Darbs ārzemēs – kāpēc?!

Ļoti dažādi ir iemesli, kādēļ katrs no mums ir šeit. Vēl atšķirīgāk katram veidojas jaunā dzīve un jaunās attiecības. Kāds kaut ko ir zaudējis, kāds – ieguvis.
Sadarbībā ar žurnālu “Mans nams ir mana pils”, portāls baltic-ireland publicē trīs dzīves stāstus.
Savā pieredzē par Īriju un Angliju ar žurnālu “Mans nams ir mana pils” dalījās Ina, Renāte un Andrejs.

Andrejs Šikors
Emigrācijas vilnis Latviju pāršalcis ne vienu reizi vien un izceļošanas iemesli bijuši dažādi. Šī iemesla dēļ, latviešu kopienas varam atrast gan tuvākos, gan tālākos pasaules nostūros. Sākot ar nosacīti tuvo Krievzemi un beidzot ar Brazīliju, Austrāliju un ASV. Agrāk viss bija vienkārši – cilvēki brauca prom tāpēc, ka tos neapmierināja politiskā situācija. Taču šodien izceļošanas iemesli kļuvuši daudzveidīgāki. Politiskie iemesli vairs nav tie aktuālākie un to vietā stājušies citi – ekonomiskās un personiskās problēmas.
Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, daudziem no viņiem Latvijā palikusi nesakārtota dzīve un visas ar to saistītās problēmas.
Mani sarunas biedri ir cilvēki ap 40, un arī viņu aizbraukšanas iemesli ir dažādi. Varbūt der ieklausīties un padomāt par to vai viņu izvēle var būt arī jūsējā, jo mēs katrs tomēr dzīvojam savu un tikai savu dzīvi.

Inai (47 gadi) ir vīrs un divi dēli. Izbraukšanas iemesls – vēlme izrauties no apstākļiem, kuros bija nonākusi, sakārtot domas un izlemt, ko darīt turpmāk.
* Kāds ir jūsu aizbraukšanas cēlonis?
* Mājās biju nonākusi neapskaužamā situācijā, jo pati neapzinoties biju kļuvusi par bezmaksas kalponi savam vīram un abiem dēliem. 16 gadus strādāju individuālo darbu: šuvu, adīju, tamborēju un mājiniekiem šķita, ka man bez ierunām jāuzņemas arī visi tie pienākumi, kuri saistīti ar māju un ģimeni. Ar šādu darbu bagāts nekļūsi – tas laikam zināms visiem, taču kad man sāka nepietikt naudas līdzekļu, vīra nostāja bija viennozīmīga – tā esot mana problēma! Vai ģimenē tas ir normāli, ka laulāto naudas lietas ir pilnīgi šķirtas? Kā tad lai iegādājas ikdienai un koplietošanai vajadzīgo?
Neizbēgami sākās mūsu ģimenes dzīves lejupslīdes periods. Vīrs meklēja iespēju atpūsties un izklaidēties ārpus mājas, bet vecākais dēls sava ātrā rakstura dēļ sastrādāja neglītas lietas un nokļuva ieslodzījumā.
Es pati sev vairs nepatiku, biju kļuvusi atkarīga no vīra un zaudējusi savas tiesības uz jebkādu viedokli. Un tas viss tikai tāpēc, ka nebiju pietiekami sevi mīlējusi, bet ziedojusies ģimenei.
* Kā notika jūsu aizbraukšana?
* Lēmumu es pieņēmu ļoti strauji – burtiski trīs dienu laikā. Pirmdien pieteicos un trešdien jau biju prom. Kādam lēmums bija jāpieņem, jo mans vīrs nevēlējās neko dzīvē mainīt. Viņam bija ērti dzīvot oficiālo dzīvi ar mani, bet izklaidēties ar draudzenēm. Man laimējās, jo firma, kura palīdzēja iekārtoties darbā bija godīga. Taču labāk tomēr darbu ārzemēs meklēt ar draugu un paziņu palīdzību, jo starpnieku pakalpojumi ir dārgi.
* Kā veidojās jūsu darba pieredze Īrijā?
* Sākumā bija ļoti grūti, jo valodu zināju slikti. Pirmajā darba vietā – sēņu fabrikā – tas arī īsti nebija nepieciešams, jo ar sēnēm, aiz gara laika, var parunāties arī latviešu mēlē. (smejas) Kad jutu, ka saimnieks, pie kura strādāju var bankrotēt – sāku meklēt citu darbu. Taču tas nebija viegli. Toreiz es sapratu cik svarīgi ir apzināties savu vērtību un prast to parādīt arī citiem. Beidzot man vairs nebija laika domāt par savu vīru, jo bija jādomā par to, kā dzīvot savu dzīvi svešumā.
Arī pašlaik es strādāju lauksaimniecībā. Esmu apmierināta gan ar darbu, gan ar dzīves apstākļiem un darba biedriem. Nav arī iemesla tādai nebūt, jo nopelnīt var labi, kaut arī strādāju par minimālo algu. Dzīves apstākļi (mēs 5 cilvēki īrējam vienu māju) ir labi. Mani darba biedri, pārsvarā visi, ir no laukiem un lieliski pārzina lauku darbus. Taču starp viņiem ir gan ārsti, gan policisti, gan skolotāji. Daudzi no viņiem atstājuši Latviju tieši ģimenes problēmu dēļ, jo, manuprāt, neviens taču brīvprātīgi nešķirsies no mīļiem cilvēkiem. Ja ir sapnis sakrāt naudu jaunai ģimenes mājai, tad peļņā jābrauc abiem.
* Kā veidojas cilvēku attiecības svešumā?
* Cilvēks ir sabiedriska būtne un vientulību ilgi izturēt ir grūti. Tāpēc tiem, kuri palaiž savas otras pusītes vienas tālos pasaules ceļos, ir jārēķinās ar to, ka tukša vieta pasaulē ilgi nestāv. Tur, kur starp diviem cilvēkiem ir šķirbiņa – trešais iesprauksies ātri vien. Parasti cilvēki satiekas ar sev līdzīgiem, lai gan ārzemniekiem patīk mūsu meitenes, viņi (īpaši īri) augsti godā savas tradīcijas un ir savas valsts patrioti. Nodibināt ģimeni ar vietējo nemaz nav tik viegli, kā tas šķiet sākumā.
* Kas mainījies jūsu dzīvē un kādi ir nākotnes plāni?
* Varu teikt, ka mana attieksme pret dzīvi ir kardināli mainījusies. Esmu šeit sastapusi cilvēku, kurš par mani rūpējas un par kuru varu sacīt, ka es viņu mīlu. Beidzot esmu sapratusi, ko nozīmē tas, ka otrs par tevi domā un uztraucas. Esmu nolēmusi šķirties un nesen to paziņoju vīram. Tagad viņš apgalvo, ka pārdzīvojot ģimenes iziršanu. Taču, kad sāpēja man un pārdzīvoju es, tad viņam bija vienalga. Man ir svarīgi uzturēt saikni ar savu jaunāko dēlu, jo viņam vēl jāmācās, tāpēc nepieciešams mans atbalsts gan materiāli, gan morāli.
Es zinu, ka visu mūžu nepavadīšu svešumā, jo man vēl ir iespēja iesaistīties Latvijas darba tirgū un mācīties. Bet to, ka prombūtnes laiks mani ir izmainījis es gan varu apgalvot droši. Tagad es zinu, ka nekad nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Vienmēr jāiet tikai uz priekšu un jādomā par to, kā savu dzīvi padarīt skaistāku.

