Dzīvē kā teātrī

Jau informējām savus lasītājus par to, ka LBĪ organizē teātra studiju latviešiem. Un, protams, neviens teātris nevar pastāvēt bez režisora. Piedāvājam iepazīties ar Daci Ziemeli – jaundibinātās teātra studijas režisori.
I.M.: Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi – no kuras Latvijas puses esat atbraukusi, cik sen jau esat Īrijā?
D.Z.: Esmu dzimusi šaipus Ventas, t.i. Skrundā, skolojusies Liepājā un Rīgā, pēdējos padsmit gadus mana mājvieta ir viņpus Bārtas, t.i. Dunikā. Atlidoju uz Dublinu 1996. gada novembrī, nepavisam ne ar domu te palikt. Drīzāk aizvākt no šejienes prom savu vīru, kuram bija veselības problēmas.

Bet, laikam jau sieva ir vīra labākās zāles un dakteris. Vīrs apbrīnojami ātri atguva veselību un nebija vairs iemesla viņu prom vest. Latvijā bija beidzies viens manas dzīves un darba cikls. Īsti vēl nebiju izlēmusi, ko tālāk, tādēļ ar mierīgu sirdi nolēmu pakavēties un padzīvoties pie vīra.
I.M.: Kāda bija Jūsu nodarbošanās Latvijā? Vai Jums bija režisores pieredze arī Dzimtenē?
D.Z.: Mans darbs Latvijā bija cieši saistīts ar pašvaldībām. Pēdējos 6 gadus strādāju pašvaldību dibinātā nevalstiskajā organizācijā par projektu direktori. Rakstījām projektus iesniegšanai ES un Latvijas fondos. Projekti galvenokārt bija saistīt ar mūžizglītības, sociālo, integrācijas, pašvaldību vides pārvaldības un infrastruktūras jomu. Biju gan projektu vadītāja, gan koordinatore, gan lektors. Esmu beigusi LPA ar profesionālo bakalaura grādu vides pārvaldē, kā arī nekustamā īpašuma vērtēšanas aģentu kursus.
Bet mana pirmā profesionālā izglītība, viegli noprast, ir pašdarbības teātra režisors, Rīgas Kultūras un Izglītības tehnikums. Un te arī ir meklējamas saknes manam nemiera garam, jo tikai traks vai piedzēris šitajos laikos var nodarboties ar kaut ko tādu, kā teātra spēlēšana. Kultūras darbā, paralēli ar darbu pašvaldībās, esmu nostrādājusi visus 20 gadus kopš tehnikuma beigšanas.
Man Latvijā pārmeta, ka tagad savā valstī iegūto izglītību un zināšanas vedu citiem, mīļie – kam es tur Latvijā dikti biju vajadzīga? Visam savs laiks. Gan jau arī Latvijai vēl pietiks, mēs neesam no tās švakākās zortes. Nekur jau neesam pazuduši Latvijai, tik vien gribam kā cilvēka cienīgu dzīvošanu sagādāt sev un saviem tuviniekiem, kas palikuši mājās. Mēs kādu laiku cietām savas valsts kārtību, nekārtību un morāli, nu, lai paciešas bez mums un nemoralizē par to, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Tikai ar slapju maisu pa galvu dabūjis politiķis to nevar saprast.
I.M.: Kādas ir Jūsu domas par Īriju – par valsti, cilvēkiem, arī dabu?
D.Z.: Man patīk daba, patīk cilvēki, ar kuriem esmu kontaktējusies un strādāju kopā. Nav nemotivētas augstprātības, maz negatīvu emociju, viss notiek vienā angļu mierā pēc īru laika. Arī pati esmu kļuvusi drusciņ mierīgāka un nedzenu vairs sevi kā kara zirgu arumiem pāri. Arī Īrijā ir tās pašas negācijas politiskajā un valstiskajā līmenī, kas Latvijā. Bet te man par to sirds nesāp, neesmu nākusi svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu dziedāt.
I.M.: Kas pamudināja Jūs veidot šeit teātra studiju, kā veicas, kādas varbūt ir grūtības?
D.Z.: Biju nolēmusi te Īrijā dzīvot klusi un nekur neiesaistīties Bet mana darbošanās te nebija dikti manis pašas izvēlēta, tā pienāca klāt. Tibetiešu mūki saka – būtu bijis tik skolēns, skolotājs atradīsies. Tā bija arī ar mani, spēlētgribētāji bija un es piekritu. LBI valdes locekle Liāna mani uzrunāja un mans teātra trakums ņēma virsroku pār saprātu. Domāju, ka te ar to teātra spēlēšanu viss notiks. Problēmu ar telpām arī esam atrisinājuši; Donabate ciemata St. Patrika baznīcas lūgšanu nama zāle mums atvēlēta katru sestdienu no 7-10 vakarā. Pirmais mēģinājums šajās telpās notiks jau šonedēļ. Pirmo iestudēsim R. Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos” , tā bija aktieru izvēle. Tā kā spēlētgribētāju ir vairāk nekā vakanto lomu Silmačos, (vakantas vēl ir Dūdara, Alekša un Pindaka lomas, lūdzam pieteikties – konkursa nebūs) iestudēsim arī A. Brigaderes „Čaukstenes”. Nekādus tālejošus plānus nekaļam. Bet skaidrs ir tas, ka teātris un iestudēta luga nav viena vakara pasākums, tas jānes tautās. Gribētu visu, kas rādāms parādīt vairākās vietās Īrijā un varbūt arī Anglijā, kur vien tik latvieši mitinās. Tas dos sparu un pacels garu, izturēt un izdzīvot to laiku te, kas katram padomā. Bet izrādei „Skroderdienas Silmačos” es vēlētu, lai tā kļūtu par pamatizrādi – visus gadus cauri, cik ilgi vien latvieši te dzīvosies. Sastāvs un režisori var mainīties, bet Jāņos arvien kādā no Īrijas novadiem jāskan „Jūdzu savu pletīzeri…”
I.M.: Jūsu vēlējums latvietim – gan Latvijā, gan citur pasaulē…
D.Z.: Visiem tautiešiem Īrijā novēlu: piepildīt visas cerības, kas liktas uz dzīvošanu prom no mājām, piepildīt visas cerības atgriežoties mājās, neaizmirst, ka nenākam katrs no sevis, bet no savas tautas un tas uzliek pienākumu – strādāt kārtīgi, dzīvot saskaņā ar mītnes zemes likumiem un neaptraipīt latvieša vārdu pasaulē.

Ja kāds jūt aicinājumu spēlēt teātri, ne tikai dzīvē, bet arī uz skatuves – laipni lūgti LBĪ teātra studijā, zvaniet Dacei Ziemelei 0862672405 !