Kāpēc parakstīties?

Kopumā pirmajā parakstu vākšanas nedēļā, no 12. marta līdz 18. martam, par tautas tiesībām atlaist Saeimu parakstījušies 20 681 iedzīvotāji, kas ir mazāk nekā piektā daļa jeb 13% no nepieciešamajiem parakstiem, informē Centrālā vēlēšanu komisija. Īrijā šīs nedēļas laikā ir parakstījušies tikai daži cilvēki.
Kāpēc parakstīties? Šo jautājumu portāls baltic-ireland uzdeva Satversmes grozījumu projekta iniciatoriem – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai (LBAS).

Runa ir tieši par pilsonisko pašcieņu.

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs.

Pie mums tā labi iegājies, ka neliels pulks politiķu aši sapucē savas spalvas un skaļi izkladzinās, lai vienā dienā izsprauktos cauri 5 % „adatas acij”, bet pēc tam, kad vieta uz Saeimas laktas ieņemta, nākamajās 1460 dienās jau dziedātu citu dziesmu. Tikai no solītajām zelta olām nez kāpēc nav ne miņas.
Kad vien ir iespēja, mūsu politiķi mēdz palepoties, ka Latvijā veidojas pilsoniska sabiedrība. Bet, cik paradoksāli, viņi par to runā tikai tad, kad visapkārt ir klusi un mierīgi, kad tuvumā nav manāms neviens, kas varētu iebilst. Kolīdz patiešām sākas rosība un ķīseļa krastos plūstošajai piena upei pāri brāžas pārmaiņu vējš, apdraudot politbiznesmeņu uzņemto kursu, tā atskan daudzbalsīgas tautas kalpu klaigas un brēkas. Tā noticis arī tagad, kad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība aicina visus Latvijas balsstiesīgos iedzīvotājus parakstīties par grozījumiem Satversmē, paredzot iespēju tautai atlaist Saeimu.
Rosinot cilvēkus aktīvi paust savu pilsonisko nostāju, man gribas atsaukt atmiņā pagājušā gada rudeni, kad sākās parakstu vākšana. Toreiz vadzis lūza, paužot neapmierinātību ar šī gada budžetu. Sākotnēji politiķi uz parakstu vākšanu raudzījās ar smīnu, sak’, jums tur nekas nesanāks, beidziet māžoties. Kad drīz vien kļuva skaidrs, ka paraksti krājas negaidīti ātri, no deputātu puses jau atskanēja visai indīgas un nievājošas replikas. Gan par to, ka tā ir tikai tāda nabagu plosīšanās, ka pie labākas Saeimas tik un tā neviens netiks, jo pat ārkārtas vēlēšanas tikai apmaisīšot tos pašus vēžus vecajā kulītē…
Nu tad šis ir īstais brīdis, lai vēlreiz skaidri pateiktu, kāpēc mēs to darām un kāpēc to darām tieši tagad. Pati ideja par nepieciešamību uzlabot Satversmi nav arodbiedrību izgudrojums. Redzams, ka tieši pati Saeima, kas tagad mūs apsauc un gribētu nolikt pastāvēt pie ratiem, mūs uz šo soli ir pamudinājusi – ar savu darbu, precīzāk, bezdarbību. Pagājušā gada nogalē arodbiedrības bija spiestas deputātiem atgādināt, kādas vienošanās par tautas labklājības līmeņa celšanu tika panāktas pirmsvēlēšanu laikā. Bet tad, kad cienījamie deputāti rātni bija sasēdušies Saeimas krēslu rindu puslokā un dziļi plaušās ievilkuši parlamentāro gaisu, tad visi solījumi izkūpēja kā skurstenī. Tad sākās roku plātīšana un cita retorika, piesaucot baiso „balsojamo mašīnu”.
Viens varas kūlenis pa šo laiku ir apmests un valdība mainījusies. Taču Saeimā gan viss pa vecam – jautājumi, kas noteikti būtu jāpārrunā arī ar arodbiedrībām kā visu strādājošo pārstāvjiem, līdz šādai diskusijai nenonāk.
Mums šajā kontekstā ir iemesls runāt arī par ekonomisko situāciju valstī, jo arodbiedrību biedri tieši piedalās ekonomikas veidošanā. Mēs dzirdam pārmetumus par darbaspēka efektivitāti – par to, ka mūsu valstī tā ir zema. Starp citu, tā nav tikai darba devēju un darba ņēmēju problēma, tā jau ir valsts attīstības stratēģija, kad valsts mērogā jādomā un jālemj, kā atbalstīt ekonomikas attīstību. Savulaik Arhimēds teica, ka viņš varētu pacelt zemeslodi, ja vien kāds dotu atbalsta punktu. Mums ir iemesls runāt līdzībās – ja ekonomikai ir stabils stratēģiskā atbalsta punkts, tad var paveikt fantastiski daudz. Bet mums no politiķu puses pagaidām ir tikai miglaini solījumi, taču katra nākamā diena tikai nāk ar aizvien jaunu inflācijas lēcienu. Ekonomikas pārzinātāji – gan pašmāju, gan aiz robežām vērojošie – jau labu brīdi skaļi sauc – gaidiet ekonomikas piezemēšanos! Vieni saka – būs smagi. Citi liek pretim versiju – būs ļoti smagi. Apmēram tā, it kā lidmašīna piezemētos bez izlaistas šasijas. Vai tad kāds brīnums, ja cilvēki jau smejas cauri asarām, deputātu un valdības izteikumos saskatot skaidras paralēles ar zaglīgā cienīgtēva liekuļošanu Veidenbauma dzejā: „Pacieties, debesīs labāki būs!”
