Galvenais – kāds cilvēks esi

Ceļojot kopā ar latviešu kori uz okeāna piekrasti, sastapām ļoti jauku un interesantu ģimeni – Zani Kažotnieci, viņas vīru Bernardu un meitiņu Līvu. No šiem cilvēkiem staroja ārkārtīgi liela sirsnība un atvērtība un iepazīstot viņus tuvāk, atklājās vairāki interesanti fakti. Pirmkārt, kā noprotams, Zane ir mūsu tautiete, bet viņas dzīvesbiedrs ir īrs, otrkārt, viņi abi ir ļoti talantīgi mūziķi un kopīgi muzicē, treškārt – viņi dzīvo namā, kas vistiešākajā nozīmē ir „mazs gabaliņš” Latvijas.
Zane uz Īriju atbrauca 2000. gadā ar pavisam konkrētu nodomu – mācīties spēlēt vijoli, jo viņai ārkārtīgi patika īru nacionālā mūzika.

Zane nokārtoja darba atļauju, ieradās Dublinā, kur pus gadu nostrādāja benzīntanka veikaliņā, bet tad – sapakoja mantas un vijoli un ar stopiem devās apceļot Īriju. Viņa nokļuva vienā no vasaras mūzikas skolām, kur pilnveidoja savu māku spēlēt vijoli, kā arī iepazinās ar Bernardu, kurš tur bija ieradies muzicēt.
Nu jau vairāk kā 4 gadus Bernards ir Zanes vīrs un abiem aug meitiņa Līva. Jautāta par to, kā tad ir būt precētai ar īru, viņa saka, ka noteicošais ir – kāds esi cilvēks un tautībai patiesībā nav nozīmes. Gan tradīcijas, gan mentalitāte jau nav tik krasi atšķirīgas, tāpēc nekādu īpašu problēmu nav. Zane stāsta, ka gan viņas ģimene, gan Bernarda ģimene abpusēji pret viņiem bijuši ļoti labvēlīgi.
Arī mūzika ir tas, kas vieno, abi kopīgi muzicē gan mājās, gan vietējā krodziņā, abi dzied korī, gan katrs savā, Zane – Kiltamagh jauktajā korī, bet Bernards – gospeļu korī. Ikdienā Zane strādā dārzu centrā, rūpējas par dažādajiem augiem, bet brīvajā laikā māca saviem skolniekiem vijoļspēli. Interesants ir fakts, ka viņas jaunākajam skolniekam ir 8 gadi, bet vecākajam – 78… Mazā Līva regulāri iet līdzi mammai uz kora mēģinājumiem un piedalās arī kopīgajās muzicēšanas reizēs – spēlē „grabuļus”.
Dzīvo viņi visi savā mājā, kas ir nesen uzcelta un šejienes apstākļiem pavisam neparasta. Tā ir guļbūve, kas atvesta no Latvijas un arī cēluši to ir meistari no Latvijas. Zane stāsta, ka sākotnējā viņu vēlēšanās ir bijusi – uzcelt māju, kas nav vienkārši „betona un akmens klucis”, bet lai tā būtu īpaša. Ciemojoties Latvijā, abi ar Bernardu apskatījuši arī guļbūves, un aprēķinājuši, ka šāda māja ar visu materiālu transportēšanu no Latvijas izmaksā tikai nedaudz vairāk, kā standarta mājas Īrijā. Tagad viņiem ir īpaša māja – vienīgā tāda Īrijā. Vislielākās problēmas mājas tapšanā bijušas ar būvatļaujas iegūšanu. Un iemesls tam nebija īru šķietami pārspīlētā prasība pēc drošības, bet gan tas, ka šī māja neizskatīsies tāda, kā ir pierasts, tika izvirzītas pavisam absurdas prasības. Tomēr visu izdevās nokārtot gan šeit, gan Latvijā un tagad ģimene jau dzīvo savā guļbūves namā. Mājas būvēšanas process ir iemūžināts dokumentālā filmā, ko savulaik parādīja Īrijas TV, par to 2006. gadā rakstīja arī Irish Independent.
Tomēr īpašu šo māju dara ne tikai tas, ka otras tādas šajā valstī nav, bet arī cilvēki, kas šeit dzīvo. Daudzas it kā nelielas lietiņas – latvju rakstu zīme virs mājas durvīm, ar pelēku linu audumu pārvilkts dīvāniņš, māla krūze ar piparmētru tēju – vēsta, ka saimniece ir latviete, bet vienkāršību, sirsnību un sirds siltumu šeit var sajust ikkatrs ciemiņš, lai no kuras pasaules malas viņš būtu.