gadsimtu, bet sistemātiski tikušas vāktas ap 12. gadsimtu, ko pierakstījuši mūki pēc ķeltu reliģijas – druīdisma iznīdēšanas, gribot negribot radīdami savam pasaules uzskatam atbilstošu sāgu izlasi ar zināmu kristietisma pieskaņu.

Ķeltu mīti par pasaules izcelšanos un kosmogoniju līdz mūsdienām vispār nav saglabājušies. Ķeltu mitoloģijā tiek runāts par pasaules koku, kas ir pamatā ķeltu mājokļu arhitektonijai. Kad uzsākās ķeltu migrācija, viņu mitoloģiskie tēli saplūda ar uzvarēto cilšu dievībām un sevišķi populāri bijuši Lielās Dievmātes un Karotāju Dieva kults. Ķeltu karavīrs tiek tiktāl pielīdzināts dievībai, ka izzūd reāla atšķirība starp cilvēku un dievišķu būtni – varonis esam Saules dēls, vai pats Saules dievs, kurš satriec ienaidniekus ar saviem stariem. Pēc nāves varonis pārtop saules gaismā, tā saplūst ar savu dievišķo pirmsākumu. Ķelti domāja, ka cilvēku cilts cēlusies no viņpasaules valdnieces, ko Gallijas ķelti sauca par Ditu, bet Īrijas ķelti – par Dagdu.

Šodien mēs tikai varam izteikt varbūtību, ka ķeltu ieguldījums rietumu civilizācijā ir daudz lielāks nekā grieķu un romiešu, jo visi dati par ķeltu izcelsmi ir pazaudējušas savas saiknes gadsimtu miglā, mēs varam izteikt tikai varbūtību, ka to izcelsme saistās ar Grieķijas un Egejas jūras rajonu 3 – 4 gadu tūkstoti pirms Kristus dzimšanas.

Šodien ķeltu astroloģiju mēs daudz apskatām no druīdisma pozīcijām. Ķeltu mēness zodiaks, kurš sastāvēja no 13 kokiem, pirmo reizi vizuāli tika parādīts Roberta Greivsa grāmatā „Baltā dieviete”. Saules gads tika sadalīts pēc Mēness principa un visi ķeltu vēstures un kultūras pētnieki piekrīt šim sadalījumam.

Katram Mēness mēnesim atbilst savs simbols – koks. Greivs savā atklājumā savienoja Mēness mēnešus ar 13 līdzskaņiem ķeltu alfabētā, kura pamatā ir koki un apgalvo, ka 13 līdzskaņi veido kalendāru, kurā 13 mēnešiem atbilst maģiskie koki, bet 5 patskaņiem atbilst 5 papildus dienas. Visi šie 13 koki ieņem svarīgu vietu eiropiešu folklorā. Ņemot vērā, ka senais alfabēts tika izmantots, lai pareģotu nākotni, Greivs mēģināja to sasaistīt ar slēpto kosmoloģiju. Līdz ar to, mēs varam runāt par ķeltu Mēness zodiaku. Driādes vai koku gari asociējās ar druīdu svētajiem kokiem, kas pārstāv viņu dižā radītāja Seli garīgo dabu. Tas ir neredzamais dievs, kura vārds nozīmē „slēptais”. Ikkatrs svētais koks simbolizējās kā kosmiskais simbols konkrētam gara tipam. Vēlāk šie gari asociējās ar ķeltu dieviem un dievietēm, kuri kā zināms pārstāvēja ideāla cilvēka arhetipu.

Turpretim divpadsmit Zodiaka zīmes Grieķu – Romiešu zodiakā identificējas ar grieķu – romiešu dievībām, kas savukārt asociējas ar divpadsmit mēnešiem viņu kalendārā.

