Dzeja

VIKTORIJA

TU

TIK TRAUSLA
MĪLESTĪBA IR.
To salauzt var
ar pieskārienu
nevietā, pamīšus,
ar skatienu, kad acis
nejūt sirds,
un vārdu vietā -
sauja smilšu.

Tās tek caur pirkstiem
netveramiem mirkļiem,
un kāds no diviem
pēkšņi jūtas viens.
Un saulesstarā,
pārklāts putekļiem,
vīst trauslais
jūtu pavediens.

TIK STIPRA
MĪLESTIBA IR.
Tā dzīvi atdot spēj
par glāstu vienu,
kad acis runā to,
kam pietrūkst vārdu,
un nakts no mīlas klēpja
dzemdē katru jaunu dienu
ar sāpēm, maigumu un baudu,
kā spārnus ieguvusi sirds.

TIK BALTA
MĪLESTĪBA IR.
Ar asins lāsēm
tumšsarkanu
rožu ziedlapiņās
un sapņiem baltiem
bezgalīgi
zilās debesīs.
Tā nezīlē un nedeg
margrietiņās,
jo pati kvēlo
mīlestības ugunīs.

TIK KARSTI LIESMOJOŠA
MĪLESTĪBA IR.
Ikviena domu dzirkstelīte
un pasteļtonī ieausts
maigums
spēj acumirklī
nebeidzamā visumā,
kā viļņa signāls
satelītā,
skart otra sirdi,
kliedzot klusumā.
Un visus “nē”, un mulsumu
un bailes,
tu, bezsvarā,
krītošās zvaigznēs
atstāsi,
lai piedzīvotu mirkli,
kurā degs, ne gailēs
ar prātu neaptverams ECSTASY.

Lai kurš no mums,
par mīlestību domādams,
tai vārdu dotu,
tas būtu visiem viens – YOU.

TU.

DUBLIN
2008