Es taču varu!

Lasītāja raksts.

Svētdien, 20.janvārī, Dublinas pašā centrā notika kārtējā Biznesa Vadības koledžas(BVK) lektoru tikšanās, ar šejienes, t.i. Īrijas latviešu studentiem, jeb kā lektore I.Kalniņa mūs (esmu arī studentu skaitā) mīļi nodēvēja-izmēģinājuma trusīšiem. Jāatzīst, arī šoreiz, tāpat kā pirmajās divās reizēs, šī koledža un tās pasniedzēji sniedz to, ko, manuprāt (atļaušos izteikt piezīmi tikai tāpēc, lai apliecinātu savu vārdu patiesumu, proti, esmu studējusi LU), ne katrā augstskolā Latvijā spēj dot.

To pozitīvo lādiņu, stimulu, apziņu, ka “es taču varu”, ko acīmredzami gūst studenti pēc BVK lekciju apmeklējumiem! Kļūstu jau lepna par to, ka esmu šīs koledžas studente, jo.. Šoreiz tam pavisam reāls piemērs – BVK pārstāvji manā skatījumā ir pirmie, var teikt – pionieri, kas meklē saikni, mēģina uzrunāt Īrijā esošos tautiešus.Es nebūtu tādā sajūsmā par šo koledžu, ja neredzētu šīs sadarbības rezultātu. Latvijā, lai kā arī attiecīgajās instancēs negribētu par to dzirdēt, taču izplatās informācija – šeit, t.i. Īrijā, dzīvo un strādā Latvijai vajadzīga tautas daļa, kuru gaida atpakaļ varbūt vairāk, nekā aizbraucējiem gribētos atgriezties. Vēl tam apliecinājums arī – šodien BVK lektoru atvēlētais brīdis Hipotēku bankas pārstāvju uzrunai klātesošajiem gan esošajiem studentiem, gan, iespējams, potenciālajiem studentiem. Tā kā LV masu medijos lasītā, dzirdētā informācija šeit, Īrijā dzīvojot, rada priekšstatu, ka Latvijā kādam būtu izdevīgi šejieniešus padarīt par maziem, melniem “sēņu lasītājiem”, bija jauki dzirdēt no HB pārstāvjiem vārdus: “varbūt Latvijā nav tik aktīvu, uzdrošināties spējīgu cilvēku, kā Īrijā (iet runa par Latvijas pilsoņiem) kā arī to, ka pārstāvji jutušies pārsteigti (?!) par lielo atsaucību, labvēlīgo attieksmi no šejieniešu puses. Pārdomām – izraksts no Hipotēku bankas misijas apraksta: “Hipotēku bankas misija ir: sadarbībā ar klientiem palīdzēt viņiem realizēt viņu idejas un sapņus, celt klientu un bankas darbinieku labklājību, kopīgi dodot ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības attīstībā.”

Tātad vēlreiz seko pierādījums – nu nav tā, ka šeit ,konkrēti uz Īriju, atbraukuši tikai tādi latvieši, kam “vienkārši nav ko darīt”, “vieglas dzīves” meklētāji jeb kā citādi Latvijā mēdz dēvēt izceļojušos. Šeit dzīvo un labi dzīvo potenciāls. Jautājums tik paliek, vai tas atgriezīsies Latvijā, vai paliks Īrijā, Anglijā jeb vēl nez kur, tikai ne Dzimtenē. Var jau, protams, skatīties no viedokļa – atkal jau kāds no Latvijas grib “nokāst kāpostu” no godīgi strādājošajiem, pat tiktāl aizgājuši, ka uz Īriju brauc. Var. Var būt tāds viedoklis.Ja mēs atceramies neseno rakstu laikrakstā „Sveiks” ,kā kāda kundzīte no Latvijas bija atbraukusi apciemot savu dēlu Īrijā, lai pēc apciemojuma uzrakstītu piedzīvotās izjūtas, ja nekļūdos, žurnālā „Marta”. Ar šo atkāpi gribēju atkārot dzīvē jau apstiprinājušos patiesību – cilvēki redz un dzird to, ko viņi grib redzēt un dzirdēt!

Baiba Liepiņa