Greivsa teorija par 13 Mēness mēnešu saistību ar 13 līdzskaņiem ķeltu koku alfabētā apstiprina druīdu mistiskās tradīcijas. Druīdi ticēja vārda spēkam, kas varēja būt gan kā lāsts, gan arī kā svētība, atkarībā no toņa kā tas tika izteikts. 13 līdzskaņi ir runas galvenās skaņas, kas pārtrauc gaisa pūsmu, kas nāk no plaušām un tādā veidā parāda 13 reakcijas un informācijas, kas asociējas turpmāk ar druīdu gadu, kas ķeltu mitoloģijā saistīta ar Mēness dievieti Seridvenu. Tālāk druīdi no ķeltu mitoloģijas pārņēma un pielietoja 13 Mēness mēnešu kalendāru, jo tas atainoja gadalaiku maiņu un bija kā ceļvedis un viņu pašu radītāja tulks debesīs. Par druīdu ticību augstajam, neredzamajam dievam Seli varam izlasīt Ouena Morgana darbos, kas ir „Velsa druidisma” grāmatas pārstrādāti varianti.

Ķeltu noslēpums vēl līdz šim laikam ir neatklāts, bet ir pierādīts, ka jau bronzas laikmetā tie ir apdzīvojuši Eiropu, Vidusjūru un Ziemeļāfriku. Senie ēģiptieši tos dēvēja par „jūras tautu”. Kad ķelti ieradās britu salās viņi jau bija kā labi organizēta tauta, ar augstu zinātnes un mākslas prasmi, kas varēja rasties tikai augstākās metālapstrādes tehnoloģijas apgūšanas rezultātā. Viņiem bija labi izstrādāts likumu krājums, ko vēlāk pārņēma un ielietoja druīdi. Senajos rakstos ir teikts, ka ezotēriskās gudrības druīdi paaudžu paaudzēs no citiem slēpuši un sargājuši.

Ķelti Mēness zodiaka 12 zīmēm iedalīja 28°,kas atbilda 28 mēness dienām, sākot ar Bērzu, bet pēdējai 13 zīmei – Plūškokam – atlikušos 24°, kas simbolizēja ziemas dienas īsumu. Tāds ir simbolisks Mēness zodiaka sadalījums, kurā ietilpst visi saulgriežu punkti, kā arī četri uguns svētki. Zodiakālā karte satur sevī iekšējo spirāles galaktikas sadalījumu saulgriežu dienās, kad tā nostājas vienā rindā ar zemi.

Vēlāk druīdi to pārstrādāja, kur tika ņemts vēra viņu rituālais kalendārs un atbilst Mēness sadalījumam zodiakā, kas balstās uz Mēness cikla fāzēm un intervāliem starp diviem jauniem mēnešiem. 360 grādi tiek sadalīti starp 13 kokiem:

Bērzs - 28°
Vītols - 28°
Vīnogas – 28°
Pīlādzis – 28°
Vilkābele – 27°
Efeja – 28°
Osis – 28°
Ozols – 27°
Niedre – 28°
Alksnis – 28°
Smaillapis – 27°
Plūškoks – 29°
Lazda – 27°

Pirmā zīme Bērzs sākas 24. decembrī 2°00’ Mežāzī, pēc 2 dienām, kad ir iestājies ziemas saulgriežu punkts(00°00’ Mežāzī). Pirmie četri koki – Bērzs, Pīlādzis, Osis, Alksnis – 28° ietver sevī periodu no ziemas līdz pavasara saulgriežiem ieskaitot. Šajā periodā ietilpst pirmie uguns svētki Britānijā. Nākošie četri koki – Vilkābele, Ozols, Smaillapis, Lazda – 27° ietver sevī vasaras saulgriežus(00°00’ Vēzī) un divus uguns svētkus – Belteina (1. maijs – pēc kristiešu kalendāra pirmā vasaras diena, auglības svētki) un Lammasa (1. augusts – rudens sākums, zemes mātišķuma un maizes svētki). Nākošie trīs koki – Vīnogas, Efeja, Niedra – 28° ietver sevī Semheina svētkus (1.novembris – mirušo svētki, to svin arī šodien, ko mēs dēvējam par Helovenu, ko kristieši negatīvi dēvē par raganu saietu, negatīvā šā vārda nozīmē) un rudens saulgriežus. Pēdējais koks – Plūškoks – 29° sevī ietver papildus dienu – 23. decembri ( druīdu kalendārā – bezvārda diena), tāpēc tam ir 29°.

