Mana rudens leģenda – Īrija

Lasītāja raksts.
Pirms došanās uz Īriju avīzē izlasu anekdoti par to, ka nu Latvijai ir pieci novadi: jau klāt esošajiem klāt nācis piektais- Īrija; tas esot Abrenes vietā. Mazliet skumīgi, bet diemžēl tāda ir dzīves realitāte- latvieši Īrijā atraduši savu Eldorado vai, tautiskāk sakot,- Leiputriju. Cik salda vai rūgta ir tur pelnītā maizīte, zina tikai viņi paši. Tomēr statistika ir nepielūdzama- tie, kuri aizbraukuši un plašajā īru zemē atraduši savu vietu, aicina turp doties arī ģimeni un radus…

Jā, no Latvijas līdz Īrijai kā ar roku aizsniegt- nepilnu trīs stundu lidojums no Rīgas līdz Dublinai, pilsētai Lifi upes krastos. Kā rakstīts ceļvedī par Īriju, maigā klimata dēļ turp var doties visu gadu.
Man tas ir liels pārsteigums, ka ziemas dienās vidējā gaisa temperatūra ir no + 4°C līdz + 7°C, bet , ja tā sasniedz – 10° C, tas viņiem ir neierasti auksts. Sniegs Īrijā ir rets viesis un vairums īru pat apjūkot, kad tumšajās debesīs sāk virpuļot sniega pūkas. Sniegu uzskata par stihisku nelaimi, par kaut ko līdzīgu plūdiem vai zemestrīcei…Tad tiekot slēgta Dublinas lidosta, pajūk vilcienu kustības grafiks, saīsinās pilsētas autobusu maršruti, jo šoferi bīstas iestrēgt nomaļās ielās.. Par tādām sniega tīrīšanas mašīnām īri neko neesot dzirdējuši. Sētnieku ar sniega lāpstām šai zemē nav. Neizsakāmu prieku sniegs radot skolniekiem, jo daudzi šādu pūkainu brīnumu skata pirmoreiz un pikošanās jau nekādas speciālās iemaņas neprasa.
Manas angļu valodas zināšanas nav īpaši lielas, bet pirmās „ugunskristības” piedzīvoju taksometrā, kad braucam no lidostas uz Dublinas centru. Tas ir aptuveni 12 km. garš ceļa posms. Īru angļu valoda izklausās neierasti un izruna arī savādāka. Paradoksāli, bet iebraucēju angļu valoda un runasveids man uztverams labāk. Pēcāk izrādās, ka manām ceļabiedrēm bijušas līdzīgas izjūtas.
Dublina kopš 1922. gada ir Īrijas galvaspilsēta. Tulkojumā tās nosaukums skan „Melnais līcis”. Gēli Dublinu sauca par „Baile Atha Cliath” (pilsēta pie grūti pieejamas upes). Dublina ir ļoti sena vieta, iespējams, ka cilvēki šeit apmetušies jau pirms diviem tūkstošiem gadu, varbūt pat agrāk. Īrijas vēsture ir „sarežģīta”.
12. gadsimtā to sāka iekarot angļi, kas pret vietējiem iedzīvotājiem esot bijuši ļoti nežēlīgi.
Kad apmeklējam Malahaidas ( Malahide) pili ārpus Dublinas, gids stāsta, ka īriem senatnē nav bijis zināms, kas ir zemes īpašums , viņi bijuši kā dabas bērni, kuriem lauki un pļavas tāpat jau piederējuši. Senie salas iedzīvotāji pielūguši sauli. Kad ienākuši angļi, tie visu strikti sadalījuši zemes īpašumos, uzspieduši savu ticību. Pēcāk gadsimtiem ilgi zemnieki sīvi cīnījušies ar angļu kolonizatoriem un lendlordiem par tiesībām uz savu zemi.
Īrijas pagātne dzīvo tagadnē ar ķeltu atstātajām zīmēm, senajām noslēpumos vītajām pilīm un auru, ko, esot īru zemē, nevarēju nepamanīt.Es pat īsti nevaru noformulēt šo sajūtu, kad mani pārņēma Īrijas un Dublinas šarms. Jā, tai visā, nudien, ir kas īpašs. Īrijas pilis patika ar to tornīšiem, zemajām durvju ailēm ( ak, cik maza auguma ļaudis tai laikā dzīvojuši!…). Dažbrīd šķita, ka esmu nokļuvusi pasakā. Senie īri dzīvojuši ciltīs, pēcāk viņiem pilis un klosteri bijuši kā mazi cietokšņi, aiz kuru biezajiem mūriem cilvēki jutušies pasargāti. Te viss ir līdzās: pagātne un tagadne, arī 21. gadsimtā.
Īrijā laika josla ir cita- pulksteņa rādītāji, rēķinot pēc Latvijas laika, jāpārregulē divas stundas atpakaļ. Sākumā bija neierasti pierast pie Dublinas dzīves ritma un tā, ka automašīnas stūre un šofera vieta atrodas braucamrīka labajā pusē. Tas sākumā radīja dažas kuriozas situācijas.Bet, pats galvenais, tur cilvēki ir ārkārtīgi pieklājīgi. Tik daudz „sorry” un „excuse me”, ko dzirdēju piecas dienas esot Dublinā, Latvijā visa sava mūža garumā nebiju dzirdējusi…Tur cilvēki viens otru ļoti respektē. Latviešu valoda Dublinas ielās un veikalos dzirdama. Bet- kas tad īsti ir īri? Rakstu avoti vēsta, ka jau 6.-4. g.s. pr.Kristus pie ķeltu tautas piederīgie gēli ieceļojuši Īrijā , sajaukušies ar zemes pirmiedzīvotājiem, tos asimilēdami, no tā radušies vēlākie īri. Īrijas simboli ir kalni, īru mūzika, āboliņa lapa, arfa, īru kafija, Ginesa alus un slavenie īru krogi, kas ir kā viņu otrās mājas. Dublina ir literātu Dž. Džoisa, B. Šova, S.Beketa, Dž. Svifta pilsēta. Īru rakstnieks Dž.E. Mūrs reiz teicis: „ Ja īrs grib palikt īrs, viņam jābēg prom no Īrijas”. Interesanti, ka protestantisma garā valdošajā Sv.Patrika katedrālē savulaik „Gulivera ceļojumu” autors Džonatans Svifts gandrīz trīsdesmit gadus pavadījis dekāna amatā.
Man šis brauciens uz Īriju bija kā sastapšanās ar senu leģendu. Joprojām mani valdzina izjustais „zaļās salas” vilinājums un pārsteigums tur redzot augam palmas. Tomēr nevaru aizmirst šai leģendai blakus esošo dzīves realitāti- tās asaras kādas latviešu ģimenes acīs, kura atvadījās Dublinas lidostā….

Andra Gaigala.