Latviešu valoda mūsos vienkārši ir…

Viesojoties Anglijas latviešu centrā „Straumēni”, sastapām daudzus tautiešus no pēckara emigrācijas, viņu bērnus un mazbērnus. Mēs savā ziņā jūtamies ar viņiem vienoti, jo, tāpat kā toreiz, arī tagad latviešu likteņi liek pamest savu tēvu zemi. Un tomēr, attieksme no šo cilvēku puses pret mums, šodienas emigrantiem, nav viennozīmīga. Arī šeit ir spēkā teiciens, ka bieži esam nesaprasti…
Lai labāk izzinātu, ko īsti Anglijā dzīvojošie latvieši domā gan par mums, gan par savu latvietību, gan par dzīvi vispār, uz sarunu aicināju „Straumēnu” saimnieci Ligitu Krievs.

„Straumēnos” viņa saimnieko jau 16 gadus, gan vada šo iestādījumu kopā ar savu dzīvesbiedru Juri Krievs, gan arī strādā pie vecajiem ļaudīm pansionātā, gan rosās virtuvē, kad šeit notiek kādi sarīkojumi.
Ligita stāsta, ka sarīkojumi notiek gan latviešiem, gan angļu publikai, telpas tiek izīrētas gan kāzu svinībām, kristībām, bērēm un citiem pasākumiem. Uz latviešu pasākumiem regulāri tiek aicināti dažādi kolektīvi no Latvijas – kori, dejotāji un muzikanti.
Mēs, kas esam izbraukuši no Dzimtenes salīdzinoši nesen, vēl tā īsti neapjaušam, kas jādara, lai mūsu bērni saglabātu latviešu valodu un saikni ar tēvu zemīti. Ligita par to teica, ka, neskatoties uz to, ka lielākā daļa ģimeņu savā starpā sarunājas angļu valodā, latviešu valoda nav zudusi. Interesanti, ka tikmēr, kamēr bērni ir mazi, vecāki ar viņiem runā latviešu valodā. Ligita par sevi saka, ka aizejot uz skolu 5 gadu vecumā, viņa neprata runāt angliski, to iemācījās skolā. Viņa saka, ka latviešu valodu nav iemācījusies, tā vienkārši vienmēr viņā ir bijusi.
Jaunieši brauc uz šejieni ļoti labprāt un ņem līdzi arī savus angļu draugus un ir lepni par to, ka prot runāt latviešu valodā. Laikos, kad Latvija nebija neatkarīga valsts, bija grūti svešumā dzimušajiem bērniem izstāstīt, kas tas ir – būt latvietim, jo pasaulē nezināja, kas ir Latvija. Šodien situācija ir citādāka, jo vairāk vai mazāk Latvijas vārds pasaulē ir zināms.
Ligita stāsta, ka Anglijā daļa vietējo iedzīvotāju izjūt dusmas pret pēdējā laikā iebraukušajiem, bet tas nav saistīts ar kādām cilvēku īpašībām, sliktu darbu vai aizspriedumiem. Tas skaidrojams ar valsts politiku – šeit pabalstus un palīdzību saņem jebkurš, arī tikko atbraukušais. Tāpēc vietējie cilvēki jūtas aizvainoti, ka valsts vienādi attiecas gan pret tiem, kas visu mūžu šeit strādā un maksā nodokļus, gan pret tiem, kas tikko ir iebraukuši. Bērnu pabalstus, piemēram, var saņemt arī par tiem bērniem, kas nedzīvo valstī.
No Ligitas teiktā var nojaust, ka ļoti sliktu iespaidu par iebraucējiem rada „laimes meklētāji”, kuri vieglprātīgi dodas plašajā pasaulē ar domu, ka viņiem viss vienkārši pienākas. Palikuši bez naudas, bez darba un dzīvesvietas, viņi bieži zvana uz „Straumēniem” un stāsta par savām grūtībām, gaidot, ka šeit viņiem viss tiks iedots. Nav runa par cilvēkiem, kuriem ir gadījusies nelaime, bet gan par diezgan nekaunīgiem izmantotājiem.
Gandrīz katru gadu „Straumēnos” notiek Līgo svētku svinēšana, kad šeit sabrauc abu emigrāciju tautieši. Tomēr Ligita atzīst, ka arī šajos svētkos pēdējā laikā atbraukušie latvieši turas savrup. Viņa to skaidro ar faktu, ka pēckara emigrantu pēcteči šeit pulcējas kopā jau kopš bērnības, pazīst viens otru un ģimenes. Kopības sajūta ir izveidojusies gadu gaitā, tā nav iegūstama tik ātri.
Var jau būt, ka ar laiku kaut kas mainīsies un tie latvieši, kas Anglijā dzīvo jau gadu desmitus, sapratīs un pieņems arī tos, kuri atstājuši Latviju tagad. Varbūt citu iemeslu dēļ, bet ar tādu pašu mērķi kā toreiz – glābt savas ģimenes no posta. Neņemšos salīdzināt, kuram bija grūtāk, bet esmu pārliecināta, ka sirds sāpēja visiem.