Tādā veidā ķeltu Mēness zodiaks izskatās šādi –

Bērzs 24. XII – 20. I 02°00’ Mežāzis Saule

Pīlādzis 21. I – 17. II 00°00’ – 27°59’ Ūdensvīrs Urāns

Osis 18. II – 17. III 28°00’Ūdensvīrs – 25°59’Zivis Neptūns

Alksnis 18. III – 14. IV 26°00’Zivis – 23°59’Auns Marss

Vītols 15. IV – 12. V 24°00’Auns – 20°59’Vērsis Mēness

Vilkābele 13. V – 9. VI 21°00’Vērsis – 17°59’ Dvīņi Vulkāns

Ozols 10. VI – 7. VII 18°00’Dvīņi – 14°59’Vēzis Jupiters

Smaillapis 8. VII – 4. VIII 15°00’Vēzis – 11°59’Lauva Zeme

Lazda 4. VIII –1. IX 12°00’Lauva – 08°59’ Jaunava Merkurs

Vīnogas 2. IX – 29. IX 09°00’Jaunava – 06°59’Svari Venera

Efeja 30. IX – 27. X 07°00’Svari – 04°59’Skorpions Persefona

Niedre 28. X – 24. XI 05°00’Skorpions – 02°59’Strēlnieks Plutons

Plūškoks 25. XI – 23. XII 03°00’Srēlnieks – 01°59’Mežāzis Saturns

Ķeltu astroloģijā saulgriežu punkti rada izmaiņas debess gaismai un ir svarīgi punkti uz ķeltu Mēness kartes shēmas, kas simbolizē pašprojekcijas spirāli ar iekšējo harmoniju un disharmoniju. Tauriņš simbolizē mēnesi Efeju, mēnesi Ariandu, mēness dievieti, kurai ir visvairāk noslēpumainu aspektu ķeltu kosmoloģijā, kā arī pazudušo planētu Persefonu. Ķeltu astroloģijā saulgriežu punktiem ir liela nozīme natālajās un mundānajās kartēs, kas atspoguļo atsevišķa cilvēka, kā arī visas cilvēces evolūciju kopumā. Saulgriežu punktu grādus ņem kardinālo zīmju 00°00’ punktā. Visi šie punkti, ieskaitot ASC, ir ļoti svarīgi izskatot horoskopu – tātad:

Ziemas saulgrieži 00°00” Mežāzis 22. XII

Bezvārda diena 01°00’ Mežazis 23. XII

Brigantija 10°00’ Ūdensvīrs 01. II

Pavasara saulgrieži 00°00’ Auns 21. III

Belteins 10°00’ Vērsis 1. V

Vasaras saulgrieži 00°00’ Vēzis 22. VI

Lammas 10°00’ Lauva 01. VIII

Rudens saulgrieži 00°00’ Svari 23. IX

Semheins 10°00’ Skorpions 01. XI

Bezvārda diena astroloģiskā nozīmē, kaut arī tā saistīta ar 13. zīmi Plūškoku, cilvēces evolūcijā simbolizē iespēju eksistēt kā pilnīgi attīstītam cilvēkam, kas sevī ietver daļu no čūskas simbola. Čūska viena no svētākajiem gudrības simboliem, kas līdz ar ziemas saulgriežiem apzīmē arī mūsu visuma gravitācijas centru ap kuru riņķo Saules sistēma.

Ķeltu mitoloģijā Jupiters ir Dagda(labais dievs), kurš palīdz cilvēkam veicot dažādus brīnumus. Dievība Dagda bija rituālās pielūgsmes objekts un druīdu reliģijā skaitījās priesteris, kurš sevi ziedoja kā upuris, vasaras saulgriežu punktā tā bija Saule. Ķeltu Mēness zodiakā pavasara saulgriežu punkts iekrīt Alkšņa koka zīmē, kas atbilst Auna zīmei grieķu – romiešu zodiakā. Pie šī punkta izejas visā pasaulē dienas garums ir proporcionāls nakts garumam. Ķeltu kalendārā un zodiakā šos punktus atzīmēja kā divas vienāda izmēra spirāles, kas atspoguļo vienādu dienas garumu. Mēness zodiakā saulgriežu punkti atspoguļoja arī pirmo un pēdējo Mēness ceturksni. Tādā veidā pavasara saulgriežu punkts atspoguļo Mēness cikla fāzi, kas simbolizē krīzes laiku. Ķeltu mitoloģijā šo periodu saista ar Alkšņa mēness dievu Branu( Saules dievība, kura šajā laikā sasniedz savu pilngadību un nogalina pūķi). Šim mītam kristiešu reliģijā atbilst leģenda par svēto Georgu.

