Skolotājas pēc aicinājuma.

Daudzas latviešu ģimenes Īrijā dzīvo jau vairākus gadus, pamazām šeit iesakņojas, pērk īpašumus, uzsāk biznesu. Aug bērni, kuriem latvietības apzināšanās vairs nav pašsaprotama lieta. Kā palīdzēt viņiem nepazaudēt saikni ar dzimto zemi, saglabāt valodu un senču dzīvesziņu? Par to un vēl daudz ko – sarunā ar Latviešu bērnu aktivitāšu centra skolotājām Ramonu, Sandru, Rainu un Skārletu.

Kāpēc sievietes, kuras ikdienā gan smagi strādā savās darba vietās, gan rūpējas par savām ģimenēm un bērniem, brīvajās dienās dodas uz Lukanu gan no Brejas, gan Navanas, gan Balbriganas, lai darbotos ar latviešu bērniem?
Sandra smaidot saka, ka viņai ir motivācija – 14 mēnešus vecais mazdēliņš Ēriks, kurš ir piedzimis un aug šeit, zaļajā salā. Savulaik skolotāja ir gadu dzīvojusi Amerikā un strādājusi tur latviešu svētdienas skolā Rokvilā. Salīdzinot toreizējo darbu Amerikā un šodienas situāciju šeit, Īrijā, var teikt, ka tur situācija bija daudz grūtāka. jo tā bija jau otrā emigrācijas paaudze un no latvietības bija palicis pavisam maz. Tomēr arī šeit, ja pieaugušais pats spēj atrast veidu, kā saglabāt saikni ar dzimto valodu un tradīcijām, tad bērniem šajā ziņā ir jāpalīdz. Jāpiebilst, ka Sandra palīdz arī mums, pieaugušajiem Īrijas latviešiem, jo ikdienā viņas darba vieta ir avīzes „Sveiks!” redakcija.
Ramona atzīst, ka, organizējot latviešu bērnu aktivitāšu centru, grūtākais bija tieši skolotāju atrašana. Kaut arī Īrijā pašlaik dzīvo daudz latviešu pedagogu, tikai retais ir gatavs savu brīvo laiku ziedot latviešu bērniem. Šis viennozīmīgi nav darbs, ar kuru var nopelnīt. Šeit skolotājas, kurām šī profesija ir kā aicinājums, var piepildīt to, ko nav iespējams realizēt ikdienas darbā.
Skārleta, kurai ir 18 gadus ilga mūzikas skolotājas pieredze, saka.ka viņa ir šeit tādēļ, ka vienkārši vēlas dot. Un viņai patiešām ir ko dot, jo pedagoga darbs ir bijis kā aicinājums un arī tagad caur mūzikas pasauli skolotāja palīdz bērniem sniegt priekšstatu par latviskām lietām.
Raina piebilst, ka vislielākais gandarījums ir tad, kad ir redzams – bērniem šeit patīk un ir interesanti. Lai arī lielie padsmitnieki to ne vienmēr atzīst. Šeit iegūst visi un ja vairāk var iegūt, tad kāpēc gan to nedarīt?
Un runa patiesi nav par materiāliem ieguvumiem.
Skolotājas par savu darbu saņem simbolisku samaksu, kura, labākajā gadījumā, sedz ceļa izdevumus. Lieli līdzekļi nepieciešami telpu īrei un mācību materiāliem, tādēļ nav iespējams iztikt bez vecāku līdzdalības izdevumu segšanā. Maksa par nodarbībām ir patiešām neliela un drīzāk to varētu nosaukt par „atbalsta maksājumu’.
Latviešu bērnu aktivitāšu centra skolotājas novēlēja latviešu ģimenēm: „Neatņemiet bērniem to, ko viņi šeit var iegūt! Jo lielāks būs mūsu pulks, jo stiprāki un vienotāki mēs būsim!”
Skolotāju darbs un sirds siltums nesavtīgi tiek dāvāts bērniem. Kā pateicība un labi paveikta darba apliecinājums atskan maza zēna vārdi: „Skolotāj, es nākošreiz atkal atnākšu!”