Barikāžu atceres laikā

Vienotība, barikādes, ugunskuri, sirmas
māmuļas dāvātas vilnas zeķes un cimdi… Šīs atmiņas katru gadu janvāra
dienās atdzīvina laiku, kad¬ Latvijas tauta apzinājās savu spēku un
spēja būt vienota.
1991.gada 13. janvārī īsi pēc pusnakts PSRS karaspēks sāka bruņotu
Viļņas televīzijas ēkas un torņa ieņemšanu, bojā gāja vairāki cilvēki.
Jau pēc dažām stundām agri no rīta, uzzinot par asiņainajiem notikumiem
Viļņā, uz Rīgu sāka plūst brīvprātīgo kolonnas ar lauksaimniecības
tehniku un smagajām mašīnām, Latvijas galvaspilsētā sāka celt barikādes.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, visā Latvijā barikāžu kustībā piedalījās apmēram 60 tūkstoši iedzīvotāju.
Toreiz visu izšķīra tautas drosme apzināti pretoties režīmam. Tā bija
iekšēja nepieciešamība, noteikts dvēseles stāvoklis, kad katrs
apzinājās, ko dara, zināja, ka tas var beigties ar visļaunāko, bet
tomēr bija tur. Kopā ar savu tautu, cerot uz brīvību un labāku dzīvi.
Brīvība nu mums ir, bet , izrādās, ka joprojām dzīva ir senā paruna -
ilgošanās ir skaistāka, nekā piepildījums. Visas cēlās idejas, kas tika
lolotas nebrīves gados, pamazām pazūd no mūsu prātiem, piekāpjoties
nemitīgajai cīņai par labāku dzīvi.
Mūsu dzīvē ir ienākusi vilšanās. Par tiem, kas pie varas un par to, ka
izrādās, arī demokrātiju var grozīt tā, kā kādam izdevīgāk. Par to, ka
pilni veikalu plaukti vēl nenozīmē, ka dzīvosim labāk. Par to, ka
joprojām savā valstī nevaram justies droši – ja būsi sapelnījis par
daudz, par to vari samaksāt pat ar dzīvību, ja par maz, naktīs nevarēsi
gulēt bažās par to, kā samaksāt rēķinus un pabarot ģimeni. Par to, ka
valstī var pazust vairāki miljoni latu, bet nav cerību jebkad uzzināt,
kura kabatās tie iekrituši. Par to, ka likumi ir rakstīti visiem, bet
ne visiem tie jāievēro. Ne jau par šādu dzīvi sapņoja tie, kas toreiz
stāvēja uz barikādēm.
Padomju varas gados Latvija bija viens no ekonomiski attīstītākajiem
reģioniem, tagad – viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā.
Tomēr tas nav pats ļaunākais. Cilvēki ir zaudējuši ticību tam, ka
Tēvzemē var būt labāk. Kāpēc mūsu mazajā valstiņā ir tik daudz
miljonāru? Kāpēc lielākā daļa ģimeņu dzīvo nabadzībā? Kāpēc lauku
reģioni grimst bezcerībā? Neviena pie varas esošā partija uz šiem
jautājumiem negrib atbildēt.
Latvijas tauta ir sašķelta, palikušas vien atmiņas par tālaika
vienotību un gara pacēlumu. Notiek nemitīgi strīdi par to, kuri tad ir
labāki – tie, kas paliek Dzimtenē, vai tie, kas uzdrīkstējušies meklēt
labāku dzīvi citur. Nekur nav maizes bez garozas, bet ne jau tikai
lielāka nauda vai labāki apstākļi piesaista latviešus svešām zemēm.
Tas, ko mums nespēj sniegt pašu valsts, ir – stabilitāte, droša
rītdiena. Un tomēr – lai kur latvietis dzīvotu, kāda daļiņa viņa sirds
pieder Latvijai.
Šodien daudzi tālaika barikāžu dalībnieki saka – ja vēlreiz būtu tāpat,
es turp neietu. Uzdrošinos apgalvot, ka ietu gan… Ne jau varas dēļ. Bet
tās lieliskās sajūtas dēļ, kad katru blakusesošo vari uzlūkot kā
savējo, kad tava tauta ir stipra vienotībā un gara spēkā.
Seno romiešu varas simbols bija skalu saišķis, kas apsiets ar saiti. Katru skalu atsevišķi var salauzt, bet visu saišķi – nē…