Rudens saulgriežu punkts saistās ar Vīnogu koka zīmi, kas atbilst Svaru zīmei grieķu – romiešu zodiakā. Šo stāvokli saista ar krīzes stāvokli, kas notiek cilvēka apziņas iekšienē un apzīmēs noteiktu Mēness fāzi. Tā kā zemes orbīta krustojas ar saules orbītu, tad saulgriežu punkti attiecas tikai uz vīrišķo sākumu un saistās ar saules dieviem. Tādēļ saulgriežu punkti atspoguļo atdzimšanas periodus un saules impulsus, kas tiek koncentrēti uz individuālām īpašībām un personības izaugsmi, kas raksturojas caur sava „ES” apzināšanos. Četri ķeltu uguns svētki simbolizējas ar četrām Mēness fāzēm un atspoguļo Mēness kalendāra ceturkšņus, kaut arī tie precīzi nesakrīt ar saulgriežu viduspunktiem. Uguns svētki ir zemes svētki, kas tika saistīti arī ar mātišķā principa sākotnes noslēpumainiem punktiem, zemes spēka uzlādēšanos – raksturojoši četriem gadalaikiem – pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Šie četri gadalaiki simbolizēja četras dažādas zemes sejas, fāzes un četri svētki sakrīt ar četrām fiksētajām zīmēm – ūdensvīru, vērsi, lauvu un skorpionu, kas atspoguļo arī nelokāmu stabilitāti un iekšēju spēku, kas saistās ar neapzināto „ES”. Ķeltu mitoloģijā Mēness fāžu cikli tika saistīti ar vienīgo Mēness dievieti, kas simbolizēja gan labos, gan sliktos Mēness aspektus.

Druīdi uzskatīja, ka cilvēce ir atnākusi no „augstākās pasaules – makrokosmosa”, bet ciešanas un eksistence atrodas „zemākajā pasaulē – mikrokosmosā”. Druīdi atzīmēja arī noteiktu zvaigžņu un zvaigznāju skaitu, kas atradās Britānijas salu teritorijā uz vienas līnijas ar nekustīgajiem akmens apļiem. Visvarenākais astronomiskais pulkstenis ir Stounhendža. Nekustīgās zvaigznes ne tikai ļāva sekot gadalaiku maiņai, bet arī apzīmēja garīgās attīstības svarīgākās sfēras, jo druīdi uzskatīja, ka dvēseļu pārmiesošanās notiek tām pārvietojoties galaktikā. Rudens un pavasara saulgriežu simbols bija divas vienāda izmēra savītas spirāles, kas atainoja vienādu dienas un nakts garumu. Ziemas saules spirāle – tā ir spirālveida kustība, kas druīdiem raksturojās ar čūsku, kurā tās cieši sakļautie riņķi simbolizēja debess gaismas pavājināšanos un garīgo involūciju vai kontaktu ar zemāko „ES”.

Ķeltu trīsvienības simbols vai „triskele” atspoguļoja ķeltu trīsvienības sapratni – cilvēka dualitāti viņa attīstības gaitā, kas sasniedz garīgās apgaismības rezultātu un iegūst „Aahunu” – spēju uz dieva radītu domāšanu. Tādējādi ķeltu „triskele” simbolizē „Aanuhu” un ir ļoti sens simbols, ko ne vienu reizi vien var sastapt Kokonu grāmatās (600. g.m.ē.). „Triskele” tika uzskatīta kā kosmisks simbols, kuru druīdi apzīmēja ar Sauli, Mēnesi un Zemi.

Druīdu pielietojamais zodiaka zīmju Mēness dalījums atjauno Saules un Mēness līdzsvaru ar cilvēka dvēseles vienotību, kas nav sastopama grieķu astroloģijā. Ķeltu Mēness zodiaks ir radīts uz pamatīgu astroloģisko zināšanu bāzes, kuru tālāk uzkrājuši grieķu un romiešu zinātnieki.

Ķeltu astroloģija pamazām sāk iznirt no laikmetu kokana un apsolās kļūt par skaistāko tauriņu.

Informācijas avots: www.kosmo.sapnis.com