Andrejam ir 42 gadi un nu jau gadu viņš strādā Anglijā. Kad lūdzu, lai viņš padalās pieredzē, es saņēmu atbildi, ka stāstāmā pietiktu veselam romānam, jo daudz un dažādu lietu pa šo laiku notikušas gan tur, gan te – Latvijā.
* Vai viens gads ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu vai esi izdarījis pareizo izvēli?
* Esmu pilnībā iejuties Anglijas dzīves ritmā. Strādāju lauksaimniecībā, un kopā turamies vesela latviešu kompānija – seši cilvēki. Nopelnu pietiekami. Esmu šo to arī iekrājis, iegādājies auto un atgriezties mājās tagad nebūtu kauns. Pats domāju, ka mana izvēle ir bijusi pareiza, ja nu vienīgi…
* Kas tad slēpjas aiz ši skumjā “ja nu vienīgi”?
* Tās ir manas attiecības Latvijā, kuru šodien vairs nav. Laikam jau sievietei, ar kuru kopā dzīvojām, bija par grūtu gaidīt, jo viņa jau atradusi sev citu. Bet ko darīt? Kas bijis – bijis. Tāpēc jau dzīve neapstājas un beigu beigās ir taču vērts censties savu foršo meitiņu dēļ, jo viņas jau neviens man neatņems. Lielākoties tā notiek, ka pagātne paliek viņpus robežas. Daudziem te ir pagaidu ģimenes, bet Latvijā – likumīgās. Viņi sūta naudiņu, brauc ciemos, reizēm pat abi kopā ar vienu lidmašīnu lido… Bet kad izkāpj Rīgas lidostā, tad kļūst sveši un izturas tā, it kā viens otru nepazītu. Patiesībā nezinu kas labāk – spēlēt teātri vai labāk zaudēt to, ko ar varu tāpat nenoturēsi. Žēl, ka ekonomiskā situācija mūsu valstī spiež cilvēkus tā rīkoties.
* Kādi cilvēki no Latvijas tad apmetušies tavā tuvumā?
* Mūsu brigādē ir vīrietis, kurš manā pilsētā reiz bija bagātākais cilvēks. Viņam piederēja veikali, bija ražotne. Anglijā viņš strādā uz lauka – nezinu, kā viņš izputēja. Ir mums arī bijušais Eiropas čempions bobslejā, kura karjerai svītru pārvilka padomju režīms, kā arī labs, Latvijā agrāk atzīts bārmenis. Šeit mūzikas skolā strādā saksofonists, kurš daudz koncertējis kopā ar Raimondu Paulu, un tagad viņš māca instrumenta spēli bērniem. Brauc arī jaunieši, jo viņus mājās nekas nesaista. Nopelna naudiņu, aiziet uz krogu, nopērk dārgus telefonus un visu naudu iztērē, jo ne-vienam tā uz mājām nav jāsūta. Vēl diezgan daudz sieviešu brauc no Latvijas, ja gaidāms bērns. Pēc bērna dzimšanas, viņas saņem lielus pabalstus un paņem vēl līdzi bērnus no Latvijas. Valsts iedod kur dzīvot un vēl arī maksā par bērniem. Protams ir arī tādi, kuri atbrauc un nemaz necenšas savu dzīvi iekārtot cilvēcīgi. Galvenais, ka pēc algas saņemšanas var kārtīgi uzdzīvot. Tā, lūk, šeit notiek!

