PBLA aktivitātes Īrijā

Kā jau katru otro svētdienu Lukanas bērnu aktivitāšu centra skoliņā arī šosvētdien uz mācībām bija sapulcējušies bērni. Daži vecāki bērnu dēļ labprāt mēro vairāk nekā simts kilometrus. Izrādās – attālums nebūt nav problēma. Galvenais ir vēlēšanās. Saglabāt bērnu latviskumu, saglabāt mazo cilvēciņu domāšanu latviešu dziesmās, dzejā, vēsturē vai ģeogrāfijā. Vai vienkārši – pabūt kādu laiku vienaudžu vidū. Intervijā portālam ar domām par šo tēmu labprāt dalījās Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes locekle un Izglītības padomes priekšsēdes palīdze Daina Grosa.

I.M. Kāds ir Jūsu vizītes mērķis šeit, Dublinā, bērnu aktivitāšu centrā?

D.G. Šobrīd atrodos Īrijā ar mērķi satikt visu latviešu skoliņu skolotājus, uzklausīt vajadzības izglītības jomā. Pēdējo mēnešu laikā esmu bijusi vairākās Eiropas valstīs, kur strādājošie latvieši tāpat kā Īrijā cenšas kopt un saglabāt savu bērnu latviskumu.

I.M. Jūsu balsī manāms ne-eiropiešu latviešu valodas akcents….

D.G. Jā, esmu dzimusi un uzaugusi Austrālijā, pēdējos dažus gadus dzīvoju Latvijā. Arī bērni ir dzimuši Austrālijā, tomēr ģimenes lokā izdomājām pamēģināt dzīvot Latvijā. Vai iedzīvosimies – laiks rādīs. Mēs, pieaugušie vēl nekas, bet bērniem ir grūtāk. Visi draugi tomēr palika tur, Austrālijā.

I.M. Kā ir tur – Austrālijā? Vai tur dzīvojošie latvieši no iepriekšējās emigrācijas ir spējuši saglabāt savu latviskumu?

D.G. Es pārstāvu arī latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē. Katrā lielākajā pilsētā ir kādas apvienības vai interešu grupas, kuras tad reizi pa reizei sanāk kopā. Reizi nedēļā iznāk avīze latviešu valodā „Austrālijas latvietis”. Uz to gan ir vairāk orientēta vecākā paaudze. Lielākā daļa no tur dzimušajiem vēl runā latviski, bet jaunākā paaudze jau …. Vēl pārstāvu arī pasaules ziņu portālu emigrācijas latviešiem „Latvians online” Tas gan ir angļu valodā.

I.M. Vai valodas apmācība būtu īstais iemesls jūsu vizītei?

D.G. Principā jā. PBLA ietvaros, un visvairāk personīgi es vēlos iepazīties ar pēdējās emigrācijas latviešiem un viņu bērniem. Beļģijā, Norvēģijā, Dānijā, un Holandē jau ir nodibinātas latviešu bērnu skoliņas. Somijā un Luksemburgā tiek dibinātas. Šajās valstīs nonākušie latvieši bērnu apmācības ziņā visu sāk no nulles. Anglijā un Zviedrijā – tur vēl iepriekšējās emigrācijas skolas, tur ir mazliet vieglāk. Tāpat Amerikā un Austrālijā. Tur šādās skolās vairāk vai mazāk ir jau nostādīta apmācības sistēma latviešu bērniem. Tā ir kardināli atšķirīga no Latvijas sistēmas, kura emigrācijas bērniem neder. PBLA cenšas palīdzēt, lai nebūtu no jauna „jāizgudro divritenis”.

I.M. Jūs tagad dzīvojat Latvijā, sadarbojaties ar Izglītības ministriju. Ko Latvija domā darīt izglītības jomā attiecībā uz bērniem, kuri arvien lielākā skaitā dodas uz ārzemēm?

D.G. Jāsaka, ka cieši sadarbojos ar Latviešu valodas apguves valsts aģentūru, kura ir Izglītības ministrijas paspārnē. Aģentūrā strādājošie tik tiešām ar sirdi un dvēseli dara visu, lai kādā veidā palīdzētu tikko izveidotajām skoliņām Eiropas valstīs. Diemžēl naudas maks atrodas ministrijā, un ne vienmēr labām un vajadzīgām idejām tiek atrasts finansējums. Šogad, pirms Dziesmu svētkiem, Rīgā, 4. un 5. jūlijā notiks konference, kurā piedalīsies skolotāji no visām emigrācijām, arī no pēdējā. Notiks arī divu dienu skolotāju apmācības kursi.

I.M. Ko reāli tas varētu dot latviešu bērniem šeit, Īrijā?

D.G. Mani novērojumi gan liecina, ka pašu spēkiem iespējams sasniegt daudz vairāk, nekā paļaujoties uz kādu valsti vai organizāciju. Nākamās nedēļas laikā vēl tikšos ar skoliņas „Saulgriezīte” skolotājām, kā arī došos uz nule nodibināto Limerikas skoliņu. Pēc brauciena radīsies pilnvērtīgāks vajadzību kopskats, un varēšu to iesniegt PBLA un Latvijas aģentūrai. PBLA no savas puses kā „vecie emigranti” jau palīdz un arī turpmāk palīdzēs „jaunajiem emigrantiem”. Ar Latviju turpināsim strādāt. Cerēsim, ka jaunā valdības politika būs labvēlīga piespiedu emigrācijā esošajiem latviešiem, it īpaši latviešu bērniem.