Šādā situācijā arodbiedrības rosina grozījumus Satversmē. Tā nebūt nav spontāna vēlme operēt ar valsts pamatdokumentu – LBAS ir lielākā nevalstiskā organizācija valstī, kas apvieno 150 000 biedru. Un tieši tāpēc arodbiedrības ir ne tikai tiesīgas izaicināt uz diskusiju, būtībā tas ir arodbiedrību pienākums un atbildība pret visu sabiedrību. Lielā mērā mūsu iniciatīvu nosaka arī esošā kārtība – Valsts prezidents ir vienīgā persona, kas šobrīd var rosināt Saeimas atlaišanu. Taču šāds solis, pat ja Prezidents redz, ka Saeima strādā tukšgaitā, ir diezgan bīstams un viegli var pavērsties pret pašu valsts pirmo personu, katapultējot viņu no krēsla. Un parlamentārā valstī, kāda ir Latvija, īsti nav arī iemesla visu atbildības smago nastu uzkraut Prezidentam, vēl jo vairāk situācijā, kad tauta ir gatava nākt talkā. Ne velti viedi cilvēki saka – viena galva gudra, bet divas – vēl gudrākas.
Pavisam īsos vārdos – arodbiedrības piedāvā mainīt divu Satversmes pantu – 78. un 79. – redakciju, lai sabiedrība savā rīcībā iegūtu reālu instrumentu, kas neapdraud godprātīgus politiķus, bet vēlētājiem nodrošina iespēju rīkoties gadījumos, kad Saeimas deputātiem piemetas neārstējams atmiņas zudums. Ja Saeima jūt atbildību pret sabiedrību, viss kārtībā – tai likumīgi ir pirmā roka nobalsot par šiem grozījumiem. Ja nē, tad nākamais solis ir referendums. No varas gaiteņiem jau skan paniskas balsis – referendums esot destruktīva rīcība un valsts naudas šķērdēšana. Tikai savādi, ka šie klaigātāji neredz traipus uz sava mundiera un nevēlas atzīt, ka paši ir izprovocējuši tos procesus, kas viņiem tagad šķiet tik netīkami.
Tagad arodbiedrībām pārmet jaukšanos politikā. Jā, mūsu rīcība ir zināmā mērā politiska, bet tā nav saistīta ne ar vienu politisko spēku. Mēs rīkojamies tā, kā tas klājas pilsoniskas sabiedrības pārstāvjiem. Mēs skaidri sakām, ka šīs Saeimas (ne)darbi mūs neapmierina.
Ir viegli nedarīt neko un ļauties straumei, jo lielākā daļa problēmu, kā liecina prakse, atrisinās pašas no sevis. Tikai šoreiz nav tas gadījums. Cīnoties ar Saeimas kurlumu un citām smagām kaitēm, tauta visai ilgi ir raidījusi nepārprotamas zīmes, ka profilakse un plāksteri vairs nelīdz.
Tas, kas mums kopīgiem spēkiem ir jāizdara līdz 10. aprīlim, lai spertu nākamo likumīgo soli, kas Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem nodrošinātu tiesības nepieciešamības gadījumā pirms termiņa atlaist Saeimu, ir jāsavāc 149 064 vēlētāju paraksti par grozījumiem Satversmē. 11 095 vēlētāju paraksti mums jau ir. Šiem cilvēkiem atkārtoti parakstīties nav jāiet – viņu balsis jau ir reģistrētas.
Mēs rīkojamies, lai vēlāk nebūtu jākaunas par to, ko varējām izdarīt, bet neizdarījām. Parakstīties vai neparakstīties par grozījumiem Satversmē – tā ir katra vēlētāja brīvas gribas izpausme. Tikai šoreiz vajag rīkoties tā, lai pēc tam nebūtu jāžēlojas un jāvaimanā, ka politiķu, deputātu darbību nu nekādi nav iespējams ietekmēt! Jo kas tad būs vainīgs?
No 12. marta ir atvērtas 620 parakstu vākšanas vietas, kas līdz 10. aprīlim strādās katru dienu vismaz četras stundas. Arī sestdienās un svētdienās, pat Lieldienās. Parakstu vākšanas vietas ir noteikušas pašvaldības, tās izvietojot ar aprēķinu, lai katrā pašvaldībā uz 10 000 vēlētajiem būtu vismaz viena parakstu vākšanas vieta. Lai pēc iespējas izsmeļošāk atbildētu uz jautājumiem, kas saistīti ar ierosinātajiem grozījumiem Satversmē un vēlētāju parakstu vākšanu, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība šajā laikā 24 stundas diennaktī nodrošinās bezmaksas uzziņu tālruņa 80008024 un informatīvās interneta vietnes www.arodbiedribas.lv darbību.