Renātei bija 38 gadi, kad dažu stundu laikā viņa pieņēma lēmumu braukt līdzi savam mīļotajam uz Īriju, neskatoties uz to, ka mājās palika trīs bērni – 18, 15 un 10 gadus veci, kā arī labi apmaksāts darbs. Bērnu pieskatīšana tika uzticēta vecmāmiņai.
* Kāds iemesls var būt tik pēkšņam lēmumam?
* Tāpat kā daudzus, arī mani turp dzina nesakārtota personiskā dzīve. Vilināja arī iespēja nopelnīt vairāk, jo mātei, kura tagad viena audzina trīs bērnus, pat tad, ja tēvs godprātīgi atbalsta savas atvases, ir pagrūti veidot bezdeficīta budžetu. Teikšu godīgi – naudas problēmas es uz laiku atrisināju, lai gan biju prom tikai 10 mēnešus un pelnīju minimālo algu – 7,65 eiro stundā. Tur pavadītais laiks pierādīja, ka esam kopdzīvei nederīgi. Mums bija un ir vēl šodien labi pavadīt kopā kādu brīdi, nosvinēt svētkus, atbalstīt vienam otru nepieciešamības gadījumā. Taču veidot kopīgu ikdienu mēs nevaram. Iespējams, ka mans impulsīvais lēmums palīdzēja mums izvairīties no neveiksmīgas kopdzīves šeit – Latvijā.
* Vai iepazināties tur arī ar citiem latviešiem?
* Mēs dzīvojām diezgan noslēgti, pat istaba bija pie īriem, nevis kopā ar tautiešiem, tāpēc par vietējo latviešu sabiedrību varu spriest maz. Bet cilvēki tur ir dažādi – gan ar, gan bez izglītības, gan tādi, kuri dzīvo dubultu dzīvi, gan tādi, kuriem interesē tikai uzdzīvot. Visvairāk mani sāpina tas, ka Latvijas skolās trūkst svešvalodu skolotāju, bet tur cilvēki ar atbilstošu izglītību strādā par apkopējiem un pelna vismaz trīsreiz vairāk, un par atgriešanos nedomā. Daudzi brauc nezinot valodu, nespēj atrast darbu un dzīvo uz kakla saviem radiem vai paziņām. Ir arī tādi, kuri labi zina savu vērtību, tāpēc nestrādā kuru katru darbu, bet lēni un neatlaidīgi meklē, līdz atrod sev vēlamo.
* Ko pati darīji un kā tiki pie darba?
* Strādāju nelielā benzīntankā pie ātrās ēdināšanas letes. Es biju gan pavāre, gan pārdevēja, gan apkopēja. Nebija viegli, jo benzīntanks atradās pie autostrādes, apgrozījums bija diezgan liels. Visgrūtāk ir tad, kad nākas dzirdēt, ka esi tikai pretīgs ārzemnieks. Darbu meklēju pati. Kad pēc mēneša nebija rezultātu, lūdzu palīdzību firmas īpašniekam, pie kura strādāja mans draugs. Ar viņa palīdzību divu dienu laikā darbs atradās. Vēlāk man teica, ka meklējot vienkāršu darbu, labāk CV nenorādīt, ka esi beidzis universitāti. Iespējams, ka tas arī bija mans neveiksmju stūrakmens.
* Kāpēc nepaliki tur?
* Jau braucot prom, es zināju, ka pēc 10 mēnešiem atgriezīšos. Visu to laiku nebiju bijusi mājās, nebiju redzējusi bērnus, tāpēc ilgas pēc mājām bija neizturamas. Pat iespēja tikt paaugstinātai amatā un saņemt lielāku algu mani nespēja tur piesaistīt. Reizēm gan domāju, ka izdarīju kļūdu, atgriežoties savā vecajā darbā, jo tas man dod iespēju tikai eksistēt, bet ne dzīvot.
* Tad kāpēc nebrauc atpakaļ?
* Galvenais iemesls – mani neapmierina tā pamatizglītība, ko tur iegūtu mana meita, jo es viena turp vairs nevēlos doties. Un vēl, būdama tur, es sapratu, cik svarīga man ir Latvija, mani draugi un radi. Tāpēc, pirms brauciet prom, apdomājiet, vai bez tā visa varēsiet iztikt.

FOTO: “Mans nams ir mana pils”